Ziņas
Es nolēmu vasaru pavadīt kādā no Latvijas valsts dziednīcām. Tādēļ piezvanīju uz izziņām pa telefonu 118 un lūdzu savienot ar dziednīcu "Rīgas Līcis", kur neviens neatbildēja. Arī vēlāk man neizdevās sazvanīt dziednīcu, lai gan visās telefona grāmatās bija norādīts telefons: 7761180, fakss: 7761190, un adrese: Jūrmala, Dubultu prospekts 51, LV-2015. Nolēmu noskaidrot, kas ir noticis ar padomju laiku respektablāko dziednīcu, kurā esmu bijis vēl Atmodas laikos. Tajā laikā tur bija bagātīgs inventārs, kristāla un porcelāna trauki – par vairākiem simtiem tūkstošu latu, kā arī vairāki simti kvadrātmetru gobelēnu.
Noskaidroju, ka dziednīcu "Rīgas Līcis" it kā esot nopirkusi "Ventspils Nafta", tad "Latvijas Gāze", bet pēc tam vēlreiz pārpirkusi "Ventspils Nafta". Manuprāt, ir notikuši kaut kādi mistiski darījumi ar ļoti dārgiem īpašumiem. Par šiem darījumiem man nevēlējās sniegt nekādus paskaidrojumus ne Jūrmalas pilsētas Dome, ne "Ventspils Nafta". Beidzot sazvanīju "Ventspils Naftas" preses sekretārei Gundegai Vārpas kundzei (tālrunis 7227071), bet viņa vairākas dienas nebija atrodama savā darbavietā – Rīgas ofisā, Kaļķu ielā 15. Tātad, vai nu bija aizrāvusies ar naftas tirgošanu, vai pilnīgā novārtā atstājusi preses darbus, vai arī kā liela mēroga priekšniece nevēlējās ar mani – "tādu niecību" runāt.
Protams, lielām firmām ir lieli ūdeņi, kur papeldēties. Es uzreiz sapratu, ka Gundega Vārpas kundze ar mani nevēlējās runāt tādēļ, ka es viņai būtu uzdevis dažus neērtus jautājumus: vai Dziednīca pēc tās saucamās "renovēšanās" saglabās publiskas dziednīcas statusu; kad šī ieilgusī "renovēšana" beigsies; kad dziednīca sāks uzņemt savus pacientus? Diemžēl Gundega Vārpas kundze un arī Jūrmalas pilsētas Domes un Ventspils pilsētas Domes ierēdņi uz šādiem jautājumiem izsmeļošas atbildes man nedeva. Tāpēc atļāvos nedaudz vaļu izdomai – ceru, ka tālu no patiesības neesmu!
Ierēdņi bija godīgāki, viņi atbildēja, ka nezinot kam pieder dziednīca, norādot uz Zemes grāmatas pusi, jo, lūk, tur viss esot uzrakstīts. Mūsuprāt, te atklājas darbības lauciņš Aleksejam Loskutova kungam un viņa KNAB-am. Jautājums nav saskaņots ar Labklājības ministriju, jo dziednīca piederēja tai. Var jau gadīties, ka šī ministrija ir no šīs dziednīcas atbrīvojusies "deboļševizācijas" ietvaros. Neesmu nekur lasījis, ka tāda dziednīca kā "Rīgas Līcis" tiktu nodota privatizācijai ar mērķi mainīt tās statusu. Bet var jau būt, ka tieši tā tas ir noticis.
Ja arī tā, tad var secināt, ka Latvijas valstī beidzot ir iznīdētas visas kaut cik apmierinoši strādājošas dziednīcas. Iznīdēto dziednīcu starpā es vēlētos nosaukt tādas kā Ķemeru dziednīca ar ārstniecisko kompleksu, kuru gandrīz par "pliku" velti pārdeva it kā Berluskoņa kungam no Itālijas. Tā saucamos "četrus luksus", kur dzīvoja Jeļcina kungs un dziednīcu Jūras ielā 21, kur dzīvoja Laventa kungs. Nolaists līdz "kliņķim" ir arī Zinātņu Akadēmijas dziednīcu komplekss.
Ķemeros ir palikusi tikai viena no trīs lielajām dziednīcām – "Jaunķemeri". Vēl ir Krievijas Federācijas dziednīca "Dzintarkrasts" (vai kā viņu tur sauc), viena dziednīca Vaivaros un dziednīca "Rīgas Jūrmala". "Pazudusi" ir dziednīca, kas bija domāta represētajiem un padomju genocīda upuriem, tāpat "izplēnējusi" dziednīca "Marijenbāde" un daudzas, daudzas citas.
Es negribētu visu to nosaukt par Latvijas valsts nozagšanu, bet kā gan savādāk to nokristīt? Bet visnožēlojamākais ir fakts, ka pie dziednīcu nīdēšanas valstī savu roku pielikusi ceturtā vara, vai mūsu pašu Tēvzemes prese. Kauns un negods tiem preses cilvēkiem, kas pārstāvēja firmas, kuras piedalījās dziednīcu sistēmas iznīdēšanā mūsu valstī!
Pēc maniem visnotaļ aptuveniem aprēķiniem šī procesa rezultātā darbu ir zaudējuši un par bezdarbniekiem palikuši vairāki tūkstoši cilvēku. Valsts budžets ik gadu ir zaudējis vismaz pāris miljonus latus, un viss tas ir noticis pie mūsu valsts jau tā pieticīgās rocības.
Rīgā, 2004. gada 01. augustā.
piektdiena, 2012. gada 4. maijs
Nekustamā īpašuma nodokļa jautājums ir politisks.
Pagājušā gada nogalē Latvijas Republikā tika pieņemti grozījumi likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli”, un likumā tagad noteikts sekojošais: Pašvaldībām ir tiesības noteikt nodokļa likmi no 0,2 līdz 3 procentiem no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības. Tomēr pašvaldības nevar noteikt likmi pēc saviem ieskatiem, jo tām jāieskaita līdzekļi finanšu izlīdzināšanas sistēmā saskaņā ar Finanšu ministrijas „prognozēm”. Nodarbojoties ar šī jautājuma risināšanu – tas ir, skaidrojot, ka šāda pārmērīga nodokļu sloga uzlikšana, piemēram, Mežaparka iedzīvotājiem nav pamatota un taisnīga, esam saskārušies ar problēmu, ka gan valdība, gan Rīgas dome norāda viena uz otru – it kā gan problēma, gan risinājums esot meklējami otrā pusē. Nekustamā īpašuma nodokļa jautājums ir politisks – šis nav ierēdņu vai tehnisko izpildītāju jautājums. Cilvēkus kaitina centieni dažkārt novirzīt diskusiju uz kadastrālo vērtēšanu, ieslīgt kadastrālās vērtēšanas formulu un koeficientu analīzē. Vienīgais patiešām svarīgais ir - cik mums, iedzīvotājiem, būs jāmaksā? Nākošgad, pēc diviem gadiem, pēc četriem gadiem? Kā (un vai vispār?) mums plānot savu nākotni konkrētā dzīves vietā, Rīgā, citās pilsētās, Latvijā? Cik tas viss ir pamatoti, ja, acīmredzami, ka tas ir slēpts veids, kā Latvijas valdošajai politmafijai dabūt ārā no skaistām vietām ģimenes, kas tur dzīvo pat vairākās paaudzēs? Kāds būtu juridisks risinājums, lai no savas naudas nav jāuztur mūsu pašu mūsdienu Latvijas genocīda veicēji?
Sūrā patiesība par notiekošo Latvijas Pareizticīgo baznīcā
1991. gadā Latvija no jauna atguva savu neatkarību. 1992. gada 22. decembrī Maskavas patriarhs pasteidzās atjaunot LPB neatkarību, pilnīgi apejot un ignorējot okupācijas faktu un Konstantinopoles patriarhāta neapstrīdamās tiesības uz LPB. MP pasludināja, ka neatkarība ir iedota tādā pašā statusā, kādā to 1921. gadā saņēma no patriarha Tihona arhibīskaps Jānis (Pommers). Zīmīgi ir tas, ka tagadējie statūti viennozīmīgi paredz atrašanos Maskavas patriarhātā, lai gan arhibīskapa Jāņa laikos līdz 1934. gadam nekur šādu normatīvu neparedz. Arhibīskaps Jānis savos rakstos un dokumentos runā par LPB kā par kanoniski neatkarīgu. Tātad MP šajā sakarā ir savs viedoklis. Pilnīgi saprotams ir tas, ka sākot ar 1934. gadu LPB statūtos ir teikts, ka tā kanoniski atrodas Konstantinopoles patriarhāta sastāvā.
Pašreizējā atjaunotā neatkarīgā LPB Maskavas patriarhijas paspārnē ne tuvu nelīdzinās bijušajai. Pareizticīgo garīdznieki gandrīz visi ir krievi, pat Krievijas pilsoņi, kuru lielākā daļa pat neprot un nevēlas apgūt latviešu valodu. Arī tagadējais metropolīts Aleksandrs Kudrjašovs Pareizticību pasniedz kā kādu krievu tautas fenomenu un privilēģiju, kur latviešiem vietas nav: „Pareizticība ir trešā lielākā konfesija Latvijā aiz katoļiem un luterāņiem. Mēs nekad Latvijā neesam bijuši dominējošā konfesija. Un arī nevajag. Te ir Latvijas zeme, un te dzīvo latvieši.”177 Tātad „Mēs”– pareizticīgie esam tikai krievi. Vienā no garīdznieku sapulcēm virspriesteris Nikolajs Sudosa, lai izpatiktu Baznīcas vadības politikai, izcēlās ar savu priekšlikumu, un proti, ka latviešus nevajag iesvētīt par priesteriem, jo viņi domā savādāk nekā krievi. No tā izrietēja, ka latvietis savā būtībā nekad nebija, nevar būt un nekad nebūs īsts pareizticīgais. Šo esenci nācās dzirdēt dažādās interpretācijās ne vienu reizi vien. Bīstamība ir arī tajā apstāklī, ka nekrieva saites ar Krievu baznīcu kā jau nekrievam ir stipri vājākas nekā krievam. Agri vai vēlu latvietis var pievilt cerības. Redz, kas notika Igaunijā. Tikko tā atguva neatkarību, tā lielākā daļa igauņu priesteru pārgāja Konstantinopoles patriarha jurisdikcijā. Latvijas Pareizticīgās Baznīcas tīrība no latviešiem garantē tās drošību un vienotību.
Šādi “drošības” pasākumi rada latviešos lielu neapmierinātību. Viņi redz, kā tiek pārdoti LPB īpašumi, kā grūst lauku baznīcas, kā iznīkst potenciālās latviešu draudzes. Starp citu, nekas tāds nenotiek ne Igaunijā, ne Lietuvā. Aculiecinieki stāsta, ka Igaunijā un Lietuvā katra baznīca, pat vismazākā, tiek atjaunota un savesta kārtībā. Katrā, pat vismazākā draudzē ir savs priesteris. Igaunijas Pareizticīgo Baznīcu zem Konstantinopoles pārstāv trīs bīskapi un apmēram 50 garīdznieki, kas pārsvarā ir igauņi. Visa Baznīcas dzīve notiek dzimtajā valodā. Igauņi ļoti nopietni domā par savas tautas nākotni, jo jaunākā paaudze krieviski vairs nerunā un nesaprot. Igauņu valodā tiek izdotas grāmatas, kalendāri utt. Tikai pareizticīgie latvieši savā dzimtenē ir tik nožēlojamā stāvoklī.
Pašreiz tieši latviešu draudžu stāvoklis ir pats bēdīgākais kopš Pareizticības pastāvēšanas Latvijā. Šķiet, tikai vācu krustnešu laikā aina bija vēl bēdīgāka. Visā Latvijā regulāri dievkalpojumi latviešu valodā notiek tikai divas reizes nedēļā Rīgas vienīgajā latviešu draudzē – Debesbraukšanas baznīcā. Pirms kara galvaspilsētā darbojās trīs latviešu draudzes un pacēlās jautājums par jaunu draudžu atvēršanu, jo esošās kļuva par šauru. Arhibīskapa Jāņa laikā un vēlāk līdz padomju okupācijai latviešu un krievu draudžu skaits bija faktiski tieši proporcionāls — 75 latviešu, 77 krievu draudzes. Latviešu draudzes apkalpoja kādi 60 latviešu garīdznieki. Tagad dažās palikušajās lauku latviešu draudzēs labākajā gadījumā priesteri kalpo vienu — divas reizes mēnesī. Daudzās Latvijas vietās, arī pilsētās pareizticīgajiem latviešiem nav nekādas iespējas pat izsūdzēt grēkus dzimtajā valodā. Lai izsūdzētu grēkus krievu priesteri iesaka apgūt krievu valodu. Ir priesteri, kas uzskata, ka latviešu valoda nav kanoniska valoda, ka pat latviski lūgties ir grēcīgi. Šāda attieksme liecina jau par izteiktu sektantismu un neiedomājamu nekaunību. Ne velti krievu sabiedrība aģitēja par otras valsts valodas ieviešanu Latvijā.
Daudzas bijušās latviešu draudžu mājvietas kļuvušas par drupām vai krievu baznīcām. Tiek īstenota Pareizticības iznīcināšana latviešu vidū. Situāciju par normālu nevar nosaukt nekādā gadījumā. Tā ir pretrunā ar pašu Kristus dibinātās Baznīcas būtību, kur nav ne jūda, ne grieķa (Gal. 3: 28), tātad ne krieva, ne latvieša, bet viss un visos – Kristus (Kol. 3: 11). Ja tā ir tikai un vienīgi Krievu Baznīca, tad saprotams – tā nav Kristus Baznīca un latvietim tur nav ko darīt. Šeit gribas citēt Svētā Rīgas Jāņa reiz pausto: “Visa Pareizticīgās Baznīcas iekārta, visas dogmas un kanoni (Baznīcas likumi) ir izstrādāti paliekamā negrozāmā veidā jau tad, kad vēl krievi nebija kristīti. Visas tās normas, kuras raksturo Pareizticīgo Baznīcu kā tādu, ir vispasaules rakstura un ne mazākā mērā nav krieviskas, jo krievi paliekamo negrozāmo normu izstrādāšanā nav dalībnieki. Pat tā Dievvārdu iekārta, pie kuras mēs, pareizticīgie, turamies, savā visumā ir radīta ārpus Krievijas un ne no krieviem. Tās liturģijas, kuras mēs turam savos Dievnamos, viena pieder Jānim Zeltamutem, otra Bazilam Lielajam, trešā sv. Grigorijam. Neviens no viņiem nav krievs. Arī Lieldienu un ar Lieldienām saistīto svētku svinēšanas laiks nav krievisks. Mūsu Lieldienu svinēšanas laiks ir noteikts 325. gadā, kad vēl krievi nebija pavisam saskatāmi vēstures laukā un neviens no viņiem nepiedalījās šai noteikšanā. Visa mūsu Dievnamu iekšējā iekārta visos sākumos ir noteikta laikmetā līdz krievu kristīšanai... Visi mūsu ticības pamati saistās tikai ar Kristu un Viņa Gara un mācības tiešiem paudējiem sv. mācekļiem un sv. tēviem, kuru starpā nav neviena krieva.”
Latviešu tauta gadu simteņu ilgajās cīņās cieta milzīgus zaudējumus, daudzas reizes tā bija gandrīz uz izzušanas sliegšņa, bet Dievs neļāva tam notikt. Svētie Pareizticības tēvi vienmēr ir akcentējuši to, ka ir jābūt ne tikai savas ticības, bet arī savas dzimtenes patriotam. Atona kalna Paīsijs teica: “Ticības jautājumos un jautājumos, kas skar dzimteni, esiet nelokāmi un stingri. Šeit tirgoties nav vietā.” (pais, 134.lpp.)) Krievu svētītājs Maskavas Filarets apliecināja: “Slikts savas zemes pilsonis nav arī Debesu tēvijas cienīgs”. Šādā un līdzīgā veidā ir izteikušies daudzi Pareizticīgās Baznīcas svētie. Realitāte Latvijā ir tāda, ka savas dzimtenes patriots Latvijas Pareizticīgajā Baznīcā var būt tikai krievs. Viss pārējais, kas saistīts ar latviešu patriotismu ir Baznīcai kaitīgs un iznīcināms nacionālisms. Latvietim jāapmierinās ar druskām, kas nokrīt no kungu galda. Arhibīskaps Jānis (Pommers) savā laikā liecināja, ka MP ir kanāls, lai Latvijā pludinātu „maskaviešu” iespaidus. Kopš tā laika nekas nav mainījies. MP nekad nav bijusi lojāla ne latviešiem, ne Latvijas valstij.
Patreiz Latvijas Pareizticīgo Baznīcā turpinās procesi, kurus par pareizticīgiem un kanoniskiem diez vai var nosaukt. Kompetenti garīdznieki šīs tendences jau paspējuši nodēvēt par hairēzi – maldu mācību. Šīs mācības pamatā ir bīskapa amata kā sevišķa statusa glorifikācija. Ja tu esi kļuvis par bīskapu, tad viss, ko tu saki vai dari, ir pareizi, nav paredzēts apšaubīšanai. Tu esi izredzēto kārtā. Tavs statuss ir neaizskarams. Ja arī bīskaps ir pārkāpis Vispasaules koncilu lēmumus un kanonus, tad viņš to dara Baznīcas labā - pieļaut citu domu, nozīmē zaimot Dievu. Krievijas Pareizticīgo Baznīcā radušies daudzi pāvesti.
Jāsaka, ka šīs idejas nebūt nav jaunas un svešas. Tā ir iestrādāta kā obligāta sistēmas sastāvdaļa, kuras mērķis – politisks pasūtījums. Baznīca nekad un nekādā gadījumā, neatstāj nevienu bezizejā. Kanoniem nav noilguma, tie ir domāti visiem un pirmām kārtām bīskapiem. Lai cilvēkiem nerastos nepareizs un sagrozīts priekšstats par Pareizticību, lai viņiem nenolaistos rokas cīņā ar netaisnību, gribētos padalīties ar kādu nelielu piemēru no Jeruzalemes patriarhāta dzīves. Patriarhs Irinejs pieļāva liktenīgu kļūdu - uzdrošinājās noslēgt Baznīcai neizdevīgu līgumu. Kad tas tika zināms, izcēlās pamatīgs skandāls, kura rezultātā grieķi ātri vien panāca vaininieka atstādināšanu. Sacēlās visa garīdzniecība. Patriarha statuss te nelīdzēja. Nedaudz vēlāk notika Koncils, kurā ievēlēja savam statusam cienīgāku un piemērotāku patriarhu. Gribās piemetināt, ka bijušais patriarhs Irinejs neko nepārdeva no Baznīcas īpašumiem, tikai izīrēja.
Attiecinot šo piemēru uz situāciju mūsu valstī, jāsecina, ka tāda patvaļa, kāda valda LPB nav sastopama nekur nevienā citā valstī. Ņemiet kuru valsti gribat – Somija, Igaunija, Japāna, Grieķija, Rumānija, ASV, Lielbritānija - nekur pasaulē Pareizticīgā Baznīcā jūs neredzēsiet tik liela mēroga nelikumības kā Latvijā. Visnesaprotamākā ir Maskavas patriarhijas attieksme pret notiekošo. Ja LPB atrodas kanoniskā atkarībā no Maskavas, tad Maskavai būtu jau sen laiks kaut kā reaģēt uz notiekošo. LPB nekanoniski un pretlikumīgi ir iztirgots milzīgs daudzums īpašumu, Baznīca ir zaudējusi simtiem miljonu latu. Kurā vēl pasaules malā kaut kas tāds notiek? Tikai Latvijā. Nēmsim par salīdzinošu piemēru Gruziju. Tur jebkura, pat vismazākā Baznīcas ēka tiek uzturēta kārtībā, dievnamos, kuros pēc padomju laikiem un kāda cita iemesla dēļ vēl nav izveidojusies draudze, tiek uzkopti un iekonservēti. Gruzīni domā par savas tautas nākotni. Paskatīsimies uz kādu citu valsti, kaut vai Angliju. Tur grieķi atpērk anglikāņu dievnamus un iekārārto tos savām pareizticīgo vajadzībām. Tikai Latvijā – “brīnumzemē” pareizticīgo dievnami pāriet citticībnieku rokās kā tas notika Aizputē un Voldemārpilī.
Latvijas Pareizticīgā Baznīca patreiz ir kā kauna traips uz Vispasaules Pareizticības fona. LPB garīgās vadības rīcība ir tik nepareizticīga un paradoksāla, ka notiekošais Latvijā citu tautu pareizticīgo acīm šķiet pilnīgi neticams. Pareizticīgās Baznīcas vārds LPB vadības dēļ tiek zaimots un nelietīgi valkāts, bet Maskavai vēl nepietiek. Kādus vēl pierādījumus tā gaida? Kādus vēl kanoniskus pārkāpumus? Kāpēc grieķi varēja padzīt pat patriarhu, bet krievi nespēj tikt galā ar kaut kādu metropolītu, kurš sakompromitējis sevi tā, ka kauns sabiedrībai acīs skatīties. Kauns ne jau metropolītam, viņam kauna jau sen nav, kauns pareizticīgai tautai, kurai ir tāds vadītājs. Vai tad grieķiem ir cita Pareizticība? Ieskatieties internetā, palasiet avīzes un žurnālus un jums šausmās sastings asinis par to, kas notiek Latvijā. Publikāciju virsraksti runā paši par sevi. Tulkoju no krievu valodas: „Kā tiek iztirgots LPB īpašums”, „Kas ieguva pareizticīgo nekustamo īpašumu?”, „Kas diskreditē Pareizticību Latvijā?”, „Metropolīta Aleksandra vārdi un darbs”, „”Maskavas komjaunietis” par Latvijas garīdzniekiem: „Sodoma un Gomora”, „Bīskapa Nikona sodomas grēks”, „Pasaulē tādu vadītāju jau sen ietupinātu”. Pieejamā informācija nepārprotami norāda, ka mums darīšana ar īstu noziedznieku, kura mahinācijās iesaistīta vesela banda, ka LPB galva Kudrjašova kungs ir pederasts un viņa vārds figurē pat pedofilijas skandālā. 2010. gada nogalē Sanktpēterburgas žurnālists Aleksandrs Ņevzorovs Latvijas metropolītu apvainoja pedofīlijā. http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/39395/maskavas-patriarhs-uzliela-latvijas-pareizticigos
Šādā nenormālā stāvoklī gribot negribot rodas daudzi jautājumi. Pats svarīgākais: “Ko darīt pareizticīgajam latvietim?” Svētā Rīgas Jāņa vārdi: “Ar jums krievu kungi kalpot kopā nav iespējams un es no jums aizeju” skan kā vienīgais reālais risinājums sūrajā Latvijas garīgajā realitātē. Lai saglabātu Pareizticību, savu tautību, lai nepārkrievotos, lai garīgi izdzīvotu daudzi latvieši ir pārvarējuši Krievu Pareizticīgās Baznīcas demagoģiju par "Svēto Krievzemi" un krieviem kā patreiz vienīgo svēto dievnesēju tautu pasaules telpā, pārvarējuši biedus par to, ka elles ugunis gaida tos, kuri atstās savu "mātes Baznīcu" t.i. – Maskavas patriarhiju.
Tādi prokrieviski pareizticīgie latvieši kā Kaspars Dimiters cerēja un neskatoties uz visu vēl cer uz kaut kādām pārmaiņām nākotnē. Taču šī nākotne var būt tikpat nesasniedzama kā horizonts. Lai paglābtu LPB no iziršanas, sabiedrību labvēlīgi noskaņotu pret pareizticīgajiem un popularizētu īsteni pareizo ticību, sludinātu Evaņģēliju un nodarbotos ar misiju, Dimiters 2010. gada nogalē Latvijas pareizticīgo augstākajam ganam - Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarham Kirilam nosūtīja vairāku lappušu garu vēstuli, kurā aicina Rīgā nodibināt pareizticīgo draudzi, kura nebūtu pakļauta Latvijas metropolītam Aleksandram, bet gan pa tiešo Maskavas patriarhātam. Savu vēstījumu Visas Krievzemes un Maskavas patriarham Kirilam Kaspars Dimiters noslēdz šādiem vārdiem:
„Visu pareizticīgo vārdā, kuri par savu garīgo māti uzskata Krievijas Pareizticīgo Baznīcu, lūdzu pieņemt mērus, lai mainītu situāciju LPB. Mums nevajag šķeltniecību vai Konstantinopoles patriarhāta „progresu”. Mēs gribam palikt vienotā LPB, kas ir pakļauta mātes baznīcai – Krievu Pareizticīgajai baznīcai, sastāvā.
Aicinu Rīgā izveidot draudzi, kura būtu pakļauta tieši Jums. Esmu pārliecināts, ka tas nekavējoties veicinās Latvijas Pareiztīcības atdzimšanu, atjaunos pareizticīgās misijas darbu, parādīs, ka mēs neesam atstāti likteņa varā, un palīdzēs daudziem cilvēkiem, kuri ir vīlušies LPB, saredzēt Pareizticīgās baznīcas patieso seju.” http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/34262/kaspars-dimiters-ludz-maskavas-patriarha-aizsardzibu
Protams, bija naivi cerēt uz pozitīvu iznākumu. MP kārtējo reizi uzmeta "uzbāzīgos" latviešus. Maskavas patriarhs Kirils jau 2011. gada februārī uzteica Latvijas Pareizticīgo Baznīcu un slavēja tās vadību. Patriarhs ir pārliecināts, ka Latvijas pareizticīgā baznīca attīstās sekmīgi un tā nav pelnījusi pārmetumus. Arhijereju koncilā nolasītajā ziņojumā patriarhs Kirils uzsvēra, ka vislabākais pareizticīgās baznīcas stāvoklis Baltijas valstīs ir Latvijā. Viņš uzslavējis ne tikai Latvijas pareizticīgos, bet arī Latvijas valdību, kura pareizticīgajai baznīcai atdevusi tās īpašumus – ne tikai dievnamus, bet arī zemi, atļāvusi pareizticīgo garīdzniekiem oficiāli laulāt un skolās pasniegt ticības mācību, veikt kapelānu dienestu armijā un cietumos, kā arī piedalīties tajos likumdošanas procesuālajos jautājumos, kas saistīti ar reliģiju. Tai pašā laikā Kirils uzsvēra, ka, salīdzinot ar Latviju, Baltijas valstīs vissliktākā pareizticīgo situācija ir Igaunijā, kur pareizticīgie sašķēlušies divās naidīgās nometnēs – vieni atzīst Maskavas patriarha varu, bet otri – nē. (turpat) Pēc šādiem paziņojumiem krievu garīdznieki vēl uzstājīgāk atgādināja latviešiem par elles mokām šķelšanās gadījumā. Viņiem ir svarīga tikai un vienīgi Krievu Baznīcas vienotība. Šīs idejas vārdā krievi gatavi noziedot pilnīgi visu – gan Evaņģēlija patiesības, gan Koncilu lēmumus, gan latviešus, gan latviešu tautas nākotni.
Lai spodrinātu savu labo slavu, krievu sabiedrībā tiek izplatīs viedoklis, ka viņi nemaz neesot vainīgi Pareizticības iznīdēšanā latviešos un Baznīcas īpašumu iztirgošanā... Latvieši esot tikai pats pirmais upuris procesā, kam sekos daudz svarīgāki notikumi... Saziņā ar Latvijas valdību tiekot realizēta t. s. „lielā” politika, kuras rezultātā Pareizticībai vispār būšot jāiznīkst. Tās vietā jānākot Katoļticībai! (Ir zināms, ka samērā nesen, XX gs. 30. gadu „lielajā” politikā lēma līdzīgi, vai latviešiem jāpakļaujas fašistiem vai komunistiem?..)
Senās Latvijas svētmocekļi, visas Latvijas svētie mocekļi, lūdziet Dievu par pareizticīgajiem latviešiem, lai dāvā mums, latvju tautai izturību, lai mūsu tautā neizzustu sentēvu un tēvu ticība. Kaut nepienāktu atkal Melnā Bruņinieka laiki, un atkal mēs nekļūtu par vergiem!
ceturtdiena, 2012. gada 3. maijs
Koku pazīst pēc augļiem.
Vai atceraties nesen televīzijā plaši reklamēto videoklipu, kurā Viļņas mērs bruņumašīnā samīca nevietā novietoto mersedesu?
Te par to ir saglabājies raksts un video: http://tv.delfi.lv/video/qWneWqYN/
Tā bija vardarbības reklāma! To darīja persona, kas pārstāv varu.
Tieši Finanšu oligarhija cer, ka tiem, kuri nav aizbraukuši – tiem, kuriem nav iespēju aizbraukt, beidzot izdosies uzspiest vardarbību vienam pret otru kā problēmu risināšanas metodi. Tas viņiem dod iespēju pret tiem vērsties kā pret likumpārkāpējiem, nerisinot problēmas pēc to būtības. Vienmēr ir vieglāk apspiest nemierus, nekā novērst to rašanās cēloņus. Nemieru radītos postījumus var izmantot par atspēriena punktu stagnējošas ekonomikas iekustināšanai. Naudu vienmēr var nodrukāt pēc vajadzības.
Viņi rada neciešamus dzīves apstākļus un sanaido tajos esošos. Viņi demonstrē kadrus, kuros parāda veidu, kā var iegūt to, kā nav tik daudziem. Tā ir manipulācija ar apstākļu radīšanu un viltus izejas pasniegšanu.
Īstās grūtības ir pārvaramas vienīgi sadarbībā, palīdzot vienam otram, uzmundrinot un visiem kopā cīnoties par savām tiesībām.
Bet ir personas, kas par šo vardarbības reklāmu Viļņas mēru apbalvoja.
Te ir par to raksts http://www.apollo.lv/portal/news/articles/251352
"Viļņas mērs ieguvis Šnobela prēmiju". ASV 21. reizi pasniegtas Šnobela prēmijas. Tās tiek pasniegtas cilvēkiem, kuri nākuši klajā ar neparastām idejām vai publicējuši absurdus zinātniskus pētījumus. Tiek ziņots, ka Šnobeļa miera prēmija piešķirta Viļņas mēram Artūram Zuokam par oriģinālu veidu, kā cīnīties pret nelikumīgu automašīnu novietošanu. Kopumā Šnobeļa prēmija pasniegta desmit nominācijās. Rakstam pievienots arī video:
http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=65oNEg4QexA
Latviešu leģiona garīgi ētiskā nozīme Latvijas vēsturē
(padomju–vācu–padomju okupāciju kontekstā)1
“Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod.” (2. Moz. 20, 12)
Ak, Latvija, kur Tavi dēli?
Pa malu malām kaisīti,
Dažs paliek karstā kara laukā,
Dažs pārnāk mājās sakropļots.
Gan daža māte savu dēlu
Priekš sevis domās audzina,
Bet atskatās, kad jau par vēlu,
Tas sen guļ svešās tranšejās.2
Šī jautājuma apskate ir nozīmīga vēstures, ētikas un psiholoģiski informatīvā un propagandas kara mācību stunda, kurā mums ir jāatbild uz sensenā jautājuma — “Kas mēs esam?” — mūsdienīgu versiju. Šis jautājums jau ir ticis retoriski uzdots Vēstures institūta izdotajā dokumentu krājuma virsrakstā “Latviešu leģions — varoņi, upuri vai nacisti?”. Un, kaut arī tieša atbilde uz to tekstā ir izpalikusi, dokumenti runā paši par sevi pietiekami skaidru valodu un vedina izdarīt noteiktus secinājumus.
Šī raksta uzdevums ir aplūkot Latviešu leģionu tā konkrētajā vēsturiskajā kontekstā — padomju-vācu-padomju okupācija.
Notikumus aplūkojot to konkrēti vēsturiskajā — divu totalitāru režīmu okupācijas — kontekstā, ieraugām, ka mēs kā tauta esam cīnījušies pret abiem šiem mūsu tautas vēsturiskajiem okupantiem — Krieviju (tās PSRS formā) un Vāciju (fašistiskā trešā reiha formā).
Pret Krieviju cīņu veica militāras vienības — Latviešu leģions, policijas bataljoni un vēlāk — arī nacionālie partizāni.
Pret Vāciju mēs esam cīnījušies administratīvi politiski — ar Latviešu pašpārvaldes pretdarbību vācu okupācijas varas iestāžu koloniālajai politikai un politiski — ar Latvijas Centrālās padomes darbību. Kara noslēgumā mēs bijām gatavi cīnīties arī militāri — kā to pierāda kureliešu vienības liktenis.
Pats svarīgākais ir atzīt, ka latviešu tauta šajā vēsturiskajā laika posmā kā savu leģitīmo varu nepieņēma nevienu no saviem vēsturiskajiem pretiniekiem. Gan nacisti, gan komunisti bija mūsu zemes, valsts un tautas postītāji. Mūsu situāciju noteica (un joprojām nosaka) pavisam vienkāršs apstāklis — militāri un politiski mēs bijām nesalīdzināmi vājāki par abām šīm lielvarām.
1. Katram cilvēkam ir sākotnēji piemītošas tiesības3 pretoties tam, kas tiecas iznīdēt viņa identitāti4, t. i., ļaunumam.
Ikviens cilvēks un tauta savu identitāti apliecina pozitivā jaunrades, attīstības un celsmes darbā. Par Latvijas brīvvalsts sasniegumiem tautsaimniecībā, ekonomikā, kultūrā u. c. jomās nav nepieciešams nevienu pārliecināt. Tā bija mūsu tautas un valsts “brīvības par”5 veiksmīga un strauja realizācija, tāda, par kuru ar lepnumu tiek stāstīts nākamajām paaudzēm.
Tikpat saprotama identitātes apliecināšanas forma ir “brīvība no” visa tā, kas šo pozitīvo jauncelsmi, pašnoteikšanos ierobežo vai pat iznīcina. Tā ir brīvība no agresijas, klaja vai slēpta ļaunuma; nepieciešamības gadījumā tā ir arī apzināta pretošanās šiem spēkiem.
Abas šīs identitātes apliecināšanas formas ir savstarpēji saistītas un viena otru nosakošas. “Brīvībai par” tikai tad ir paliekoša jēga, ja varam būt pārliecināti, ka tās augļi, panākumi un sasniegumi netiks vienā dienā sabradāti vai arī tās veidotāji vienā naktī netiks deportēti aiz savas zemes robežām.
Lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi, ir jābūt brīvam, jo vienīgi brīvība garantē visu pārējo cilvēcisko vērtību normālu realizēšanos. “Brīvībai no” tāpēc ir piespiedu un neizbēgamības raksturs, jo tā iesākas tur, kur beidzas “brīvības par” iespējas un jēga. Ikvienam ir jābūt arī gatavam sevi un savējos (savējību kā tādu) aizstāvēt, tās ir cilvēka dabiskās tiesības. To apzinājies un izteicis arī ģenerālis R. Bangerskis: “Tiesības un pienākums aizstāvēt sevi pret uzbrucēju ir ikvienai dzīvai radībai; vēl vairāk — šīs tiesības ir tautai, kuru apdraud tāds ienaidnieks kā boļševisms, kas gribētu mūs pakļaut ne tikai savai politiskajai varai, bet arī mūs garīgi un fiziski iznīcināt.”6 Tātad “brīvībai no” indivīda, tautas, valsts pašapliecināšanās jomā nav mazāk svarīga loma kā “brīvībai par”. Tā stājas un tai jāstājas spēkā tad, kad “brīvība par” vairs nav fiziski iespējama.
Latviešu leģiona un tam sekojošās vairāk nekā desmit gadu nacionālo partizānu cīņas ieguldījumu mūsu tautas identitātes apziņā varētu formulēt ar šādu ētisko maksimu — “Kamēr pretojos, tikmēr esmu”. Tās nozīmi apstiprina profesora Ā. Šildes atgādinātais starptautisko tiesību princips, ka “valsts neaiziet bojā, kamēr tās pilsoņi turpina izrādīt pretestību aneksijai”7.
2. Latviešu leģiona pastāvēšana un tā cīņas uzskatāmi apgāza komunistu propagandu, ka latvieši ir brīvprātīgi iestājušies PSRS. Ģenerālis R. Bangerskis to apliecināja, sacīdams, ka leģionāri “ar ieročiem rokās ir devuši skaidru un nepārprotamu atbildi uz boļševiku neatlaidīgajiem apgalvojumiem, it kā latviešu tauta būtu brīvprātīgi iekļāvusies Padomju Savienībā un arī tagad ar atplestām rokām gaidot boļševiku atgriešanos mūsu zemē”8.
3. Konkrētajos vēsturiski politiskajos apstākļos Latviešu leģions bija latviešu tautas izmisīga pašnoteikšanās un pretestības izpausme komunisma diktatūrai tās staļiniskajā veidolā.
Latviešu leģions tikai ar savu vēsturisko eksistenci vien manifestē to, ka latviešu tauta kopumā nepieņēma komunistisko režīmu, pretojoties tam, kā vien bija iespējams. 1939./40. gadā mēs bijām gan militāri, gan politiski par vājiem, lai aizstāvētu savu neatkarību. Pēc vācu okupācijas mums nebija ļauts atjaunot nedz savu valsti, nedz armiju, un tāpēc leģionāriem nācās cīnīties zem Vācijas karoga. Sākot ar 1944. gadu leģiona cīņas jau notika Latvijas teritorijā; tāpēc pamatoti var uzskatīt, ka leģionāri cīnījās par savu zemi un tautu.
4. Leģiona pastāvēšanai bija nepārejoša nozīme mūsu tautas pretestības apziņā.
Daudziem no vēlākajiem pretestības kustības dalībniekiem un vienkārši no tiem, kas iekšēji nepieņēma un ienīda komunistisko režīmu, leģionāri — dzīvie un kritušie — bija (vai bija bijuši) vectēvi, tēvi, vīri, brāļi, krusttēvi, draugi, darbabiedri, kaimiņi utt., t. i., viņu laikabiedri. Viņi nevarēja turpināt cīņu ar ieročiem rokās, bet jau pati viņu fiziskā klātbūtne vien sabiedrībā atgādināja par latviešu tautas ilgām pēc brīvības un par to laiku, kad mums bija sava valsts, kā arī par upuriem, kas tika nesti tās dēļ, arī par to, kas ar šo valsti tika izdarīts. Kaut arī cilvēki klusēja, visi zināja, par ko tiek klusēts. Tas bija izteiksmīgi runājošs klusums.9
5. Latviešu leģions godam pārņēma varonības stafeti no Brīvības cīņu dalībniekiem.
Daudzi no Brīvības cīņu dalībniekiem kopā ar saviem dēliem no jauna ņēma rokās ieročus, lai aizstāvētu savas tautas godu tā, kā tas tajā laikā bija iespējams. Latviešu leģiona cīņas ir skatāmas (visa) padomju-vācu-padomju okupācijas kontekstā, kas tūdaļ minēto varonības un pretestības stafeti nodeva tālāk latviešu nacionālajiem partizāniem un vēlāko desmitgadu politisko un reliģisko disidentu kustībai, kā arī inteliģences un jaunatnes neorganizētajai pretestībai.
6. Latviešu leģions centās nomazgāt tautas un Latvijas Armijas kaunu par pat simbolisku nepretošanos 193910./40. gada padomju okupācijai. “Brīvību mēs neizkarojām, bet godu gan,” par leģiona cīņām sacīja ģenerālis R. Bangerskis.
7. Latviešu leģions cīnījās pret 20. gs. lielāko politisko ļaunumu11 — komunistisko sistēmu. Ikviens, kas kaut vismazākajā mērā tai ir pretojies, ar to vien jau ir iemantojis nepārejošu cieņu un atzinību.
8. Latviešu leģions gribēja cīnīties savas zemes robežās, lai to aizsargātu pret lielinieciskumu. Vācu virspavēlniecība savus solījumus šajā sakarā lauza, rezultātā — latvieši cīnījās, izkaisīti plašās Krievijas teritorijās. Latviešu leģions nevēlējās cīnīties pret angļu-amerikāņu spēkiem.
“Nākamais 15. divīzijas komandieris, vācu ģenerālis Burks, īsi pirms kara beigām sasauca kopā divīzijas latviešu virsniekus. Lai pieceļoties tie, kuri ir ar mieru cīnīties pret Rietumvalstu karaspēku. Nepiecēlās neviens. Tad Burks lika piecelties tiem, kuri ir ar mieru turpināt cīņu pret komunistiem. Piecēlās visi.”12
Angļi-amerikāņi joprojam tika uzskatīti par vēsturiskajiem un tāpēc arī par drīziem sabiedrotajiem. Pēc leģiona izveides Jelgavas apgabala komisārs V. E. fon Medems 1944. gada sākumā kādā sanāksmē, raksturojot latviešu noskaņojumu, sacīja, ka “dažu anglofilo latviešu politiķu priekšstatos šīs.. latviešu divīzijas ir pirmās angļu divīzijas, kas cīnās pret boļševikiem”13.
9. Latvieši bija gatavi cīnīties arī pret nacistiem, kuri drīz vien pēc viņu ienākšanas pamatoti tika novērtēti kā iekarotāji. 1944./45. gada notikumu gaitā daudzi no leģionāriem kļuva par kureliešiem, kuri Latvijas Centrālas padomes vadībā bija gatavi atjaunot Latvijas neatkarību, kļūstot par tās armijas sākumu. SS pamatoti novērtēja kureliešu nodomus kā savai politikai neatbilstošus un tāpēc nekavējās viņu vienību militāri iznīcināt.
10. Latviešu leģiona pašapziņa un mērķi bija izteikti nacionāli — uzturēt nacionālu bruņoto spēku vienību, lai izdevīgā militāri politiskā situācijā atjaunotu Latvijas valsti. Diemžēl konkrētie vēsturiskie apstākļi neatkārtoja 1919./20. gada notikumus un šī iecere nevarēja īstenoties.
Latvijas valsts nodibināšana 1918. gadā bija iespējama tāpēc, ka Krievija un Vācija bija novājinātas. Mēs toreiz pratām izmantot vēsturiski unikālo situāciju. 1945. gadā šādas labvēlīgas situācijas vairs nebija un Latvija nebija tāds politiskais lielums, kas pati varētu diktēt noteikumus vai vismaz runāt līdzi tām valstīm, kas realizēja “lielo” politiku. 1945. gadā Vācija bija sakauta, savukārt PSRS — bija uzvarētāja.
1919. gadā Anglijai zināmā mērā (atkarībā no pilsoņu kara gaitas Krievijā) bija izdevīgi mums kā tautai palīdzēt un radīt Baltijas kordonvalstis, 1945. gadā — vairs ne, jo Latvija kopā ar citām PSRS interesējošām teritorijām jau bija tai izpārdota Jaltas, Teherānas un Potsdamas konferencē.
Kaut arī t. s. Sabiedrotie formāli neatzina Latvijas inkorporāciju PSRS, tie nebija ieinteresēti iesākt militāru konfliktu ar PSRS okupēto tautu likteņu dēļ.
Teherānas konferences laikā “Rūzvelts jokojoties (jokingly – angl.) apliecināja Staļinam, ka tad, kad padomju spēki no jauna okupēja [Baltijas] valstis, viņš negrasījās uzsākt karu ar Padomju Savienību šī iemesla dēļ”14. Vēl vairāk — tāpēc, ka Sabiedrotie bija saistījušies militārā savienībā ar PSRS, tie nespēja tai izvirzīt pat morālas prasības par tās izdarītajiem kara noziegumiem, pat par tiem, kas kļuva skaidri jau Nirnbergas procesa laikā, piemēram, Katinas lieta15. 1941. gada 8. augustā noslēgtā Atlantijas Harta16, pēc Čerčila vārdiem, ir vienīgi noskaidrojusi valstu
8. Latviešu leģions gribēja cīnīties savas zemes robežās, lai to aizsargātu pret lielinieciskumu. Vācu virspavēlniecība savus solījumus šajā sakarā lauza, rezultātā — latvieši cīnījās, izkaisīti plašās Krievijas teritorijās. Latviešu leģions nevēlējās cīnīties pret angļu-amerikāņu spēkiem.
“Nākamais 15. divīzijas komandieris, vācu ģenerālis Burks, īsi pirms kara beigām sasauca kopā divīzijas latviešu virsniekus. Lai pieceļoties tie, kuri ir ar mieru cīnīties pret Rietumvalstu karaspēku. Nepiecēlās neviens. Tad Burks lika piecelties tiem, kuri ir ar mieru turpināt cīņu pret komunistiem. Piecēlās visi.”12
Angļi-amerikāņi joprojam tika uzskatīti par vēsturiskajiem un tāpēc arī par drīziem sabiedrotajiem. Pēc leģiona izveides Jelgavas apgabala komisārs V. E. fon Medems 1944. gada sākumā kādā sanāksmē, raksturojot latviešu noskaņojumu, sacīja, ka “dažu anglofilo latviešu politiķu priekšstatos šīs.. latviešu divīzijas ir pirmās angļu divīzijas, kas cīnās pret boļševikiem”13.
9. Latvieši bija gatavi cīnīties arī pret nacistiem, kuri drīz vien pēc viņu ienākšanas pamatoti tika novērtēti kā iekarotāji. 1944./45. gada notikumu gaitā daudzi no leģionāriem kļuva par kureliešiem, kuri Latvijas Centrālas padomes vadībā bija gatavi atjaunot Latvijas neatkarību, kļūstot par tās armijas sākumu. SS pamatoti novērtēja kureliešu nodomus kā savai politikai neatbilstošus un tāpēc nekavējās viņu vienību militāri iznīcināt.
10. Latviešu leģiona pašapziņa un mērķi bija izteikti nacionāli — uzturēt nacionālu bruņoto spēku vienību, lai izdevīgā militāri politiskā situācijā atjaunotu Latvijas valsti. Diemžēl konkrētie vēsturiskie apstākļi neatkārtoja 1919./20. gada notikumus un šī iecere nevarēja īstenoties.
Latvijas valsts nodibināšana 1918. gadā bija iespējama tāpēc, ka Krievija un Vācija bija novājinātas. Mēs toreiz pratām izmantot vēsturiski unikālo situāciju. 1945. gadā šādas labvēlīgas situācijas vairs nebija un Latvija nebija tāds politiskais lielums, kas pati varētu diktēt noteikumus vai vismaz runāt līdzi tām valstīm, kas realizēja “lielo” politiku. 1945. gadā Vācija bija sakauta, savukārt PSRS — bija uzvarētāja.
1919. gadā Anglijai zināmā mērā (atkarībā no pilsoņu kara gaitas Krievijā) bija izdevīgi mums kā tautai palīdzēt un radīt Baltijas kordonvalstis, 1945. gadā — vairs ne, jo Latvija kopā ar citām PSRS interesējošām teritorijām jau bija tai izpārdota Jaltas, Teherānas un Potsdamas konferencē.
Kaut arī t. s. Sabiedrotie formāli neatzina Latvijas inkorporāciju PSRS, tie nebija ieinteresēti iesākt militāru konfliktu ar PSRS okupēto tautu likteņu dēļ.
Teherānas konferences laikā “Rūzvelts jokojoties (jokingly – angl.) apliecināja Staļinam, ka tad, kad padomju spēki no jauna okupēja [Baltijas] valstis, viņš negrasījās uzsākt karu ar Padomju Savienību šī iemesla dēļ”14. Vēl vairāk — tāpēc, ka Sabiedrotie bija saistījušies militārā savienībā ar PSRS, tie nespēja tai izvirzīt pat morālas prasības par tās izdarītajiem kara noziegumiem, pat par tiem, kas kļuva skaidri jau Nirnbergas procesa laikā, piemēram, Katinas lieta15. 1941. gada 8. augustā noslēgtā Atlantijas Harta16, pēc Čerčila vārdiem, ir vienīgi noskaidrojusi valstu nodomus un nav tulkojama kā juridiski saistoša apņemšanās.17
Sekojošais “aukstais karš” neveicināja reālu Sabiedroto interesi par Baltijas tautu likteņiem.18 Protams, ka alianse starp Angliju, ASV un PSRS bija mākslīga un varēja pastāvēt tikai 2. pasaules kara laikā. Tā sabruka tūdaļ pēc kara beigām, jo savstarpējās ideoloģiskās pretrunas bija principiālas. Bet PSRS okupētās Baltijas u. c. Austrumu un Centrāleiropas tautas no tā neieguva faktiski neko. Pusē Eiropas viens totalitārais režīms tika nomainīts ar citu. Rietumu demokrātijas morāle apstājās pie pragmatisma robežas. Latviešu cerības uz Sabiedroto drīzu palīdzību izplēnēja.
11. Latviešu leģions sniedza ārkārtējus, mūsu tautā un bruņotajos spēkos līdz šim nepārspētus varonības, pašuzupurēšanās un izturības augstumus.
“Viņi ir atjaunojuši latviešu karavīru labo kaujas slavu.”19 Par to liecina daudzas vācu augstāko komandieru atzinības un apbalvojumi.20 Netieši to apstiprina arī padomju filtrācijas nometnēs latviešu karagūstekņiem bieži uzdotais jautājums: “Vai neesi ticis apbalvots ar Dzelzs krustu?”
12. Latviešu leģions demonstrēja arī augstu militāro profesionālismu. Kurzemes cietoksnis pēc sešām lielkaujām tā arī palika neieņemts, kaut arī leģionāriem vajadzēja cīnīties pret milzīgu, no trim līdz desmit reizēm lielāku, pārspēku. (Krievi kaujās zaudēja apmēram 400 000 vīru21, 2 500 tanku un 1 000 lidmašīnu22.)
13. Daudzi latviešu leģionāri — virsnieki un karavīri — pēc Kurzemes cietokšņa kapitulācijas papildināja nacionālo partizānu rindas ar pieredzējušiem, kaujas spējīgiem un augsti motivētiem cīnītājiem. Viņu īpatsvars vienībās bija no 50 līdz 70 %; daudzi no viņiem uzreiz kļuva par atzītiem vienību komandieriem.
14. Leģionāru23 un vācu divīziju24 sargātais Kurzemes cietoksnis ļāva daudziem tūkstošiem latviešu25 izglābt savas fiziskās dzīvības, izceļojot uz Zviedriju un Vāciju, tādējādi saglabājot šo latviešu tautas dzīvā spēka daļu.
15. Neskatoties uz to, ka mēs kā valsts 1939./40. gadā, 1941. gadā un 1944./45. gadā tikām okupēti, mūsu valstiskā suverenitāte faktiski26 likvidēta un mēs kā tauta — smagi paverdzināti turpmākajos gadu desmitos, morāli (kaut arī ar smagiem zaudējumiem) kā etniska vienība mēs esam izturējuši, bet kara izraisītāju politiskie režīmi — sabrukuši. Tas ir milzu morālais gandarījums — apzināties, ka Dieva tiesa caur vēsturi ir sacījusi savu vārdu. Fašistiskā Vācija tika sakauta militāri, PSRS zaudēja militāri-rūpnieciski-ekonomiskajā sāncensībā ar ASV un sagruva pati, bet latviešu leģionāru sapnis par Latvijas valsts atjaunošanu ir īstenojies. Uz to gan nācās gaidīt ilgi, bet mūsu cīnītāju drosme un upuris par Latvijas neatkarību nenoliedzami ir uzturējuši tautas brīvības alkas nebrīves gadu desmitos. Tas bija viens no morāli psiholoģiskajiem faktoriem, kāpēc 1991. gadā mēs savu politisko neatkarību spējām atgūt tik ātri un vienprātīgi.
16. Tāpat kā leģionāru un citu brīvības cīnītāju klātbūtne sabiedrībā bija svarīga latviešu tautas brīvības alku uzturēšanai otrās padomju okupācijas laikā, tāpat arī šodien viņu klātbūtne sabiedrībā ir vitāli svarīga mūsu tautas morāles un adekvātas, politiskas konjunktūras nesamaitātas vēsturiskās apziņas uzturēšanai. Neviens viņus nevar demobilizēt no patiesības un taisnības aizstāvju funkcijas. Reiz vēsturiski viņi to bija uzņēmušies, viņu pienākums ir to nest līdz galam — atgādināt mūsu tautas traģiskā liktens izcelsmi un norisi, saglabāt adekvātu vēstures izpratni turpmākajām paaudzēm, nepieļaut tās manipulatīvu “pārvērtēšanu”.
Tiktāl mūsu (nosacītie) ieguvumi. Par kādu cenu tie pirkti? Maksa ir bijusi ļoti augsta.
17. Fiziskā — 2. pasaules kara rezultātā mēs esam zaudējuši ļoti daudz savas tautas dzīvā spēka — visdažādākajā veidā.
Leģionāru rindās ir apmēram 50 00027 kritušo, daudz ievainoto un uz mūžu sakropļoto, deportēto par līdzdalību leģionā, lēģeros antisanitāru apstākļu, bada, uzraugu patvaļas un sabeigtās veselības dēļ mirušo neilgi pēc atgriešanās no lēģeriem. Latvija zaudēja arī tos leģionārus (25 000) un bēgļus, kuri palika Rietumu zonā (265 000 kopā ar gūstekņiem), bet kas vēlāk izvērsa diplomātisku un informatīvu cīņu pret PSRS.
18. Morālā — atšķirībā no Brīvības cīņu laika Latviešu leģions nevarēja cīnīties zem saviem karogiem un atklāti deklarēt savus mērķus. Faktiski un objektīvi vēsturiski mēs kā tauta esam tikuši nelietīgi izmantoti kā resurss Lielvācijas un Krievijas (tās PSRS formā) mērķu labad. Tāpēc vēsturnieki ir izteikuši pat šādu viedokli: “Ja subjektīvi cīnītāji zem totalitāro valstu karogiem cerēja, ka viņi cīnās par savu valstu un tautu brīvību, tad objektīvi vēstures perspektīvā viņi cīnījās par verdzību, savu tautu un valstu iznīcināšanu totalitāro valstu uzvaras rezultātā.”28
Tieši šī iemesla dēļ mums ir nācies vēl ciest arī morāli, uzklausot netaisnus pārmetumus, vēsturiskas falsifikācijas, un gadiem ilgi vajadzējis starptautiski taisnoties, ka mēs neesam nacisti un fašisti. Tā ir mūsu tautas traģēdijas morālā puse. Tieši šo apsūdzību atkārtojums un nepieciešamība vēl un vēlreiz atkārtot jau reiz noskaidrotas29 un ieinteresētajām pusēm zināmas lietas arī ir šī raksta iemesls.
(“Svētdienas Rīts”, 2001. gada 17. marts, Nr. 10 (1409);“Latvijas vēsture”, 2000. gads, Nr. 4)
1 Papildināts referāts, kas nolasīts Latvijas Nacionālo karavīru biedrības u. c. patriotisko organizāciju rīkotajā konferencē “Latviešu leģions Latvijas vēsturē padomju–vācu okupācijas kontekstā” 11. 06. 2000. Rīgas Latviešu biedrības namā. Autors pateicas Dr. Hab. Philos. A. Miltam, vēsturniekam V. Lācim, LNKB priekšsēdim N. Romanovskim un Kara muzeja darbiniecei J. Āboliņai par vērtīgajām norādēm referāta pilnveidošanā.
2 Tā ir sava veida sena tautas dziesma pēc satura – par mūsu tautas traģēdiju, kas latviešu vēsturē ir atkārtojusies aizvien no jauna.
3 Tās ir ne tikai viņa tiesības, bet saskaņā ar Svētajos Rakstos sacīto — “ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu“ (Rom. 12, 21) — ir arī viņam Dieva uzlikts un tāpēc neviena un nekādi neatceļams pienākums. Kristīgā ticība māca nesamierināmu principiālu cīņu ar ļaunumu.
4 Kristīgā antropoloģija cilvēka identitātes izcelsmi — saskaņā ar 1. Moz. 1, 26: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un līdzības..” — redz Dievā kā Radītājā, Uzturētājā, Svētītājā. Ļaunums ir tas, kas saceļas pret Dieva iestādīto lietu dabisko kārtību un cilvēkam sniegtajām ticības un morāles normām.
5 Šie divi termini “brīvība par”, “brīvība no” labi skan angliski — freedom for, freedom from, bet diemžēl ne latviski.
6 Uzruna LU aulā 1943. g. 15. novembrī. Freivalds O., red., Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā, 3. sēj., Vasteras, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes izdevums, Apgāds Ziemeļblāzma, 1974., 5. lpp.
7 Šilde Ā. Pretestības kustība Latvijā; rakstu krājumā: Kalvāns A., red., Uz ežiņas galvu liku… Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados, Nacionālo Daugavas Vanagu Latvijas Apvienība sadarbībā ar apgādu “Daugava”, R., 1993., 14. lpp.
8 Freivalds O., red., Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā. 4. sēj., Vasteras, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes izdevums, apgāds Ziemeļblāzma, 1976., 5. lpp.
9 Līdzīgi tam, ar kādu latvieši uzņēma ASV prezidenta B. Klintona uzrunu pie Brīvības pieminekļa. Rietumu avīzes to komentēja kā “stony silence” (angl.) —akmensciets klusums.
10 Faktiski Latvijas okupācija notika 1939. gadā, kad Latvijas valdība atļāva ierīkot Sarkanajai Armijai militārās bāzes un izvietot garnizonus Latvijas teritorijā. 1940. g. ultimāts un tam sekojošā lielākā militārā kontingenta ievešana bija tikai 1939. g. uzspiestās vienošanās loģiskas sekas un laika jautājums.
11 Ne velti ASV prezidents R. Reigans to nodēvēja par “Ļaunuma impēriju”.
12 Atsauce pēc Lācis V. Vai vēlreiz zem krievu zabaka? R., NDV LA, 1998., 214. lpp.
13 Pelkaus E. Vācu okupācijas vara un latviešu politiŠi. Starptautiska konference: Latvija Otrajā pasaules karā, Referātu tēzes, 1999. g. 14. —15. jūnijs, 18. lpp.
14 United States Department of State. Foreign Relations: Conferences at Cairo and Teheran, 1943, Washington, D. C., 1961, p. 594.
15 Sīkāk par to sk. Lācis V. Otrā pasaules kara vēsture, V daļa, R., Nacionālie Daugavas Vanagi, 1999., 308.—316. lpp.
16 Noslēgta 08. 08. 1941., tās pamatprincipi bija sekojoši: 1) neviena no valstīm, kas parakstījušas šo hartu, netīko kara rezultātā paplašināt savas teritorijas; 2) šīs valstis netiecas pēc citu valstu teritoriju paplašināšanas, ja to neatbalsta attiecīgā apgabala iedzīvotāji; 3) visas tautas demokrātiskā ceļā var ievēlēt savas valdības; 4-5) visām tautām jādod iespēja brīvi attīstīt savu ekonomiku un tirdzniecību; 6-8) pēc uzvaras pār nacionālsociālismu jāgarantē miers un savstarpēja drošība visām pasaules tautām neatkarīgi no tā, vai tās pieder pie uzvarētājvalstīm vai pie zaudētājvalstīm. 24. 09. 1941. g. to parakstīja arī PSRS. Balodis A. Latvijas un latviešu tautas vēsture, Neatkarīgā teātra “Kabata” grāmatu apgāds, R., 1991., 314. lpp.
17 Balodis A. Latvijas un latviešu tautas vēsture, Neatkarīgā teātra “Kabata” grāmatu apgāds, R., 1991., 314. lpp.
18 Pēc dažām neveiksmīgām britu izlūkoperācijam 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā Rietumi uz laiku zaudēja būtisku interesi par Latviju.
19 R. Bangerskis – citāts pēc Freivalds O., red., Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā. 4. sēj., Vasteras, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes izdevums, Apgāds Ziemeļblāzma, 1976., 5. lpp.
20 Pēc Williamson, G, The SS: Hitler’s instrument of Terror, Sidgwick & Jackson, 1998, p. 247. 15. divīzijā — 3 Bruņinieku Dzelzs Krusti, 19. – 12. Pēc Freivalds O., red., Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā, 7. sēj., 373.-374. lpp. Zinām — ar Bruņinieku pakāpes Dzelzs krustu 12, ar Vācu krustu zelta — 12, ar ierakstiem vācu armijas goda sarakstos — 6. Vācieši — divīziju komandieri — ar Bruņinieku krusta ozollapu vainagu un šŠēpiem apbalvots 19. divīzijas komandieris un nākošais 19. divīzijas komandieris ar Bruņinieku krusta ozollapu vainagu. 15. divīzijas komandieris un virspulkvedis — ar Bruņinieku pakāpes Dzelzs krustu. “19. divīzija vācu virspavēlniecības ziņojumos par varonību tika pieminēta 21 reizi — vairāk kā jebkura cita kaujas vienība šajā karā.” Turpat, 8. sēj., 358. lpp. Leģionāriem par piedalīšanos trīs Kurzemes lielkaujās kā kolektīvu atšķirības zīmi izsniedza t. s. Kurzemes aproces lentu — rokas apsēju ar uzrakstu “Kurland”. 19. divīzijas 42. pulks tika nosaukts tā kritušā komandiera vārdā — Voldemārs Veiss.
21 Krievu lielie zaudējumi ir izskaidrojami ar viņu attieksmi pret saviem karavīriem — tie tika dzīti pretī blīvai ugunij, uz mīnu laukiem to “atmīnēšanai” dzina soda bataljonus.
22 Dunsdorfs E. Latvijas vēsture, Lincoln, Amerikas Latviešu Apvienība, 1980., 244. lpp. Pēc citiem datiem — 200 000 karavīru; Balodis A. Latvijas un latviešu tautas vēsture, Neatkarīgā teātra “Kabata” grāmatu apgāds, R., 1991., 323. lpp. Vāci zaudēja apm. 30 000 — 50 000, turpat.
23 Līdzās 19. divīzijai Kurzemi aizstāvēja arī 106. grenadieru pulks, vairāki policijas bataljoni, būvbataljoni u. c. latviešu vienības.
24 Vēsturiskās taisnības dēļ ir jāpiebilst, ka 19. divīzija starp citām 32 (kaut arī kaujās stipri izretinātām) bija vienīgā latviešu divīzija.
Tāpēc attiecināt tikai uz Latviešu leģionu visu Kurzemes cietokšņa aizstāvēšanu nav vēsturiski korekti. Līdzās latviešiem un vāciešiem cīnījās arī WSS divīzija “Nordland” ar brīvprātīgajiem no Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas. Balodis A. Latvijas un latviešu tautas vēsture, Neatkarīgā teātra “Kabata” grāmatu apgāds, R., 1991., 323. lpp.
25 Kurzemes cietoksnī atradās kopā apm. pusmiljons civiliedzīvotāju, no tiem apm. 300 000 bēgļu no citiem Latvijas novadiem.
26 Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām mūsu valsts tomēr pastāvēja de jure, kas ļāva atjaunot tās neatkarību 1991. g.
27 Kostanda O. Latvijas vēsture, R., Zvaigzne, 1992., 321. lpp. Vācu pusē dažādās vienības cīnījās 146 000 — 148 000, darba dienestā iesauca un izveda uz Vāciju 35 000 — 60 000. Latvieši zaudēja apm. 80 000 — 90 000 vīru, no tiem leģiona vai kārtības dienesta vienībās krita vairāk nekā 13 000.
28 Strods H. Okupēto zemju karavīri zem svešiem karogiem. Starptautiska konference: Latvija Otrajā pasaules karā, Referātu tēzes, 1999. g. 14.-15. jūnijs., 25. lpp.
29 1950. g. ASV Pārvietoto personu [bēgļu] komisija reabilitēja Latviešu leģionu: “Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērŠu, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību.” Ezergailis A., red., Latviešu leģions — varoņi, nacisti vai upuri? No ASV Nacionālā arhīva kara noziegumu izmeklēšanas materiāliem 1945 — 1950. Otrais izd., R., Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1998., 103. lpp. PSRS leģionārus reabilitēja 1955. g.
Lūgšana
Pateicamies, Tēvs, ka devi mūsu tautai varoņus. Dod, ka spējam novērtēt un aizstāvēt viņu nesto upuri un godāt kritušo piemiņu.
“Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod.” (2. Moz. 20, 12)
Ak, Latvija, kur Tavi dēli?
Pa malu malām kaisīti,
Dažs paliek karstā kara laukā,
Dažs pārnāk mājās sakropļots.
Gan daža māte savu dēlu
Priekš sevis domās audzina,
Bet atskatās, kad jau par vēlu,
Tas sen guļ svešās tranšejās.2
Šī jautājuma apskate ir nozīmīga vēstures, ētikas un psiholoģiski informatīvā un propagandas kara mācību stunda, kurā mums ir jāatbild uz sensenā jautājuma — “Kas mēs esam?” — mūsdienīgu versiju. Šis jautājums jau ir ticis retoriski uzdots Vēstures institūta izdotajā dokumentu krājuma virsrakstā “Latviešu leģions — varoņi, upuri vai nacisti?”. Un, kaut arī tieša atbilde uz to tekstā ir izpalikusi, dokumenti runā paši par sevi pietiekami skaidru valodu un vedina izdarīt noteiktus secinājumus.
Šī raksta uzdevums ir aplūkot Latviešu leģionu tā konkrētajā vēsturiskajā kontekstā — padomju-vācu-padomju okupācija.
Notikumus aplūkojot to konkrēti vēsturiskajā — divu totalitāru režīmu okupācijas — kontekstā, ieraugām, ka mēs kā tauta esam cīnījušies pret abiem šiem mūsu tautas vēsturiskajiem okupantiem — Krieviju (tās PSRS formā) un Vāciju (fašistiskā trešā reiha formā).
Pret Krieviju cīņu veica militāras vienības — Latviešu leģions, policijas bataljoni un vēlāk — arī nacionālie partizāni.
Pret Vāciju mēs esam cīnījušies administratīvi politiski — ar Latviešu pašpārvaldes pretdarbību vācu okupācijas varas iestāžu koloniālajai politikai un politiski — ar Latvijas Centrālās padomes darbību. Kara noslēgumā mēs bijām gatavi cīnīties arī militāri — kā to pierāda kureliešu vienības liktenis.
Pats svarīgākais ir atzīt, ka latviešu tauta šajā vēsturiskajā laika posmā kā savu leģitīmo varu nepieņēma nevienu no saviem vēsturiskajiem pretiniekiem. Gan nacisti, gan komunisti bija mūsu zemes, valsts un tautas postītāji. Mūsu situāciju noteica (un joprojām nosaka) pavisam vienkāršs apstāklis — militāri un politiski mēs bijām nesalīdzināmi vājāki par abām šīm lielvarām.
1. Katram cilvēkam ir sākotnēji piemītošas tiesības3 pretoties tam, kas tiecas iznīdēt viņa identitāti4, t. i., ļaunumam.
Ikviens cilvēks un tauta savu identitāti apliecina pozitivā jaunrades, attīstības un celsmes darbā. Par Latvijas brīvvalsts sasniegumiem tautsaimniecībā, ekonomikā, kultūrā u. c. jomās nav nepieciešams nevienu pārliecināt. Tā bija mūsu tautas un valsts “brīvības par”5 veiksmīga un strauja realizācija, tāda, par kuru ar lepnumu tiek stāstīts nākamajām paaudzēm.
Tikpat saprotama identitātes apliecināšanas forma ir “brīvība no” visa tā, kas šo pozitīvo jauncelsmi, pašnoteikšanos ierobežo vai pat iznīcina. Tā ir brīvība no agresijas, klaja vai slēpta ļaunuma; nepieciešamības gadījumā tā ir arī apzināta pretošanās šiem spēkiem.
Abas šīs identitātes apliecināšanas formas ir savstarpēji saistītas un viena otru nosakošas. “Brīvībai par” tikai tad ir paliekoša jēga, ja varam būt pārliecināti, ka tās augļi, panākumi un sasniegumi netiks vienā dienā sabradāti vai arī tās veidotāji vienā naktī netiks deportēti aiz savas zemes robežām.
Lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi, ir jābūt brīvam, jo vienīgi brīvība garantē visu pārējo cilvēcisko vērtību normālu realizēšanos. “Brīvībai no” tāpēc ir piespiedu un neizbēgamības raksturs, jo tā iesākas tur, kur beidzas “brīvības par” iespējas un jēga. Ikvienam ir jābūt arī gatavam sevi un savējos (savējību kā tādu) aizstāvēt, tās ir cilvēka dabiskās tiesības. To apzinājies un izteicis arī ģenerālis R. Bangerskis: “Tiesības un pienākums aizstāvēt sevi pret uzbrucēju ir ikvienai dzīvai radībai; vēl vairāk — šīs tiesības ir tautai, kuru apdraud tāds ienaidnieks kā boļševisms, kas gribētu mūs pakļaut ne tikai savai politiskajai varai, bet arī mūs garīgi un fiziski iznīcināt.”6 Tātad “brīvībai no” indivīda, tautas, valsts pašapliecināšanās jomā nav mazāk svarīga loma kā “brīvībai par”. Tā stājas un tai jāstājas spēkā tad, kad “brīvība par” vairs nav fiziski iespējama.
Latviešu leģiona un tam sekojošās vairāk nekā desmit gadu nacionālo partizānu cīņas ieguldījumu mūsu tautas identitātes apziņā varētu formulēt ar šādu ētisko maksimu — “Kamēr pretojos, tikmēr esmu”. Tās nozīmi apstiprina profesora Ā. Šildes atgādinātais starptautisko tiesību princips, ka “valsts neaiziet bojā, kamēr tās pilsoņi turpina izrādīt pretestību aneksijai”7.
2. Latviešu leģiona pastāvēšana un tā cīņas uzskatāmi apgāza komunistu propagandu, ka latvieši ir brīvprātīgi iestājušies PSRS. Ģenerālis R. Bangerskis to apliecināja, sacīdams, ka leģionāri “ar ieročiem rokās ir devuši skaidru un nepārprotamu atbildi uz boļševiku neatlaidīgajiem apgalvojumiem, it kā latviešu tauta būtu brīvprātīgi iekļāvusies Padomju Savienībā un arī tagad ar atplestām rokām gaidot boļševiku atgriešanos mūsu zemē”8.
3. Konkrētajos vēsturiski politiskajos apstākļos Latviešu leģions bija latviešu tautas izmisīga pašnoteikšanās un pretestības izpausme komunisma diktatūrai tās staļiniskajā veidolā.
Latviešu leģions tikai ar savu vēsturisko eksistenci vien manifestē to, ka latviešu tauta kopumā nepieņēma komunistisko režīmu, pretojoties tam, kā vien bija iespējams. 1939./40. gadā mēs bijām gan militāri, gan politiski par vājiem, lai aizstāvētu savu neatkarību. Pēc vācu okupācijas mums nebija ļauts atjaunot nedz savu valsti, nedz armiju, un tāpēc leģionāriem nācās cīnīties zem Vācijas karoga. Sākot ar 1944. gadu leģiona cīņas jau notika Latvijas teritorijā; tāpēc pamatoti var uzskatīt, ka leģionāri cīnījās par savu zemi un tautu.
4. Leģiona pastāvēšanai bija nepārejoša nozīme mūsu tautas pretestības apziņā.
Daudziem no vēlākajiem pretestības kustības dalībniekiem un vienkārši no tiem, kas iekšēji nepieņēma un ienīda komunistisko režīmu, leģionāri — dzīvie un kritušie — bija (vai bija bijuši) vectēvi, tēvi, vīri, brāļi, krusttēvi, draugi, darbabiedri, kaimiņi utt., t. i., viņu laikabiedri. Viņi nevarēja turpināt cīņu ar ieročiem rokās, bet jau pati viņu fiziskā klātbūtne vien sabiedrībā atgādināja par latviešu tautas ilgām pēc brīvības un par to laiku, kad mums bija sava valsts, kā arī par upuriem, kas tika nesti tās dēļ, arī par to, kas ar šo valsti tika izdarīts. Kaut arī cilvēki klusēja, visi zināja, par ko tiek klusēts. Tas bija izteiksmīgi runājošs klusums.9
5. Latviešu leģions godam pārņēma varonības stafeti no Brīvības cīņu dalībniekiem.
Daudzi no Brīvības cīņu dalībniekiem kopā ar saviem dēliem no jauna ņēma rokās ieročus, lai aizstāvētu savas tautas godu tā, kā tas tajā laikā bija iespējams. Latviešu leģiona cīņas ir skatāmas (visa) padomju-vācu-padomju okupācijas kontekstā, kas tūdaļ minēto varonības un pretestības stafeti nodeva tālāk latviešu nacionālajiem partizāniem un vēlāko desmitgadu politisko un reliģisko disidentu kustībai, kā arī inteliģences un jaunatnes neorganizētajai pretestībai.
6. Latviešu leģions centās nomazgāt tautas un Latvijas Armijas kaunu par pat simbolisku nepretošanos 193910./40. gada padomju okupācijai. “Brīvību mēs neizkarojām, bet godu gan,” par leģiona cīņām sacīja ģenerālis R. Bangerskis.
7. Latviešu leģions cīnījās pret 20. gs. lielāko politisko ļaunumu11 — komunistisko sistēmu. Ikviens, kas kaut vismazākajā mērā tai ir pretojies, ar to vien jau ir iemantojis nepārejošu cieņu un atzinību.
8. Latviešu leģions gribēja cīnīties savas zemes robežās, lai to aizsargātu pret lielinieciskumu. Vācu virspavēlniecība savus solījumus šajā sakarā lauza, rezultātā — latvieši cīnījās, izkaisīti plašās Krievijas teritorijās. Latviešu leģions nevēlējās cīnīties pret angļu-amerikāņu spēkiem.
“Nākamais 15. divīzijas komandieris, vācu ģenerālis Burks, īsi pirms kara beigām sasauca kopā divīzijas latviešu virsniekus. Lai pieceļoties tie, kuri ir ar mieru cīnīties pret Rietumvalstu karaspēku. Nepiecēlās neviens. Tad Burks lika piecelties tiem, kuri ir ar mieru turpināt cīņu pret komunistiem. Piecēlās visi.”12
Angļi-amerikāņi joprojam tika uzskatīti par vēsturiskajiem un tāpēc arī par drīziem sabiedrotajiem. Pēc leģiona izveides Jelgavas apgabala komisārs V. E. fon Medems 1944. gada sākumā kādā sanāksmē, raksturojot latviešu noskaņojumu, sacīja, ka “dažu anglofilo latviešu politiķu priekšstatos šīs.. latviešu divīzijas ir pirmās angļu divīzijas, kas cīnās pret boļševikiem”13.
9. Latvieši bija gatavi cīnīties arī pret nacistiem, kuri drīz vien pēc viņu ienākšanas pamatoti tika novērtēti kā iekarotāji. 1944./45. gada notikumu gaitā daudzi no leģionāriem kļuva par kureliešiem, kuri Latvijas Centrālas padomes vadībā bija gatavi atjaunot Latvijas neatkarību, kļūstot par tās armijas sākumu. SS pamatoti novērtēja kureliešu nodomus kā savai politikai neatbilstošus un tāpēc nekavējās viņu vienību militāri iznīcināt.
10. Latviešu leģiona pašapziņa un mērķi bija izteikti nacionāli — uzturēt nacionālu bruņoto spēku vienību, lai izdevīgā militāri politiskā situācijā atjaunotu Latvijas valsti. Diemžēl konkrētie vēsturiskie apstākļi neatkārtoja 1919./20. gada notikumus un šī iecere nevarēja īstenoties.
Latvijas valsts nodibināšana 1918. gadā bija iespējama tāpēc, ka Krievija un Vācija bija novājinātas. Mēs toreiz pratām izmantot vēsturiski unikālo situāciju. 1945. gadā šādas labvēlīgas situācijas vairs nebija un Latvija nebija tāds politiskais lielums, kas pati varētu diktēt noteikumus vai vismaz runāt līdzi tām valstīm, kas realizēja “lielo” politiku. 1945. gadā Vācija bija sakauta, savukārt PSRS — bija uzvarētāja.
1919. gadā Anglijai zināmā mērā (atkarībā no pilsoņu kara gaitas Krievijā) bija izdevīgi mums kā tautai palīdzēt un radīt Baltijas kordonvalstis, 1945. gadā — vairs ne, jo Latvija kopā ar citām PSRS interesējošām teritorijām jau bija tai izpārdota Jaltas, Teherānas un Potsdamas konferencē.
Kaut arī t. s. Sabiedrotie formāli neatzina Latvijas inkorporāciju PSRS, tie nebija ieinteresēti iesākt militāru konfliktu ar PSRS okupēto tautu likteņu dēļ.
Teherānas konferences laikā “Rūzvelts jokojoties (jokingly – angl.) apliecināja Staļinam, ka tad, kad padomju spēki no jauna okupēja [Baltijas] valstis, viņš negrasījās uzsākt karu ar Padomju Savienību šī iemesla dēļ”14. Vēl vairāk — tāpēc, ka Sabiedrotie bija saistījušies militārā savienībā ar PSRS, tie nespēja tai izvirzīt pat morālas prasības par tās izdarītajiem kara noziegumiem, pat par tiem, kas kļuva skaidri jau Nirnbergas procesa laikā, piemēram, Katinas lieta15. 1941. gada 8. augustā noslēgtā Atlantijas Harta16, pēc Čerčila vārdiem, ir vienīgi noskaidrojusi valstu
8. Latviešu leģions gribēja cīnīties savas zemes robežās, lai to aizsargātu pret lielinieciskumu. Vācu virspavēlniecība savus solījumus šajā sakarā lauza, rezultātā — latvieši cīnījās, izkaisīti plašās Krievijas teritorijās. Latviešu leģions nevēlējās cīnīties pret angļu-amerikāņu spēkiem.
“Nākamais 15. divīzijas komandieris, vācu ģenerālis Burks, īsi pirms kara beigām sasauca kopā divīzijas latviešu virsniekus. Lai pieceļoties tie, kuri ir ar mieru cīnīties pret Rietumvalstu karaspēku. Nepiecēlās neviens. Tad Burks lika piecelties tiem, kuri ir ar mieru turpināt cīņu pret komunistiem. Piecēlās visi.”12
Angļi-amerikāņi joprojam tika uzskatīti par vēsturiskajiem un tāpēc arī par drīziem sabiedrotajiem. Pēc leģiona izveides Jelgavas apgabala komisārs V. E. fon Medems 1944. gada sākumā kādā sanāksmē, raksturojot latviešu noskaņojumu, sacīja, ka “dažu anglofilo latviešu politiķu priekšstatos šīs.. latviešu divīzijas ir pirmās angļu divīzijas, kas cīnās pret boļševikiem”13.
9. Latvieši bija gatavi cīnīties arī pret nacistiem, kuri drīz vien pēc viņu ienākšanas pamatoti tika novērtēti kā iekarotāji. 1944./45. gada notikumu gaitā daudzi no leģionāriem kļuva par kureliešiem, kuri Latvijas Centrālas padomes vadībā bija gatavi atjaunot Latvijas neatkarību, kļūstot par tās armijas sākumu. SS pamatoti novērtēja kureliešu nodomus kā savai politikai neatbilstošus un tāpēc nekavējās viņu vienību militāri iznīcināt.
10. Latviešu leģiona pašapziņa un mērķi bija izteikti nacionāli — uzturēt nacionālu bruņoto spēku vienību, lai izdevīgā militāri politiskā situācijā atjaunotu Latvijas valsti. Diemžēl konkrētie vēsturiskie apstākļi neatkārtoja 1919./20. gada notikumus un šī iecere nevarēja īstenoties.
Latvijas valsts nodibināšana 1918. gadā bija iespējama tāpēc, ka Krievija un Vācija bija novājinātas. Mēs toreiz pratām izmantot vēsturiski unikālo situāciju. 1945. gadā šādas labvēlīgas situācijas vairs nebija un Latvija nebija tāds politiskais lielums, kas pati varētu diktēt noteikumus vai vismaz runāt līdzi tām valstīm, kas realizēja “lielo” politiku. 1945. gadā Vācija bija sakauta, savukārt PSRS — bija uzvarētāja.
1919. gadā Anglijai zināmā mērā (atkarībā no pilsoņu kara gaitas Krievijā) bija izdevīgi mums kā tautai palīdzēt un radīt Baltijas kordonvalstis, 1945. gadā — vairs ne, jo Latvija kopā ar citām PSRS interesējošām teritorijām jau bija tai izpārdota Jaltas, Teherānas un Potsdamas konferencē.
Kaut arī t. s. Sabiedrotie formāli neatzina Latvijas inkorporāciju PSRS, tie nebija ieinteresēti iesākt militāru konfliktu ar PSRS okupēto tautu likteņu dēļ.
Teherānas konferences laikā “Rūzvelts jokojoties (jokingly – angl.) apliecināja Staļinam, ka tad, kad padomju spēki no jauna okupēja [Baltijas] valstis, viņš negrasījās uzsākt karu ar Padomju Savienību šī iemesla dēļ”14. Vēl vairāk — tāpēc, ka Sabiedrotie bija saistījušies militārā savienībā ar PSRS, tie nespēja tai izvirzīt pat morālas prasības par tās izdarītajiem kara noziegumiem, pat par tiem, kas kļuva skaidri jau Nirnbergas procesa laikā, piemēram, Katinas lieta15. 1941. gada 8. augustā noslēgtā Atlantijas Harta16, pēc Čerčila vārdiem, ir vienīgi noskaidrojusi valstu nodomus un nav tulkojama kā juridiski saistoša apņemšanās.17
Sekojošais “aukstais karš” neveicināja reālu Sabiedroto interesi par Baltijas tautu likteņiem.18 Protams, ka alianse starp Angliju, ASV un PSRS bija mākslīga un varēja pastāvēt tikai 2. pasaules kara laikā. Tā sabruka tūdaļ pēc kara beigām, jo savstarpējās ideoloģiskās pretrunas bija principiālas. Bet PSRS okupētās Baltijas u. c. Austrumu un Centrāleiropas tautas no tā neieguva faktiski neko. Pusē Eiropas viens totalitārais režīms tika nomainīts ar citu. Rietumu demokrātijas morāle apstājās pie pragmatisma robežas. Latviešu cerības uz Sabiedroto drīzu palīdzību izplēnēja.
11. Latviešu leģions sniedza ārkārtējus, mūsu tautā un bruņotajos spēkos līdz šim nepārspētus varonības, pašuzupurēšanās un izturības augstumus.
“Viņi ir atjaunojuši latviešu karavīru labo kaujas slavu.”19 Par to liecina daudzas vācu augstāko komandieru atzinības un apbalvojumi.20 Netieši to apstiprina arī padomju filtrācijas nometnēs latviešu karagūstekņiem bieži uzdotais jautājums: “Vai neesi ticis apbalvots ar Dzelzs krustu?”
12. Latviešu leģions demonstrēja arī augstu militāro profesionālismu. Kurzemes cietoksnis pēc sešām lielkaujām tā arī palika neieņemts, kaut arī leģionāriem vajadzēja cīnīties pret milzīgu, no trim līdz desmit reizēm lielāku, pārspēku. (Krievi kaujās zaudēja apmēram 400 000 vīru21, 2 500 tanku un 1 000 lidmašīnu22.)
13. Daudzi latviešu leģionāri — virsnieki un karavīri — pēc Kurzemes cietokšņa kapitulācijas papildināja nacionālo partizānu rindas ar pieredzējušiem, kaujas spējīgiem un augsti motivētiem cīnītājiem. Viņu īpatsvars vienībās bija no 50 līdz 70 %; daudzi no viņiem uzreiz kļuva par atzītiem vienību komandieriem.
14. Leģionāru23 un vācu divīziju24 sargātais Kurzemes cietoksnis ļāva daudziem tūkstošiem latviešu25 izglābt savas fiziskās dzīvības, izceļojot uz Zviedriju un Vāciju, tādējādi saglabājot šo latviešu tautas dzīvā spēka daļu.
15. Neskatoties uz to, ka mēs kā valsts 1939./40. gadā, 1941. gadā un 1944./45. gadā tikām okupēti, mūsu valstiskā suverenitāte faktiski26 likvidēta un mēs kā tauta — smagi paverdzināti turpmākajos gadu desmitos, morāli (kaut arī ar smagiem zaudējumiem) kā etniska vienība mēs esam izturējuši, bet kara izraisītāju politiskie režīmi — sabrukuši. Tas ir milzu morālais gandarījums — apzināties, ka Dieva tiesa caur vēsturi ir sacījusi savu vārdu. Fašistiskā Vācija tika sakauta militāri, PSRS zaudēja militāri-rūpnieciski-ekonomiskajā sāncensībā ar ASV un sagruva pati, bet latviešu leģionāru sapnis par Latvijas valsts atjaunošanu ir īstenojies. Uz to gan nācās gaidīt ilgi, bet mūsu cīnītāju drosme un upuris par Latvijas neatkarību nenoliedzami ir uzturējuši tautas brīvības alkas nebrīves gadu desmitos. Tas bija viens no morāli psiholoģiskajiem faktoriem, kāpēc 1991. gadā mēs savu politisko neatkarību spējām atgūt tik ātri un vienprātīgi.
16. Tāpat kā leģionāru un citu brīvības cīnītāju klātbūtne sabiedrībā bija svarīga latviešu tautas brīvības alku uzturēšanai otrās padomju okupācijas laikā, tāpat arī šodien viņu klātbūtne sabiedrībā ir vitāli svarīga mūsu tautas morāles un adekvātas, politiskas konjunktūras nesamaitātas vēsturiskās apziņas uzturēšanai. Neviens viņus nevar demobilizēt no patiesības un taisnības aizstāvju funkcijas. Reiz vēsturiski viņi to bija uzņēmušies, viņu pienākums ir to nest līdz galam — atgādināt mūsu tautas traģiskā liktens izcelsmi un norisi, saglabāt adekvātu vēstures izpratni turpmākajām paaudzēm, nepieļaut tās manipulatīvu “pārvērtēšanu”.
Tiktāl mūsu (nosacītie) ieguvumi. Par kādu cenu tie pirkti? Maksa ir bijusi ļoti augsta.
17. Fiziskā — 2. pasaules kara rezultātā mēs esam zaudējuši ļoti daudz savas tautas dzīvā spēka — visdažādākajā veidā.
Leģionāru rindās ir apmēram 50 00027 kritušo, daudz ievainoto un uz mūžu sakropļoto, deportēto par līdzdalību leģionā, lēģeros antisanitāru apstākļu, bada, uzraugu patvaļas un sabeigtās veselības dēļ mirušo neilgi pēc atgriešanās no lēģeriem. Latvija zaudēja arī tos leģionārus (25 000) un bēgļus, kuri palika Rietumu zonā (265 000 kopā ar gūstekņiem), bet kas vēlāk izvērsa diplomātisku un informatīvu cīņu pret PSRS.
18. Morālā — atšķirībā no Brīvības cīņu laika Latviešu leģions nevarēja cīnīties zem saviem karogiem un atklāti deklarēt savus mērķus. Faktiski un objektīvi vēsturiski mēs kā tauta esam tikuši nelietīgi izmantoti kā resurss Lielvācijas un Krievijas (tās PSRS formā) mērķu labad. Tāpēc vēsturnieki ir izteikuši pat šādu viedokli: “Ja subjektīvi cīnītāji zem totalitāro valstu karogiem cerēja, ka viņi cīnās par savu valstu un tautu brīvību, tad objektīvi vēstures perspektīvā viņi cīnījās par verdzību, savu tautu un valstu iznīcināšanu totalitāro valstu uzvaras rezultātā.”28
Tieši šī iemesla dēļ mums ir nācies vēl ciest arī morāli, uzklausot netaisnus pārmetumus, vēsturiskas falsifikācijas, un gadiem ilgi vajadzējis starptautiski taisnoties, ka mēs neesam nacisti un fašisti. Tā ir mūsu tautas traģēdijas morālā puse. Tieši šo apsūdzību atkārtojums un nepieciešamība vēl un vēlreiz atkārtot jau reiz noskaidrotas29 un ieinteresētajām pusēm zināmas lietas arī ir šī raksta iemesls.
(“Svētdienas Rīts”, 2001. gada 17. marts, Nr. 10 (1409);“Latvijas vēsture”, 2000. gads, Nr. 4)
1 Papildināts referāts, kas nolasīts Latvijas Nacionālo karavīru biedrības u. c. patriotisko organizāciju rīkotajā konferencē “Latviešu leģions Latvijas vēsturē padomju–vācu okupācijas kontekstā” 11. 06. 2000. Rīgas Latviešu biedrības namā. Autors pateicas Dr. Hab. Philos. A. Miltam, vēsturniekam V. Lācim, LNKB priekšsēdim N. Romanovskim un Kara muzeja darbiniecei J. Āboliņai par vērtīgajām norādēm referāta pilnveidošanā.
2 Tā ir sava veida sena tautas dziesma pēc satura – par mūsu tautas traģēdiju, kas latviešu vēsturē ir atkārtojusies aizvien no jauna.
3 Tās ir ne tikai viņa tiesības, bet saskaņā ar Svētajos Rakstos sacīto — “ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu“ (Rom. 12, 21) — ir arī viņam Dieva uzlikts un tāpēc neviena un nekādi neatceļams pienākums. Kristīgā ticība māca nesamierināmu principiālu cīņu ar ļaunumu.
4 Kristīgā antropoloģija cilvēka identitātes izcelsmi — saskaņā ar 1. Moz. 1, 26: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un līdzības..” — redz Dievā kā Radītājā, Uzturētājā, Svētītājā. Ļaunums ir tas, kas saceļas pret Dieva iestādīto lietu dabisko kārtību un cilvēkam sniegtajām ticības un morāles normām.
5 Šie divi termini “brīvība par”, “brīvība no” labi skan angliski — freedom for, freedom from, bet diemžēl ne latviski.
6 Uzruna LU aulā 1943. g. 15. novembrī. Freivalds O., red., Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā, 3. sēj., Vasteras, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes izdevums, Apgāds Ziemeļblāzma, 1974., 5. lpp.
7 Šilde Ā. Pretestības kustība Latvijā; rakstu krājumā: Kalvāns A., red., Uz ežiņas galvu liku… Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados, Nacionālo Daugavas Vanagu Latvijas Apvienība sadarbībā ar apgādu “Daugava”, R., 1993., 14. lpp.
8 Freivalds O., red., Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā. 4. sēj., Vasteras, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes izdevums, apgāds Ziemeļblāzma, 1976., 5. lpp.
9 Līdzīgi tam, ar kādu latvieši uzņēma ASV prezidenta B. Klintona uzrunu pie Brīvības pieminekļa. Rietumu avīzes to komentēja kā “stony silence” (angl.) —akmensciets klusums.
10 Faktiski Latvijas okupācija notika 1939. gadā, kad Latvijas valdība atļāva ierīkot Sarkanajai Armijai militārās bāzes un izvietot garnizonus Latvijas teritorijā. 1940. g. ultimāts un tam sekojošā lielākā militārā kontingenta ievešana bija tikai 1939. g. uzspiestās vienošanās loģiskas sekas un laika jautājums.
11 Ne velti ASV prezidents R. Reigans to nodēvēja par “Ļaunuma impēriju”.
12 Atsauce pēc Lācis V. Vai vēlreiz zem krievu zabaka? R., NDV LA, 1998., 214. lpp.
13 Pelkaus E. Vācu okupācijas vara un latviešu politiŠi. Starptautiska konference: Latvija Otrajā pasaules karā, Referātu tēzes, 1999. g. 14. —15. jūnijs, 18. lpp.
14 United States Department of State. Foreign Relations: Conferences at Cairo and Teheran, 1943, Washington, D. C., 1961, p. 594.
15 Sīkāk par to sk. Lācis V. Otrā pasaules kara vēsture, V daļa, R., Nacionālie Daugavas Vanagi, 1999., 308.—316. lpp.
16 Noslēgta 08. 08. 1941., tās pamatprincipi bija sekojoši: 1) neviena no valstīm, kas parakstījušas šo hartu, netīko kara rezultātā paplašināt savas teritorijas; 2) šīs valstis netiecas pēc citu valstu teritoriju paplašināšanas, ja to neatbalsta attiecīgā apgabala iedzīvotāji; 3) visas tautas demokrātiskā ceļā var ievēlēt savas valdības; 4-5) visām tautām jādod iespēja brīvi attīstīt savu ekonomiku un tirdzniecību; 6-8) pēc uzvaras pār nacionālsociālismu jāgarantē miers un savstarpēja drošība visām pasaules tautām neatkarīgi no tā, vai tās pieder pie uzvarētājvalstīm vai pie zaudētājvalstīm. 24. 09. 1941. g. to parakstīja arī PSRS. Balodis A. Latvijas un latviešu tautas vēsture, Neatkarīgā teātra “Kabata” grāmatu apgāds, R., 1991., 314. lpp.
17 Balodis A. Latvijas un latviešu tautas vēsture, Neatkarīgā teātra “Kabata” grāmatu apgāds, R., 1991., 314. lpp.
18 Pēc dažām neveiksmīgām britu izlūkoperācijam 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā Rietumi uz laiku zaudēja būtisku interesi par Latviju.
19 R. Bangerskis – citāts pēc Freivalds O., red., Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā. 4. sēj., Vasteras, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes izdevums, Apgāds Ziemeļblāzma, 1976., 5. lpp.
20 Pēc Williamson, G, The SS: Hitler’s instrument of Terror, Sidgwick & Jackson, 1998, p. 247. 15. divīzijā — 3 Bruņinieku Dzelzs Krusti, 19. – 12. Pēc Freivalds O., red., Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā, 7. sēj., 373.-374. lpp. Zinām — ar Bruņinieku pakāpes Dzelzs krustu 12, ar Vācu krustu zelta — 12, ar ierakstiem vācu armijas goda sarakstos — 6. Vācieši — divīziju komandieri — ar Bruņinieku krusta ozollapu vainagu un šŠēpiem apbalvots 19. divīzijas komandieris un nākošais 19. divīzijas komandieris ar Bruņinieku krusta ozollapu vainagu. 15. divīzijas komandieris un virspulkvedis — ar Bruņinieku pakāpes Dzelzs krustu. “19. divīzija vācu virspavēlniecības ziņojumos par varonību tika pieminēta 21 reizi — vairāk kā jebkura cita kaujas vienība šajā karā.” Turpat, 8. sēj., 358. lpp. Leģionāriem par piedalīšanos trīs Kurzemes lielkaujās kā kolektīvu atšķirības zīmi izsniedza t. s. Kurzemes aproces lentu — rokas apsēju ar uzrakstu “Kurland”. 19. divīzijas 42. pulks tika nosaukts tā kritušā komandiera vārdā — Voldemārs Veiss.
21 Krievu lielie zaudējumi ir izskaidrojami ar viņu attieksmi pret saviem karavīriem — tie tika dzīti pretī blīvai ugunij, uz mīnu laukiem to “atmīnēšanai” dzina soda bataljonus.
22 Dunsdorfs E. Latvijas vēsture, Lincoln, Amerikas Latviešu Apvienība, 1980., 244. lpp. Pēc citiem datiem — 200 000 karavīru; Balodis A. Latvijas un latviešu tautas vēsture, Neatkarīgā teātra “Kabata” grāmatu apgāds, R., 1991., 323. lpp. Vāci zaudēja apm. 30 000 — 50 000, turpat.
23 Līdzās 19. divīzijai Kurzemi aizstāvēja arī 106. grenadieru pulks, vairāki policijas bataljoni, būvbataljoni u. c. latviešu vienības.
24 Vēsturiskās taisnības dēļ ir jāpiebilst, ka 19. divīzija starp citām 32 (kaut arī kaujās stipri izretinātām) bija vienīgā latviešu divīzija.
Tāpēc attiecināt tikai uz Latviešu leģionu visu Kurzemes cietokšņa aizstāvēšanu nav vēsturiski korekti. Līdzās latviešiem un vāciešiem cīnījās arī WSS divīzija “Nordland” ar brīvprātīgajiem no Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas. Balodis A. Latvijas un latviešu tautas vēsture, Neatkarīgā teātra “Kabata” grāmatu apgāds, R., 1991., 323. lpp.
25 Kurzemes cietoksnī atradās kopā apm. pusmiljons civiliedzīvotāju, no tiem apm. 300 000 bēgļu no citiem Latvijas novadiem.
26 Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām mūsu valsts tomēr pastāvēja de jure, kas ļāva atjaunot tās neatkarību 1991. g.
27 Kostanda O. Latvijas vēsture, R., Zvaigzne, 1992., 321. lpp. Vācu pusē dažādās vienības cīnījās 146 000 — 148 000, darba dienestā iesauca un izveda uz Vāciju 35 000 — 60 000. Latvieši zaudēja apm. 80 000 — 90 000 vīru, no tiem leģiona vai kārtības dienesta vienībās krita vairāk nekā 13 000.
28 Strods H. Okupēto zemju karavīri zem svešiem karogiem. Starptautiska konference: Latvija Otrajā pasaules karā, Referātu tēzes, 1999. g. 14.-15. jūnijs., 25. lpp.
29 1950. g. ASV Pārvietoto personu [bēgļu] komisija reabilitēja Latviešu leģionu: “Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērŠu, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību.” Ezergailis A., red., Latviešu leģions — varoņi, nacisti vai upuri? No ASV Nacionālā arhīva kara noziegumu izmeklēšanas materiāliem 1945 — 1950. Otrais izd., R., Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1998., 103. lpp. PSRS leģionārus reabilitēja 1955. g.
Lūgšana
Pateicamies, Tēvs, ka devi mūsu tautai varoņus. Dod, ka spējam novērtēt un aizstāvēt viņu nesto upuri un godāt kritušo piemiņu.
piektdiena, 2012. gada 23. marts
Par Rasputina sekretāra memuāriem
Rasputina sekretāra memuāri ir veidoti pēc krievu oriģināla no Vernera Gruehna (Der Zar, der Zuberer und Juden) «Cars, burvji un ebreji», E. Pelša tulkojumā no vācu valodas. Nodrukāts latviešu valodā spiestuvē «Rota», Rīgā, 1944. gadā jūnijā, Otto Pelles apgāda «Taurētājs» izdevumā, visas tiesības aizsargātas no apgāda puses.
Grāmatas ievadā 1944. gada jūlijā Otto Pelle apgāds raksta, ka «sekojošās lappuses lasām kā pasaku no tūkstots un vienas nakts. Te redzams varens valdnieks firstu (lielkņazu – V.E.), izredzēto, burvju un magu vidū − pasaules kara troksnī, tieši lielās ķeizarvalsts (Romanovu dinastijas – V.E.) sabrukuma priekšvakarā.
Iepazīstamies ar cara un carienes cilvēciskajām ilgām un bažām troņmantnieks dēļ, ar viņu aizkustinošo neveiklību dzīves jautājumos, tomēr lepni un nesatricināmi nostaigājot ķeizarisko, Dieva izredzēto vientuļo dzīves ceļu līdz galam.
Ainas, kas noviz gar mūsu acīm, varētu norisināties arī orientā, Persijā vai Arabijā. Un tomēr tie nav bagātas fantāzijas murgi, bet gan skaidra patiesība, mūsu 20. gadsimteņa notikumi, kuru lielie pasaules kara notikumi tieši saista ar vācu likteni. Vēstures īstenība arvien ir interesantāka par pasakām, dīvaināka nekā jebkura leģenda. Cara hronikai gan nekad nav trūcis saistošu personu un notikumu.
Liekās daži no šiem aculiecinieku stāstiem kuplinās mūsu zināšanas par svarīgiem notikumiem: visas valsts autoritātes nesaprotamais sabrukums 1916./17. gadā, ķeizara (cara − V.E.) pilnīgā nevarība, Rasputina noslepkavošana, pēdējās ministru iecelšanas, valdnieku pāra dzīves intīmi notikumi un vēl daudzi citi fakti, kas līdz šim gan vēl nekad nav apskatīti tik skaidri.
Izskaidrojumu dažiem neizprotamiem notikumiem atrodam šinīs memuāros, kas pa daļai attiecināmi tieši uz Rasputinu, ķeizariskā (cariskā − V.E.) pāra intīmāko uzticības vīru. Neskatoties uz šo memuāru rakstītāju, daudzos gadījumos tiem jāpiešķir lielāka vēsturiska vērtība nekā pārējiem, kādreiz «vadošo» krievu valsts vīru iedomīgiem, melīgiem un apbrīnojami tuvredzīgiem aprakstiem.
Bet tā nav šīs grāmatas vienīgā vērtība, padarīt mūsu memuāru literatūru par vienu īpatnēju darbu bagātāku.
Šeit mēs sastopamies ar tām tumšajām varām, kas beidzot radīja cara valsts bojā eju un arī šodien atkal plaši dara savu grāvēja darbu. Tas piešķir šai grāmatai aktuālu nozīmīgumu.
Ir gan dīvaini, ka Rasputina varenais privātsekretārs ir ebrejs Ārons Simanovičs: ļoti apdāvināts, veikls, kaut arī pilnīgi neizglītots cilvēks, viņš ir viens no retajiem Krievijas haosā, kas zina, ko grib. Ar Rasputina palīdzību šis simtprocentīgais ebrejs ietekmē «visu krievu valdnieku», jā, viņš pat pasaules kara drūmākajās stundās kļūst varens. Par saviem ebrejiskajiem mērķiem, savām metodēm un trikiem viņš runā neierobežotā atklātībā. Krievu orģinālizdevumā viņš savu grāmatu nemaskoti nosaucis «Rasputins un ebreji». Protams, viņš nestāsta visu, kā vietām pats atzīstās, bet tomēr tik daudz, lai uzmanīgs lasītājs pietiekami uzzinātu. Tādejādi mūsu rokās nonākusi modernā ebrejisma reta atzīšanās. Un var arī saprast, kādēļ viss darīts, lai šī grāmata pēc iespējas ātrāk pazustu no atklātības.»
Viss turpmākais 1944. gada šīs grāmatas izdevēja apstākļu skaidrojums neapšaubāmi ir klajš antisemitisms, kādu to pazīstam vairākus tūkstošus gadus. Protams, attiecīgi «slavināts» āriešu tautas vadonis, kurš ir «tālredzīgs un stiprs», lai saskatītu šo «velnišķīgo tīklu un laikā spertu pretsoļus». To laiku grāmatas izdevēji atzīst, ka no kara «vācieši nevarēja atsacīties un ebrejiskā problēma vairs nevar izbēgt no sava atrisinājuma». Viss tas ir zemisks un bezkaunīgs antisemitisms, kas tika nosodīts mums zināmajā Nirnbergas tiesas procesā, kur antisemītisms, tā īstenotāji un atbalstītāji holokausta formā,saņēma pelnīto sodu. Zem šī sprieduma 1945. gadā parakstījās visas Otrā pasaules kara uzvarētājas − antifašistiskās koalīcijas valstis, visa progresīvā cilvēce.
Pat ja šī 1944. gadā latviski tulkotā grāmata ir nacistu propagandas pārlieku ietekmēta, vai rediģēta, tad tomēr tajā ir atspoguļoti daži vēsturiski fakti par Romanovu dinastijas bojā eju un boļševisma nostiprināšanos Krievijā. Šie fakti palīdz saskatīt reālo situāciju Krievijā pirms pirmā pasaules kara un kara laikā, palīdz saskatīt dažas 1916./17. gada apvērsuma nianses, kas vēl arvien slēpjas zem noslēpumu plīvura un dzīvo ar «mītu un pasaku» palīdzību, kuras sacerēja gan Ādolfa Hitlera, gan Josifa Staļina asiņainie un noziedzīgie totalitārie režīmi.
Man piemēram, kā cilvēkam, kas stāv tālu no vēstures pētniecības un ir izlasījis apmēram piecus memuārus par šo laika periodu , ieskaitot trīs ārzemju autoru memuārus, tulkojumos latviešu un krievu valodā par Rasputinu, grāfa Vittes atmiņas un dažus padomju laiku sacerējumus un zinātniskus traktātus, šī grāmata paplašināja manas zināšanas par minēto laika posmu vēsturē, palīdzēja arī izprast dažus jaunāko laiku vēsturiskos procesus.
Grāmatas ievadā 1944. gada jūlijā Otto Pelle apgāds raksta, ka «sekojošās lappuses lasām kā pasaku no tūkstots un vienas nakts. Te redzams varens valdnieks firstu (lielkņazu – V.E.), izredzēto, burvju un magu vidū − pasaules kara troksnī, tieši lielās ķeizarvalsts (Romanovu dinastijas – V.E.) sabrukuma priekšvakarā.
Iepazīstamies ar cara un carienes cilvēciskajām ilgām un bažām troņmantnieks dēļ, ar viņu aizkustinošo neveiklību dzīves jautājumos, tomēr lepni un nesatricināmi nostaigājot ķeizarisko, Dieva izredzēto vientuļo dzīves ceļu līdz galam.
Ainas, kas noviz gar mūsu acīm, varētu norisināties arī orientā, Persijā vai Arabijā. Un tomēr tie nav bagātas fantāzijas murgi, bet gan skaidra patiesība, mūsu 20. gadsimteņa notikumi, kuru lielie pasaules kara notikumi tieši saista ar vācu likteni. Vēstures īstenība arvien ir interesantāka par pasakām, dīvaināka nekā jebkura leģenda. Cara hronikai gan nekad nav trūcis saistošu personu un notikumu.
Liekās daži no šiem aculiecinieku stāstiem kuplinās mūsu zināšanas par svarīgiem notikumiem: visas valsts autoritātes nesaprotamais sabrukums 1916./17. gadā, ķeizara (cara − V.E.) pilnīgā nevarība, Rasputina noslepkavošana, pēdējās ministru iecelšanas, valdnieku pāra dzīves intīmi notikumi un vēl daudzi citi fakti, kas līdz šim gan vēl nekad nav apskatīti tik skaidri.
Izskaidrojumu dažiem neizprotamiem notikumiem atrodam šinīs memuāros, kas pa daļai attiecināmi tieši uz Rasputinu, ķeizariskā (cariskā − V.E.) pāra intīmāko uzticības vīru. Neskatoties uz šo memuāru rakstītāju, daudzos gadījumos tiem jāpiešķir lielāka vēsturiska vērtība nekā pārējiem, kādreiz «vadošo» krievu valsts vīru iedomīgiem, melīgiem un apbrīnojami tuvredzīgiem aprakstiem.
Bet tā nav šīs grāmatas vienīgā vērtība, padarīt mūsu memuāru literatūru par vienu īpatnēju darbu bagātāku.
Šeit mēs sastopamies ar tām tumšajām varām, kas beidzot radīja cara valsts bojā eju un arī šodien atkal plaši dara savu grāvēja darbu. Tas piešķir šai grāmatai aktuālu nozīmīgumu.
Ir gan dīvaini, ka Rasputina varenais privātsekretārs ir ebrejs Ārons Simanovičs: ļoti apdāvināts, veikls, kaut arī pilnīgi neizglītots cilvēks, viņš ir viens no retajiem Krievijas haosā, kas zina, ko grib. Ar Rasputina palīdzību šis simtprocentīgais ebrejs ietekmē «visu krievu valdnieku», jā, viņš pat pasaules kara drūmākajās stundās kļūst varens. Par saviem ebrejiskajiem mērķiem, savām metodēm un trikiem viņš runā neierobežotā atklātībā. Krievu orģinālizdevumā viņš savu grāmatu nemaskoti nosaucis «Rasputins un ebreji». Protams, viņš nestāsta visu, kā vietām pats atzīstās, bet tomēr tik daudz, lai uzmanīgs lasītājs pietiekami uzzinātu. Tādejādi mūsu rokās nonākusi modernā ebrejisma reta atzīšanās. Un var arī saprast, kādēļ viss darīts, lai šī grāmata pēc iespējas ātrāk pazustu no atklātības.»
Viss turpmākais 1944. gada šīs grāmatas izdevēja apstākļu skaidrojums neapšaubāmi ir klajš antisemitisms, kādu to pazīstam vairākus tūkstošus gadus. Protams, attiecīgi «slavināts» āriešu tautas vadonis, kurš ir «tālredzīgs un stiprs», lai saskatītu šo «velnišķīgo tīklu un laikā spertu pretsoļus». To laiku grāmatas izdevēji atzīst, ka no kara «vācieši nevarēja atsacīties un ebrejiskā problēma vairs nevar izbēgt no sava atrisinājuma». Viss tas ir zemisks un bezkaunīgs antisemitisms, kas tika nosodīts mums zināmajā Nirnbergas tiesas procesā, kur antisemītisms, tā īstenotāji un atbalstītāji holokausta formā,saņēma pelnīto sodu. Zem šī sprieduma 1945. gadā parakstījās visas Otrā pasaules kara uzvarētājas − antifašistiskās koalīcijas valstis, visa progresīvā cilvēce.
Pat ja šī 1944. gadā latviski tulkotā grāmata ir nacistu propagandas pārlieku ietekmēta, vai rediģēta, tad tomēr tajā ir atspoguļoti daži vēsturiski fakti par Romanovu dinastijas bojā eju un boļševisma nostiprināšanos Krievijā. Šie fakti palīdz saskatīt reālo situāciju Krievijā pirms pirmā pasaules kara un kara laikā, palīdz saskatīt dažas 1916./17. gada apvērsuma nianses, kas vēl arvien slēpjas zem noslēpumu plīvura un dzīvo ar «mītu un pasaku» palīdzību, kuras sacerēja gan Ādolfa Hitlera, gan Josifa Staļina asiņainie un noziedzīgie totalitārie režīmi.
Man piemēram, kā cilvēkam, kas stāv tālu no vēstures pētniecības un ir izlasījis apmēram piecus memuārus par šo laika periodu , ieskaitot trīs ārzemju autoru memuārus, tulkojumos latviešu un krievu valodā par Rasputinu, grāfa Vittes atmiņas un dažus padomju laiku sacerējumus un zinātniskus traktātus, šī grāmata paplašināja manas zināšanas par minēto laika posmu vēsturē, palīdzēja arī izprast dažus jaunāko laiku vēsturiskos procesus.
trešdiena, 2012. gada 14. marts
Lai mūžīga slava latviešu virsniekiem un karavīriem!
Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmei, kuru 1922. gadā bija atzinušas visas vadošās pasaules lielvalstis, tajā skaitā arī Padomju Savienība, Lielbritānija, Vācija, Francija, Amerikas Savienotās Valstis un citas lielas un mazas valstis, Latvija no 1918. gada piederēja Latvijas tautai.
Pasaules lielvalstis jau 1939. gadā upurēja Latviju un citas Baltijas valstis Vācijas «fīrera» Ādolfa Hitlera nacistu noziedzīgajam, melīgajam režīmam un Padomju Savienības vadoņa un «tautu tēva» Josifa Staļina lielinieku noziedzīgajam, melīgajam režīmam. To laiku pasaules lielvalstis upurēja to, kas tām nepiederēja.
1940. gadā attiecībā uz Baltijas valstīm (Latviju, Lietuvu un Igauniju) sāka īstenoties Molotova un Rībentropa pakts un tā slepenie protokoli, citiem vārdiem sakot, 1939. gada augustā noslēgtais noziedzīgais nolīgums starp Josifu Staļinu un Ādolfu Hitleru, par iespaidu sfēru sadalīšanu starp Vāciju un Krieviju. Sākās vardarbīgā Meinkampfgeita visiem Baltijas valstu iedzīvotājiem. Baltijas valstis ar 1939. gada augustu nonāca noziedzīgā vadoņa Josifa Staļina un padomju lielinieku totalitārās diktatūras ietekmes zonā.
Padomju Savienība jau 1940. gada jūnijā okupēja suverēnās Baltijas valstis, inkorporējot tās savā sastāvā. Krievijas lielinieku padomju vara sacerēja un īstenoja noziedzīgo mītu par Latvijas Republikas un citu Baltijas Republiku brīvprātīgu iestāšanos PSRS. Šo mītu lielinieku VK(b)P Viskrievijas Komunistiskās (boļševiku) Partijas melīgais un noziedzīgais režīms savā ideoloģijā nostiprināja jau 1940. gadā. Tas tika kultivēts un “piebarots” arī visus piecdesmit Baltijas valstu okupācijas gadus.
Jau ar pirmām okupācijas dienām Padomju Savienība realizēja genocīdu pret Baltijas valstu iedzīvotājiem.
Tos kas nebija paslēpušies mežos, 1940. un 1941. gada padomju lielinieku realizētā genocīda īstenošanā tika izsūtīti uz Sibīriju. Šo cilvēku likteņi izveidojās dažādi. Vairumam viņu, tāpat kā Latvijas Republikas prezidentam Kārlim Ulmanim un viņa brālim, liktenis nebija labvēlīgs − padomju vara viņus nonāvēja tāpat kā daudzus tūkstošus citus Latvijas Republikas pavalstniekus.
Daudziem radās pretlielinieciski (antiboļševistiski) uzskati, un šiem uzskatiem viņi alternatīvu nemeklēja, jo bija pārliecināti, ka lieliniecisms Latvijai nekādā mērā un formā nav pieņemams.
Kad 1941. gada jūnijā Vācijas karaspēks ieņēma Latvijas Republikas teritoriju un izdzina no tās Padomju Savienības lielinieku okupācijas varu, daudzi Latvijas Republikas pavalstnieki brīvprātīgi iesaistījās vācu armijā. Viņi uzsāka cīņu pret Krievijas padomju lielinieku režīmu par savas dzimtas pavarda nosargāšanu un savas ģimenes izdzīvošanu.
Leģionāri bija izvēlējušies pareizu izvēli. Manuprāt, pareizāku nekā tie, kas 1940. gadā palika savās vietās, un ļāva lieliniekiem nospēlēt teātri par tā saucamās sociālistiskās revolūcijas mierīgu attīstību Latvijā un valsts "brīvprātīgu" pievienošanos PSRS. Tieši šie savās vietās sēdētāji palīdzēja lielinieku meļiem nolemt latviešu nākošās paaudzes (tajā skaitā arī mani personiski) Padomju Savienībai. Viņi kopā ar manas paaudzes lielinieku atbalstītājiem arī tagad turpina piesārņot maniem tautiešiem un Latvijā dzīvojošajiem citu tautību cilvēkiem prātus, izmantojot totalitāro režīmu mītus, pasakas un ideoloģiskās "blēņas".
Kad 1944. gadā Padomju karaspēks otreiz okupēja Latviju, Leģionāru 19. divīzija noturējās Kurzemes cietoksnī pret ārkārtīgi lielu Padomju armijas pārspēku līdz pat 1945. gada 8. maijam, kad fašistiskā Vācija kapitulēja.
Lai mūžīga piemiņa latviešu virsniekiem un karavīriem, kas gāja bojā Otrajā vispasaules kara laikā! Lai mūžīga piemiņa latviešu virsniekiem un karavīriem, kas gāja bojā padomju boļševiku īstenotajā genocīdā pret latviešu tautu!
Gan Volhovas purvos, gan Kurzemē, pie Džūkstes un Blīdenes, galvenie vermahta 19. divīzijas pretinieki esot bijuši Sarkanajā armijā dienējošās latviešu karaspēka daļas. Tā esot bijusi diktatoru Josifa Staļina un Ādolfa Hitlera, vai arī viņu rokaspuišu iegriba. To var tulkot šādi: «Ja jūs, latvieši, gribat cīnīties par savu patstāvību, tad lejiet vien paši savu tēvu un brāļu asinis. Cīnieties par Josifa Staļina «otečestvas» un Ādolfa Hitlera «fāterlandes» uzvaru, nežēlojot savas dzīvības! Beigu beigās vēsture izšķirs, kuriem vairāk taisnības.»
Tā bija ciniska un nekaunīga politika attiecībā pret latviešiem un citām okupētajām Baltijas tautām gan no abu diktatoru un tolaik valdošo noziedzīgo un melīgo režīmu puses, gan arī no antinacistiskās koalīcijas puses pēc Otrā pasaules kara beigām.
Pēc Otrā pasaules kara beigām un nacisma sagrāves 1945. gadā, saskaņā ar Jaltas vienošanās noteikumiem un Potsdamas vienošanās protokolu un garu Baltijas valstis (Latvija, Lietuva, Igaunija) otru reizi jaunāko laiku vēsturē tika upurētas Padomju Savienībai.
Lielinieku PSKP noziedzīgais un melīgais režīms savu varu Baltijā atjaunoja tikpat varmācīgi, kā 1940. gada «sociālistiskajā revolūcijā». Tādējādi antinacistiskā koalīcija nosacīti palīdzēja nostiprināt melīgā lielinieku vadoņa Josifa Staļina un viņa atbalstītāju radīto un kultivēto mītu par Baltijas valstu brīvprātīgo iestāšanos PSRS.
Padomju varas 1945. gada un 1946. gada nežēlīgās deportācijas uz Sibīriju Latvijā īstenojās nacisma atbalstītāju izzināšanas un sodīšanas gaisotnē. Ciest nācās daudziem nevainīgiem cilvēkiem, civiliedzīvotājiem, ieskaitot sirmgalvjus un bērnus.
Pasaules lielvalstis jau 1939. gadā upurēja Latviju un citas Baltijas valstis Vācijas «fīrera» Ādolfa Hitlera nacistu noziedzīgajam, melīgajam režīmam un Padomju Savienības vadoņa un «tautu tēva» Josifa Staļina lielinieku noziedzīgajam, melīgajam režīmam. To laiku pasaules lielvalstis upurēja to, kas tām nepiederēja.
1940. gadā attiecībā uz Baltijas valstīm (Latviju, Lietuvu un Igauniju) sāka īstenoties Molotova un Rībentropa pakts un tā slepenie protokoli, citiem vārdiem sakot, 1939. gada augustā noslēgtais noziedzīgais nolīgums starp Josifu Staļinu un Ādolfu Hitleru, par iespaidu sfēru sadalīšanu starp Vāciju un Krieviju. Sākās vardarbīgā Meinkampfgeita visiem Baltijas valstu iedzīvotājiem. Baltijas valstis ar 1939. gada augustu nonāca noziedzīgā vadoņa Josifa Staļina un padomju lielinieku totalitārās diktatūras ietekmes zonā.
Padomju Savienība jau 1940. gada jūnijā okupēja suverēnās Baltijas valstis, inkorporējot tās savā sastāvā. Krievijas lielinieku padomju vara sacerēja un īstenoja noziedzīgo mītu par Latvijas Republikas un citu Baltijas Republiku brīvprātīgu iestāšanos PSRS. Šo mītu lielinieku VK(b)P Viskrievijas Komunistiskās (boļševiku) Partijas melīgais un noziedzīgais režīms savā ideoloģijā nostiprināja jau 1940. gadā. Tas tika kultivēts un “piebarots” arī visus piecdesmit Baltijas valstu okupācijas gadus.
Jau ar pirmām okupācijas dienām Padomju Savienība realizēja genocīdu pret Baltijas valstu iedzīvotājiem.
Tos kas nebija paslēpušies mežos, 1940. un 1941. gada padomju lielinieku realizētā genocīda īstenošanā tika izsūtīti uz Sibīriju. Šo cilvēku likteņi izveidojās dažādi. Vairumam viņu, tāpat kā Latvijas Republikas prezidentam Kārlim Ulmanim un viņa brālim, liktenis nebija labvēlīgs − padomju vara viņus nonāvēja tāpat kā daudzus tūkstošus citus Latvijas Republikas pavalstniekus.
Daudziem radās pretlielinieciski (antiboļševistiski) uzskati, un šiem uzskatiem viņi alternatīvu nemeklēja, jo bija pārliecināti, ka lieliniecisms Latvijai nekādā mērā un formā nav pieņemams.
Kad 1941. gada jūnijā Vācijas karaspēks ieņēma Latvijas Republikas teritoriju un izdzina no tās Padomju Savienības lielinieku okupācijas varu, daudzi Latvijas Republikas pavalstnieki brīvprātīgi iesaistījās vācu armijā. Viņi uzsāka cīņu pret Krievijas padomju lielinieku režīmu par savas dzimtas pavarda nosargāšanu un savas ģimenes izdzīvošanu.
Leģionāri bija izvēlējušies pareizu izvēli. Manuprāt, pareizāku nekā tie, kas 1940. gadā palika savās vietās, un ļāva lieliniekiem nospēlēt teātri par tā saucamās sociālistiskās revolūcijas mierīgu attīstību Latvijā un valsts "brīvprātīgu" pievienošanos PSRS. Tieši šie savās vietās sēdētāji palīdzēja lielinieku meļiem nolemt latviešu nākošās paaudzes (tajā skaitā arī mani personiski) Padomju Savienībai. Viņi kopā ar manas paaudzes lielinieku atbalstītājiem arī tagad turpina piesārņot maniem tautiešiem un Latvijā dzīvojošajiem citu tautību cilvēkiem prātus, izmantojot totalitāro režīmu mītus, pasakas un ideoloģiskās "blēņas".
Kad 1944. gadā Padomju karaspēks otreiz okupēja Latviju, Leģionāru 19. divīzija noturējās Kurzemes cietoksnī pret ārkārtīgi lielu Padomju armijas pārspēku līdz pat 1945. gada 8. maijam, kad fašistiskā Vācija kapitulēja.
Lai mūžīga piemiņa latviešu virsniekiem un karavīriem, kas gāja bojā Otrajā vispasaules kara laikā! Lai mūžīga piemiņa latviešu virsniekiem un karavīriem, kas gāja bojā padomju boļševiku īstenotajā genocīdā pret latviešu tautu!
Gan Volhovas purvos, gan Kurzemē, pie Džūkstes un Blīdenes, galvenie vermahta 19. divīzijas pretinieki esot bijuši Sarkanajā armijā dienējošās latviešu karaspēka daļas. Tā esot bijusi diktatoru Josifa Staļina un Ādolfa Hitlera, vai arī viņu rokaspuišu iegriba. To var tulkot šādi: «Ja jūs, latvieši, gribat cīnīties par savu patstāvību, tad lejiet vien paši savu tēvu un brāļu asinis. Cīnieties par Josifa Staļina «otečestvas» un Ādolfa Hitlera «fāterlandes» uzvaru, nežēlojot savas dzīvības! Beigu beigās vēsture izšķirs, kuriem vairāk taisnības.»
Tā bija ciniska un nekaunīga politika attiecībā pret latviešiem un citām okupētajām Baltijas tautām gan no abu diktatoru un tolaik valdošo noziedzīgo un melīgo režīmu puses, gan arī no antinacistiskās koalīcijas puses pēc Otrā pasaules kara beigām.
Pēc Otrā pasaules kara beigām un nacisma sagrāves 1945. gadā, saskaņā ar Jaltas vienošanās noteikumiem un Potsdamas vienošanās protokolu un garu Baltijas valstis (Latvija, Lietuva, Igaunija) otru reizi jaunāko laiku vēsturē tika upurētas Padomju Savienībai.
Lielinieku PSKP noziedzīgais un melīgais režīms savu varu Baltijā atjaunoja tikpat varmācīgi, kā 1940. gada «sociālistiskajā revolūcijā». Tādējādi antinacistiskā koalīcija nosacīti palīdzēja nostiprināt melīgā lielinieku vadoņa Josifa Staļina un viņa atbalstītāju radīto un kultivēto mītu par Baltijas valstu brīvprātīgo iestāšanos PSRS.
Padomju varas 1945. gada un 1946. gada nežēlīgās deportācijas uz Sibīriju Latvijā īstenojās nacisma atbalstītāju izzināšanas un sodīšanas gaisotnē. Ciest nācās daudziem nevainīgiem cilvēkiem, civiliedzīvotājiem, ieskaitot sirmgalvjus un bērnus.
Abonēt:
Komentāri (Atom)
