Par "Rīgas līci" un citām lielām un mazām dziednīcām.

Es nolēmu vasaru pavadīt kādā no Latvijas valsts dziednīcām. Tādēļ piezvanīju uz izziņām pa telefonu 118 un lūdzu savienot ar dziednīcu "Rīgas Līcis", kur neviens neatbildēja. Arī vēlāk man neizdevās sazvanīt dziednīcu, lai gan visās telefona grāmatās bija norādīts telefons: 7761180, fakss: 7761190, un adrese: Jūrmala, Dubultu prospekts 51, LV-2015. Nolēmu noskaidrot, kas ir noticis ar padomju laiku respektablāko dziednīcu, kurā esmu bijis vēl Atmodas laikos. Tajā laikā tur bija bagātīgs inventārs, kristāla un porcelāna trauki – par vairākiem simtiem tūkstošu latu, kā arī vairāki simti kvadrātmetru gobelēnu.
Noskaidroju, ka dziednīcu "Rīgas Līcis" it kā esot nopirkusi "Ventspils Nafta", tad "Latvijas Gāze", bet pēc tam vēlreiz pārpirkusi "Ventspils Nafta". Manuprāt, ir notikuši kaut kādi mistiski darījumi ar ļoti dārgiem īpašumiem. Par šiem darījumiem man nevēlējās sniegt nekādus paskaidrojumus ne Jūrmalas pilsētas Dome, ne "Ventspils Nafta". Beidzot sazvanīju "Ventspils Naftas" preses sekretārei Gundegai Vārpas kundzei (tālrunis 7227071), bet viņa vairākas dienas nebija atrodama savā darbavietā – Rīgas ofisā, Kaļķu ielā 15. Tātad, vai nu bija aizrāvusies ar naftas tirgošanu, vai pilnīgā novārtā atstājusi preses darbus, vai arī kā liela mēroga priekšniece nevēlējās ar mani – "tādu niecību" runāt.
Protams, lielām firmām ir lieli ūdeņi, kur papeldēties. Es uzreiz sapratu, ka Gundega Vārpas kundze ar mani nevēlējās runāt tādēļ, ka es viņai būtu uzdevis dažus neērtus jautājumus: vai Dziednīca pēc tās saucamās "renovēšanās" saglabās publiskas dziednīcas statusu; kad šī ieilgusī "renovēšana" beigsies; kad dziednīca sāks uzņemt savus pacientus? Diemžēl Gundega Vārpas kundze un arī Jūrmalas pilsētas Domes un Ventspils pilsētas Domes ierēdņi uz šādiem jautājumiem izsmeļošas atbildes man nedeva. Tāpēc atļāvos nedaudz vaļu izdomai – ceru, ka tālu no patiesības neesmu!
Ierēdņi bija godīgāki, viņi atbildēja, ka nezinot kam pieder dziednīca, norādot uz Zemes grāmatas pusi, jo, lūk, tur viss esot uzrakstīts. Mūsuprāt, te atklājas darbības lauciņš Aleksejam Loskutova kungam un viņa KNAB-am. Jautājums nav saskaņots ar Labklājības ministriju, jo dziednīca piederēja tai. Var jau gadīties, ka šī ministrija ir no šīs dziednīcas atbrīvojusies "deboļševizācijas" ietvaros. Neesmu nekur lasījis, ka tāda dziednīca kā "Rīgas Līcis" tiktu nodota privatizācijai ar mērķi mainīt tās statusu. Bet var jau būt, ka tieši tā tas ir noticis.
Ja arī tā, tad var secināt, ka Latvijas valstī beidzot ir iznīdētas visas kaut cik apmierinoši strādājošas dziednīcas. Iznīdēto dziednīcu starpā es vēlētos nosaukt tādas kā Ķemeru dziednīca ar ārstniecisko kompleksu, kuru gandrīz par "pliku" velti pārdeva it kā Berluskoņa kungam no Itālijas. Tā saucamos "četrus luksus", kur dzīvoja Jeļcina kungs un dziednīcu Jūras ielā 21, kur dzīvoja Laventa kungs. Nolaists līdz "kliņķim" ir arī Zinātņu Akadēmijas dziednīcu komplekss.
Ķemeros ir palikusi tikai viena no trīs lielajām dziednīcām – "Jaunķemeri". Vēl ir Krievijas Federācijas dziednīca "Dzintarkrasts" (vai kā viņu tur sauc), viena dziednīca Vaivaros un dziednīca "Rīgas Jūrmala". "Pazudusi" ir dziednīca, kas bija domāta represētajiem un padomju genocīda upuriem, tāpat "izplēnējusi" dziednīca "Marijenbāde" un daudzas, daudzas citas.
Es negribētu visu to nosaukt par Latvijas valsts nozagšanu, bet kā gan savādāk to nokristīt? Bet visnožēlojamākais ir fakts, ka pie dziednīcu nīdēšanas valstī savu roku pielikusi ceturtā vara, vai mūsu pašu Tēvzemes prese. Kauns un negods tiem preses cilvēkiem, kas pārstāvēja firmas, kuras piedalījās dziednīcu sistēmas iznīdēšanā mūsu valstī!
Pēc maniem visnotaļ aptuveniem aprēķiniem šī procesa rezultātā darbu ir zaudējuši un par bezdarbniekiem palikuši vairāki tūkstoši cilvēku. Valsts budžets ik gadu ir zaudējis vismaz pāris miljonus latus, un viss tas ir noticis pie mūsu valsts jau tā pieticīgās rocības.

Rīgā, 2004. gada 01. augustā.

Vai pieļausim specdienestu iejaukšanos personīgā dzīvē?

Fantastikas grāmatās var izlasīt, kā nākamībā visi ir vergi, cilvēks-brīvdomātājs ne soli nevar paspert - ir datorā fiksēti visi radinieki un darba vietas, ienākumi un īpašumi, uz ielas novērošanas kameras fiksē, ar ko cilvēk tiekas (dators atpazīst pēc sejas), braucot tramvajā un auto - maršrutu un gala mēŗki, veikalā - ko pērk, pastā - ko lasa un par ko domā .. .

Nav jāgaida fantastika. Pašlaik Latvijā jau esam ļoti tuvu totālai kontrolei.

Un žēl, ja kāds domā - es neko sliktu nedaru un neesmu darījis, lai jau mani kontrolē!

Piektdien, 2009. gada 11. decembrī interneta portālā bija publicēta informācija, ka „Specdienesti no 1. janvāra varēs noklausīties mūsu sarunas”.

Izlasot šo publikāciju, var uzzināt, ka „no 1. janvāra Latvijas specdienesti varēs bez jebkādām grūtībām saņemt informāciju par Latvijas iedzīvotāju sarunām un aktivitātēm internetā. Ceturtdien Saeima pēdējā lasījumā pieņēmusi attiecīgus labojumus likumā par operatīvo darbību.”

Publikācijā pasvītrots, ka „Saeimā apstiprinātie labojumi ir pilnīgā pretrunā ar tiesībsargu ieteikumiem. Tiesībsarga Romāna Apsīša atzinumā teikts: personisko datu nodošana specdienestiem bez pašas personas piekrišanas ir jaukšanās privātajā dzīvē, līdz ar to informācijas izplatīšanas kontrolei jābūt tiesas kompetencē.”

Vēl nav zināms, vai Latvijas prezidents izsludinās šos labojumus?

Bet jau šobrīd izsaku aizdomas, ka izdarītie labojumi ir viens no oligarhu soļiem valsts apvērsuma veikšanai Latvijā, kas nu nekādi neatbilst Latvijas valsts interesēm. Iespējams, ka tas tiek darīts tādēļ, lai nepieļautu, ka Latvijas Republikas pilsoņi uzsāk politisku streiku un pieprasa tiesiskas valsts atjaunošanu Latvijā.

Ne mazāk svarīga nianse, ka Latvijas valsts nozadzēji, kas vienlaikus ir arī bīdītāji projektam „Vadonis – līderis, kas gādātu konkrētu (laikam jau sev vien izdevīgu) ideoloģiju, maizi un darbu (kuru paši atņēma cilvēkiem prihvatizācijas rezultātā)” atļaujas uzšķaudīt faktam, ka Latvija jau vairākus gadus ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, apņēmusies ievērot zināmas saistības un cilvēktiesības.

Jau šobrīd skaidrs, ka cilvēki nevēlas dzīvot nozagtā valstī, ka tādai valstij nav jēgas. Tāpēc tā ir valsts nozadzēju ilūzija, ka cilvēki klusēs un nepieprasīs atjaunot tiesiskumu Latvijā.

Acīmredzot, ja Latvijas prezidents izsludinās minētos labojumus, tad ne viens vien cilvēks un ne viena vien nevalstiska organizācija vērsīsies Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību, kā arī prasīs starptautiskās sabiedrības palīdzību, ja Latvijā netiks atjaunots tiesiskums.

Šodien, pēc Atmodas ideālu sabrukuma, latviešu tauta pārdzīvo netīrāko posmu visā valsts pastāvēšanas vēsturē. Izdzīvo tas, kurš prot bez sapņošanas un vaimanāšanas bezkaislīgi novērtēt apkārtējo realitāti. Arī to, ka spēles bez noteikumiem uzvarētājus netiesā!

Vai šādā spēlē lietotosnetīros paņēmienus ir lietderīgi zināt arī tiem, kuri nekad mūžā tādus pret citiem nevērsīs? Jā – kaut vai tādēļ, lai savlaicīgi atšifrētu šādu paņēmienu lietotājus un varētu aizstāvēt sevi.

Manuprāt, lai realizētu Latvijas Satversmes 2. pantu, kurā teikts, ka „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.”, kā arī būtu gatavi aizstāvēt sevi, savu ģimeni un valsti, katram jātiek vaļā no hipnozes un maldiem.

Sāksim ar vienu no tipiskām kļūdām - pārliecību: mēs esam daudzi, visus jau nevar izkontrolēt - kura ir novedusi pie neizbēgamas sakāves (un daudzus arī nāvē) vai visus godīgos cilvēkus.

Pirmkārt. Ja vēl pirms 10 gadiem tehniski nebija iespējams apstrādāt visu informāciju, tad tagad jau ražo datorsistēmas, kuras spēj fiksēt un saglabāt atmiņā pilnīgi visas telefona un interneta sarunas virs zemeslodes. Informāciju var sakrāt un apstrādat par visiem 6,8 miljardiem Zemes iedzīvotājiem - un to ASV un Lielbritānija ir sākušas darīt. Iespējams, arī Ķīna, Irāna un Izraēla.(iedzīvotāju skaits 2009. gadā - skat. http://www.diena.lv/lat/politics/arzemes/miljardieri-mudina-ierobezot-pasaules-iedzivotaju-skaitu ).

Otrkārt. Latvijā sekmīgi jau izmanto programmatūru "Zirneklis", kura no visas haotiskās informācijas gūzmas atlasa un sagrupē vajadzīgo - vai nu pēc atslēgas vārdiem (piemēram "prezidents", "bumba", "nauda" u.tml.), vai saistībā ar konkrētu personu un tās paziņām (telefonu numuriem, vārdiem, adresēm, radiniekiem utt.).

Treškārt. Neskrien jau momentā pie katra, tiklīdz kas pateikts. Informācija tiek uzkrāta un izmantota slepus. Lielākā daļa cilvēku nekad neuzzinās, ka spiegu ziņas ir izmantotas pret viņiem, kaitēts viņiem.

Ceturtkārt - galvenais. Visa tauta nemaz nav jākontrolē. Kontrolējami ir neliels skaits aktīvāko, tie, kuri ir iekļuvuši redzes lokā.

Latvijā tādu aktīvo ir kādi 50-80 tūkstoši cilvēku, ne vairāk.

Galvenokārt tie ir biznesa cilvēki - kuru ekonomiskā aktivitāte ir izspiegojama: tas palīdz nostumt malā un apiet nevēlamus konkurentus.

Otra grupa - partiju, biedrību aktīvisti un publiskajā telpā viedokli paudušie neorganizētie indivīdi. Tādu pavisam Latvijā ir ap 20-30 tūkstošiem.

Kopā izsekojamie Latvijā ir ne vairāk kā 100 000 cilvēku - kas ir sīkums varenai elektroniskajai sistēmai. (Uzsveru - šāda izsekošana ir tehniski iespējama pēdējos 10 gadus. Padomju Savienībai tādas izsekošanas iespējas nemaz nebija.

Tāpēc arī ir saglabājušies maldi - ka tāda totāla izspiegošana nemaz neesot iespējama. Ķīnai tagad ir, un katru gadu tur vairākiem simtiem cilvēku izpilda nāves sodu).

Salīdzinājumam aktīvo cilvēku skaitļi:

2009. gada pašvaldību vēlēšanās kandidēja 11 196 cilvēki, uz Eiroparlamentu - 186.

Uz 9. Saeimu kandidēja 1 024 kandidāti, uz 8. Saeimu - 1 019 kandidāti.

Skat.: Pašvaldību vēlēšanas 2009http://www.cvk.lv/pv09/sar/index.html

Eiroparlamenta vēlēšanas 2009http://www.cvk.lv/ep09/sar/

9. Saeimas vēlēšanas 2006http://web.cvk.lv/pub/public/27670.html

Ir noraidāma arī naivā iebilde, ka Latvijas specdienesti strādājot tikai valsts interesēs, un kliķes varu apdraudošie iedzīvotāji specdienestus nemaz neinteresējot. Patiesība ir pilnīgi pretēja. Izseko un represē tieši godīgos cilvēkus, toties mafiozos neaiztiek.

Piemēram. Protestu par Bauskas slimnīcu sakarā L.Mūrniece nekautrējās pat paziņot publiski, ka vairākas nedēļas iepriekš ir tikusi pārtverta Bauskas iedzīvotāju sarakste par slimnīcu internetā .... Uz kāda pamata valsts bez tiesneša sankcijas izspiegoja pilsētas iedzīvotājus - varbūt bija kāda operatīvā lieta, ka bin Ladens tagad mājotu Bauskā?Lieta tiesā par Jaunalksnes telefona sarunu nelikumīga noklausīšanos savtīgos nolūkos ir tikai viens piemērs. Bet cik līdzīgu ļaunprātību gadījumu paliek neuzzināti ?

Cik latviešu biznesmeņu jau ir izputināti - ar izspiegošanu uzzinot plānus, un apsteidzot viņus?

Tagad ir modē braši zākāties par brīdinājumiem no izspiegošanas, ir modē korītī saukt par panikas cēlājiem utt.

Vēlreiz uzsveru - naivums nekad nav bijis sabiedrotais nevienā darbā, bet naivums un nepretošanās šai totālajai kontrolei beigsies slikti ikvienam.

Vēlēšanu reģistrs - akūta nepieciešamība.

Līdz šim Latvijā sabiedrības un partiju visa uzmanība tiek pievērsta tikai balsot atnākušo skaitam, bet neinteresējas par daudz būtiskāko - kā veidojas LR pilsoņu kopums, un vai kopējais balsstiesīgo skaits ir ticams? Piemēram, ja par balstiesīgo kopskaitu būtu ņemti 1,216 miljoni vēlētāju, nobalsojušo būtu virs 50% un referendums būtu noticis. Kāpēc jātic, ka balsstiesīgo Latvijā tagad esot vairāk? Ir iespējams noprotestēt CVK lēmumu par referenduma rezultātiem, jo Latvijā joprojām nav izveidots oficiāls Vēlētāju reģistrs. Nosakot referendumā piedalījušos procentu (40,14%) un kvorumu (757 607), Centrālā vēlēšanu komisija vadās nevis no konstanta un likumīga, pārbaudāma Vēlētāju reģistra, bet gan no Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) elektroniskās sistēmas ģenerētiem pilsoņu kopuma skaitļiem, kuri ik brīdi mainās, nekādi nav pārbaudāmi un salīdzināmi, un turklāt izraisa pamatotas šaubas par to ticamību. Gatavojoties plānotajai elektroniskajai balsošanai pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanās, LR valdība ir uzdevusi izveidot Vēlētāju reģistru. Taču tāds joprojām nav izveidots. Īpašu uzdevumu ministra Elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāts Ziņojumā valdībai par Vēlētāju reģistra izveidi un PMLP elektroniskās sistēmas drošību ir novērtējis, ka PMLP sistēma nav droša. Uz fona, ka Latvijā mirstība ievērojami pārsniedz dzimstību, sakarā ar ko Latvijas iedzīvotāju kopējais skaits strauji samazinās, īpašas šaubas izraisa balsstiesīgo pilsoņu skaita milzīgais pieaugums Latvijā: 1996.gadā - 1,2 miljoni, 1998.gadā - 1,3 miljoni, 2008.gadā - 1,5 miljoni. Pilsonību naturalizācijas kārtībā saņēmuši (vairāk kā 10 gadu laikā) ir nedaudz virs 100 tūkstošiem (turklāt daļa no tiem ir bērni, kam vēl nav balsstiesību, bet vēl cita daļa - jau miruši). Jautājums - no kurienes ir uzradušies pārējie 200 tūkstoši jauno balsstiesīgo pilsoņu? Visiem zināms, ka pēc ES lēmuma ļaut LR nepilsoņiem brīvi pārvietoties visā Eiropas Savienībā naturalizācija Latvijā ir apstājusies. Tātad naturalizācijas ceļā balsstiesīgo pilsoņu skaits nevar pieaugt! Skaidrojums, ka tagad balsstiesīgo 18 gadu vecumu sasniedz 70-gadu demogrāfiskais vilnis (kad dzimstība pārsniedza mirstību), ir ticams tikai daļēji. Tolaik dzimstība pārsniedza mirstību par 20 000 gadā (ieskaitot pilsoņu un arī nepilsoņu bērnus). Taču pašlaik, pēc PMLP datiem, balsstiesīgo skaita pieaugums (pārsniedzot mirstību) ir gandrīz 3 tūkstoši mēnesī jeb 36 000 gadā. (Tas ir dubultīgi lielāks, nekā to varētu dot "demogrāfiskais vilnis"). Salīdzinājumam CVK mājas lapā publicētie PMLP sniegtie skaitļi: 2008.gada 9.jūnijā - 1 512 755 balsstiesīgo, bet pēc mēneša (26.jūlijā) ir jau 1 515 562 balsstiesīgo, jeb par 2 807 vairāk. (Saglabājoties tādam pieauguma tempam, Latvijā 2008.gadā nāks klāt papildu jauni 33 684 balsstiesīgie pilsoņi. Pavisam klātnākušo skaits būs vēl lielāks, jo katru gadu nomirst ap 10 tūkstoši vairāk. Tātad, lai gada beigās būtu balsstiesīgo pieaugums pār nomirušajiem 33 tūkstoši, pavisam šogad klāt jānāk jauniem pat 43 tūkstošiem. Piebilstams, ka Latvijā ik gadus nomirst 40-45 tūkstoši cilvēku, no Latvijas izceļo ap 10 tūkstošiem, bet piedzimst ap 20-25 tūkstošiem cilvēku). No kurienes ir nācis tāds balsstiesīgo skaita milzu pieaugums, kas ir šie klātnākušie pilsoņi? Arī 9.06.2008. PMLP sniegtais balsstiesīgo kopējais skaits - 1 512 755 - ir apšaubāms. Pirms desmit gadiem - 1998.gada 4.jūnijā, pēc PMLP datiem - bija 1 348 535 balsstiesīgie. Balsstiesīgo pilsoņu skaita pieaugums 10 gadu laikā par 164 220. Kā tas var būt, ja katru gadu nomirst par 10 tūkst. vairāk, nekā nāk klāt? Kā tika minēts, naturalizētie 100 000 jaunpilsoņu nesedz šo starpību, un arī atsauce uz "demogrāfiskos vilni" neizslēdz šaubas. Tāpat maz ticama ir iespēja, ka skaita kraso pieaugumu būtu ietekmējuši dubultpilsoņi. Pat ja pieņem, ka visi emigrācijas latvieši tika reģistrējušies savos mantotajos īpašumos Rīgā, tad tas ir noticis jau līdz 1998.gadam. Arī ārzemēs dzīvojošo LP balstiesīgo pilsoņu skaits kopš 1998.gada ir pieaudzis nebūtiski - no 30 218 1998.gada jūnijā uz 35 824 2008.gada jūnijā, jeb par 5 606. Zinot lielo skaitu uz ārzemēm strādāt izbraukušo, un arī to, ka nodokļu dēļ ir izdevīgi izrakstīties no Latvijas un reģistrēties ārvalstī, maz ticams, ka ārvalstīs kopš 1998.gada ieradušies legāli strādāt tikai 5 tūkstoši LR pilsoņu. (Piemēram. Strādāt Eiropas Parlamenta, Eiropas Komisijas u.c. struktūrās no Latvijas deleģēti ir vairāki simti LR pilsoņu. Taču reģistrēti Luksemburgā ir tikai 28, bet Briselē - 126 LR pilsoņi, jeb tikai par 70 vairāk nekā 1998.gadā. Vai tas atbilst patiesībai?). Ja emigrācijā dzīvoja ap 150 tūkstošiem latviešu, ir visai apšaubāmi, ka no viņiem tikai 30 tūkstoši ir LR pilsoņi. (Ir zināms, ka vairākums nav atgriezušies Latvijā. Tātad LR pilsoņu skaitam ārzemēs vajadzētu būt ievērojami lielākam). Vēl kāda nianse. Ir konstatēts, ka referenduma iecirkņos bija ieradušies un gribēja balsot, bet netika ļauts balsot pilsoņiem, kuru pasēm bija notecējis derīguma termiņš. (Ja būtu bijis izveidots Vēlētāju reģistrs, tad balsot varētu, uzrādot jebkuru dokumentu - šofera tiesības, pensionāra apliecību utt. Arī elektroniskajā balsošanā pase nav vajadzīga.). Protams, par pases atjaunošanu ir atbildīgi paši pilsoņi. Taču neatbildēts ir jautājums, kāpēc šie pilsoņi, kurus vēlēšanu komisija izraidīja no iecirkņiem un neļāva viņiem balsot, palika iekļauti tajā balsstiesīgo kopējā skaitā, no kura aprēķina nobasojušo īpatsvaru un kvorumu ? Loģiski būtu - ja viņiem neļauj balsot, tad arī no aprēķinos ņemtā balsstiesīgo kopskaita tie būtu izslēdzami. Turklāt tas ir elementāri - PMLP datorsistēmā visu pasu derīguma termiņi ir fiksēti. Papildu neskaidrība. PMLP datos vispār pazuduši ir ap 30 000 "bomžu", kuriem nemaz nav pasu un reģistrācijas vietas. Ja tic PMLP reģistram, tad 100% visu balsstiesīgo ir noteikta dzīves vieta (pilnīgi visi ir reģistrējušies), un nav pilnīgi it neviena pilsoņa, par kuriem agrāk PMLP norādīja - nav noskaidrots. (Vienlaikus presē bieži lasām ziņas, ka policijas meklējamie nav reģistrējušies, ka PMLP reģistros uzrādās mistiskas neeksistējošas adreses, kur mājas nekad nav bijis. Ticamības labad, PMLP būtu klājies vismaz vienu "nenoskaidroto" pa visu Latviju tomēr uzrādīt.) Nav atbildēts arī, vai no PMLP balsstiesīgo uzskaites ir izslēgti tie ap 200 Krievijas jaunbagātnieku, par nelikumīgu pilsonības piešķiršanu ir krimināllieta. Kādas ir garantijas, ka tādu nelikumīgu, joprojām neatklātu ierakstu PMLP pilsoņu datorsistēmā uzskaitē nav vēl? Cik - tūkstotis, desmit tūkstoši, simts tūkstoši? Jucekli, kāds bija PMLP reģistrā, PMLP mēģināja sakārtot, pirms pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanām nosūtot visiem balsstiesīgajiem paziņojumus uz datorsistēmā ierakstīto reģistrācijas adresi, un lūdzot atsaukties tos pilsoņus, kuri konstatētu nesakritības. Tādu pilsoņu izrādījās tūkstošiem. Turklāt, kā rakstīja prese, daudz izrādījās pašas PMLP paviršības kļūdu. Kādas ir garantijas, ka tagad PMLP reģistros kļūdas ir izlabotas, visi mirušie izslēgti, un nav viltus jaunpilsoņu ? Kamēr nav izveidots drošs, pārskatāms Vēlētāju reģistrs, CVK nedrīkst kvoruma noteikšanā vadīties no nedrošiem, mainīgiem elektroniskiem datiem, kuru kopējā ticamība raisa šaubas. Kamēr nav izveidots Vēlētāju reģistrs, balsstiesīgo pilsoņu kopskaita noteikšanā būtu izmantojama tāda pati metode, kādu to izmantoja un paredzēja izmantot Satversmes tēvi 1922.gadā. (Ievērosim, ka tolaik tikko bija beidzies karš, atstājot haosu. Bet pašlaik lietojamās datorsistēmas tolaik nebija pat visdrosmīgākajās fantāzijās). Šobrīt izeja būtu vadīties pēc nesen notikušās tautas skaitīšanas rezultātiem. Lūdzu Jūs izteikt savas domas. Galvenais - ir jābūt Velētāju reģistram, bet tāds nav izveidots. Būtu labi, ja kāds varētu pievienoties, lai uzrakstītu un iesniegtu tiesā protestu, kad CVK paziņos rezultātus.

Tiesnešu privilēģija palikt nesodītam – vai būs mūžīga?

Ja kāds no mums – pavāriem, šoferiem, celtniekiem, banku kalpotājiem un citiem “reņģu ēdājiem” – atļautos slikti strādāt, tad tiešais priekšnieks vienreiz aizrādītu, bet pie otrā gadījuma vairs neauklētos. Taisnošanās, ka es esmu vienkāršs nejēga un nezināju, kā pareizi jāstrādā, kalpotu uzreiz par pamatu bezierunu atlaišanai. Un, nedod Dievs, ja būtu vismazākais mājiens, ka darbs salaists grīstē apzināti, par saņemtu kukuli. Taču tiesnešiem viss ir savādāk. Par to pārliecinājies būs katrs, uz kura nekustamo īpašumu aci ir metis turīgs mafiozi, vai tiesā skatīta tikusi cita lieta, kurā pretējā puse tiesnesim var izteikt mājienu par “interesi”. Jūs pēkšņi ieraugāt, ka tiesnese paliek kurla un akla, un vispār neredz jūsu piesauktos likuma pantus. Spriedums ir tik dīvains, ka jūsu paziņas juristi vien groza galvas. Ja notiek brīnums, un pret šo tiesnesi tomēr uzsāk disciplinārlietu, tad tiesnešu disciplinārkolēģija par nelikumību vien maigi pabužinās galvu. Nejēga esot apzinājusies savu nejēgšanu, tāpēc neesot vajadzības izteikt aizrādījumu! Pietiekot ar apspriešanu. Piebilstams, ka nesaņemtais sods būtu “bargs” – piezīme vai rājiens. Salīdzināsim. Dažas minūtes vieglu izbaiļu tiesnesim. Un pretī – jums nodarītas ciešanas ilgu gadu garumā. Jūsu veselības sabendēšana, laika un naudas tēriņi! Šos resursus jūs labprāt ieguldītu pats savā nākotnē, bet jums to neļauj. Turpretī tiesnese un viņas ģimene dzīvo komfortā un kļūst arvien turīgāki.Katru nedēļu mēs uzzinām par kādu jaunu negodīgumu un patvaļu tiesās. Taču disciplinārlietas vai Ģenerālprokurora rīcība nez kāpēc neseko. Pēkšņi ir atklājies jau it kā zināmais – ka viss tiek nokārtots kuluāru sarunās. Lietas tiesa izspriež nevis pēc likuma, bet pēc interesēm. Telefona zvans aizstāj likumu.Visbēdīgākais, ka tā rīkojas, ja var ticēt publiskotajām telefonsarunām, arī Augstākās Tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs Pāvels Gruziņš. Cilvēks, kurš ar likumu ir noteikts par visgodīgāko visā Latvijā. Kuram par godīgumu no mūsu nodokļiem tiek maksāti brangi tūkstoši. Tieši P.Gruziņš ir tas cilvēks, kuram pieder galavārds par jebkura cita cilvēka vainu. Arī lietās par tiesnešu kukuļņemšanu vai nelikumīgu nolēmumu taisīšanu. Tiesiskā valstī tiesnešu kolēģijā nāktos izvērtēt katru gadījumu, kad apelācijas vai kasācijas instance atceļ spriedumu. Tas ir brāķis konkrēta tiesneša darbā.Par nelikumīga nolēmuma taisīšanu atbildību paredz Krimināllikuma 291.pants, par kukuļošanu – 323.pants, par sazvanīšanos (tirgošanos ar ietekmi) – 326-1.pants. Kriminālprocesa likums paredz pienākumu uzsākt kriminālprocesu, tiklīdz ir saņemtas ziņas, kas norāda uz iespējamu noziedzīgu nodarījumu. Ja pārbaudē ziņas neapstiprinās, tad kriminālprocesu izbeidz. Likums nosaka, ka lietas par tiesnešiem izskata personiski Ģenerālprokurors. Varētu domāt, ka likums tiek pildīts un kriminālprocesu pēc 291.panta ir tikpat daudz, cik ir sūdzību par klaji nelikumīgiem tiesas nolēmumiem. Gadījumā, ja neiegūst pierādījumus, ka nelikumīgais nolēmums taisīts apzināti (kurš būs tāds muļķis, ka atzīsies?), kriminālprocesu izbeidz. Tad pārkāpumu nodod izspriešanai disciplinārkolēģijā (nelikumība taču ir bijusi). Tādu secību paredz likums. Dzīvē gan notiek savādāk. Pirmkārt, iesniegumi par nelikumībām uz J.Maizīša galda nemaz nenonāk. Kā jau ir piedzīvots, tos vispirms “pārķer” virsprokurora Jura Pēdas departaments (ar šaubīgiem lēmumiem tajā ir izcēlusies prokurore Ramona Bērziņa) un “aizfutbolē” labi tālu. Nākamais “filtrs”, kurš neļauj dokumentiem nonākt uz J.Maizīša galda, ir tiesās izskatāmo lietu nodaļas virsprokurors Ēriks Kalnmeijers.Otrkārt, ja dokumenti par tiesnešu nelikumībām arī nonāk pie Ģenerālprokurora, tad “ieslēdzas” padomnieki. (Pat gribēdams, Ģenerālais pats nespēj izskatīt visu ienākošo sūdzību blāķus). Kā tas redzams grāmatā par aizkulišu telefonsarunām, pasūtīt Ģenerālprokurora parakstītu atzinumu, ka tiesneša izdarītais noziegums nav noziegums, ir bijusi ierasta prakse.Sūdzības par tiesnešu nelikumīgiem lēmumiem ir vai ik dienas, bet Ģenerālprokurora uzsāktu kriminālprocesu pēc KL 291.panta kā nav tā nav. Izskatās, ka sūdzības vispār netiek pārbaudītas. Kāpēc ?Dīvainu spriedumu pavadonis ir intereses. Precīzāk, kukulis. Kad to skaidri pateica Valsts prezidente V.V.Freiberga, sekoja īpatnēja M.Bičkoviča un Rīgas apgabaltiesas tiesnešu reakcija. Visi Latvijas tiesneši esot svēti! Kad KNAB tomēr pieķēra pie rokas B.Tāleri un I.Poļikarpovu, tiesnešu pārraugi un vadītāji saskatīja, ka kukuļņemšana nav pietiekams pamats, lai abas atbrīvotu no tiesneša amata!Pēdējo septiņu gadu laikā tiesnešu disciplinārkolēģija ir ieteikusi atbrīvot no amatiem tikai septiņus tiesnešus. Vidēji pie vienam gadā. Pamatā par dzeršanu. Kā Hipolits Miks. Parasts mirstīgais līdzīgā situācijā jau sen būtu cietumā, bet H.Miks gadiem turpināja savus “varoņdarbus”. Tiesnešu pašpārvalde ir gaužām bezzobaina. Tā padara par muļķiem tos tiesu priekšsēdētājus, kuri cenšas panākt likumību un ierosina disciplinārlietas. Nupat izskanēja fakts, ka visrupjāko cilvēktiesību pārkāpumu – pēdējā vārda nedošanu apsūdzētajam – tiesnešu disciplinārkolēģija uzskata par ievērības necienīgu sīkumu. Ja brutālu necieņu pret Eiropas Savienības likumiem un Latvijas starptautiskiem līgumiem atļaujas AT senatori, tad ko no viņiem var mācīties studenti ? Turklāt tiesnešu nelikumību lielākā daļa līdz disciplinārlietai nemaz nenonāk. Ja kāds ir lūdzis ierosināt pret tiesnesi disciplinārlietu, tam ir zināms Tiesu administrācijas Tiesu darba organizācijas departamenta direktores Dzintras Kullas un viņas vietnieces Tatjanas Bormanes stils: pataisīt melnu par baltu, un pat visrupjāko nelikumību pasniegt tik gludi samudžinātu, ka soda par patvaļu vietā vainīgajam būtu piešķirami eņģeļa spārniņi.Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Juris Stukāns saka skaidri – viņa pamatuzdevums esot aizstāvēt tiesnešus. Tā kā sūdzību par klajām nelikumībām Rīgas apgabaltiesā ir bezgala daudz, J.Stukāns ir sācis bēguļot, un ir atteicies no sākotnēji tik braši uzsāktās pilsoņu uzklausīšanas pirmdienās. Kā visi pārējie tiesu vadītāji, arī J.Stukāns norobežojas no tautas ar necaursitamu sekretāru sienu – lai tikai nebūtu jādzird par patvaļīgu tiesnešu radīto postu. Tieslietu ministrija iet vēl tālāk un skaidro, ka likums par iesniegumu un sūdzību izskatīšanas kārtību uz tiesu priekšsēdētājiem neattiecas. Pilsoņu sūdzības par nelikumībām tiem neesot jāuzklausa. Ja kādam nav naudas nolīgt advokātu rakstiskas sūdzības sastādīšanai, tad kāpēc lai tādu nabagu ņemtu vērā!Otra konceptuālā nostādne, ko īsteno Dz.Kulla un T.Bormane: tiesneša nelikumību izskatīšana disciplinārkolēģijā esot nepieļaujams spiediens uz tiesneša neatkarību. Tāpēc disciplinārlietas ierosināt nedrīkst! Ja kāds ir izdarījis KL 291.pantā paredzētu noziegums, esot jānogaida gads vai divi! Reaģēt uz tiesneša patvaļu drīkstot tikai pēc tam, kad Augstākās Tiesas Senāts būs pieņēmis lietā īpašu blakus lēmumu par nepieciešamību uzsākt disciplinārlietu. Lielāku cinismu ir grūti iedomāties. Likums jau tā garantē tiesnešu praktisku nesodāmību – ja disciplinārlieta nav uzsākta un izskatīta trīs mēnešu laikā (!) no pārkāpuma atklāšanās (sūdzības iesniegšanas) dienas, iestājas noilgums un tiesnesi sodīt nedrīkst. Nav zināms arī, ka Latvijas vēsturē kāds tiesnesis uz savu iniciatīvu būtu uzņēmies rakstīt ieteikumu, ka otrs tiesnesis ir sodāms !? Taču viss nostājas vietās, ja pavēro ceļus, no kurienes parādās jauno tiesnešu kandidāti. Atlasi veic T.Bormane (pēc vairākiem faktiem spriežot, viņa ir faktiskā noteicēja departamentā, kurā Dz.Kulla skaitās direktore). To, kādi cilvēki tiek virzīti par tiesnešiem, saskaņo kabinetu klusumā. Varam tikai zīlēt, vai izvērtēšana ir nopietna. Kur garantijas, ka pēc telefonieteikuma netiek virzīti “vajadzīgie”, bet godīgos un spējīgos atstājot “aiz borta” ? Dīvaini, ka tiesnešus izrīko Cēsu kolonijas bijusī uzraudze, atsauksmes par kuru nav glaimojošas. Absurdi, bet tik svarīgajos tiesnešu amatos, turklāt uz mūžu, Saeima ieceļ vispār bez apspriešanas un pat neprasot, kas ir šie cilvēki! Ja kāds tic, ka plānotā tiesnešu konference spēs ko mainīt, tad tam būtu jāpalīdz šo mērķi sasniegt. Godīgi cilvēki ir arī tiesnešu starpā. Tāpēc pirmais – izveidosim “balto sarakstu”! Lai sabiedrība zina, kuri no tiesnešiem ir taisnīgi, un ir ar nevainojamu reputāciju. Otrais. Cietušajiem no tiesu patvaļas vajadzētu turēties kopā. Trešais. Būtu jānosauc to tiesnešu un prokuroru vārdi, ar kuriem saistās klaji nelikumīgi lēmumi un netaisnīgi spriedumi.Gribētos cerēt, ka A.Guļāns un J.Maizītis spēs atbrīvoties no “galminiekiem”, kuriem telefona zvans aizstāj likumu. Būtu labi, ja Saeima atceltu trīs mēnešu noilgumu, kas padara tiesnešu disciplinārlietas bezjēdzīgas. Latvijā tiesnešu vairākums ir vēl kompartijas iecelti. Šķiet, tiem ir grūti pieņemt jauno ES domāšanu. Līdzšinējo draugu būšanu varētu novērst, ja disciplinārlietas par pārkāpumiem izlemtu komisija, kurā ietilptu arī ar “tiesnešu brālību” nesaistīti cilvēki. Rēķinoties ar sliktāko, ka arī šis tiesu skandāls beigsies kā parasti, “reņģu ēdājiem” vēl paliek iespēja iesniegt sūdzības Eiropas institūcijās. Ostaps Benders teica: slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās!

Kāpēc Latvijā noziegumu upuriem ir aizliegts runāt?

Bieži izskan dzelžains arguments: par personas X izdarīto noziegumu nedrīkst skaļi runāt, jo nav likumiskā spēkā stājies tiesas spriedums. Cilvēktiesības esot jāievēro. Šajā sakarā ir lietderīgi salīdzināt, kā Latvijas valsts izturas pret noziedznieku un viņa upuri. Pasteigšos ar secinājumu: Latvijas tiesu sistēma konsekventi aizstāv noziedzniekus, un vienlaikus nesaudzīgi vēršas pret noziegumu upuriem. Turklāt valsts garantē noziedzniekam tiesības, lai par viņa nodarījumu sabiedrībā neviens neuzzinātu. Vai netiek „šauts pār strīpu”? Vērtējiet paši. Apskatīsim dažus piemērus. Ņemsim LR Satversmes 91., 92. un 100. pantā garantētās tiesības. (91. pants. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. 100. pants. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību. 92.pants. Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā).Iedomāsimies, ka jūs esat kļuvis (kļuvusi) par upuri noziegumam. Kāds dzērumā ar auto ir jums uzbraucis, bet vēlāk ar ieroci tika draudējis jūs nogalināt. Jūs neesat bandīts un pašrocīgi nekārtojat izrēķināšanos. Tā vietā kā likumam paklausīgs pilsonis par notikušo ziņojat policijai. Kas sekos tālāk? Daudzu cilvēku pieredze liecina, ka policija, visticamāk, negribēs pūlēties. Atsūtīs jums atbildi ar atteikumu uzsākt kriminālprocesu. Sūdzēties prokuroram bieži vien ir bezcerīgi – prokurors skatīs tikai policijas savākto materiālu (kurš labākā gadījumā ir stipri nepilnīgs, bet sliktākajā – ar apzināti sagrozītiem faktiem), un uz šo nepilnīgo materiālu pamata arī atteiks uzsākt kriminālprocesu. Prokurora lēmums vairs nav pārsūdzams. Viss. Sūdzēties un prasīt notikuma izmeklēšanu jūs vairs nedrīkstat. Latvijas valsts ir pateikusi, ka Jūsu intereses aizstāvēt tā negrasās. Varat vienīgi vēl mēģināt vērsties KNAB, ja ir aizdomas, ka vainīgais iemaksājis kukuli, vai arī Valsts civildienesta pārvaldē, ja notikusi vienkārša amatpersonu nolaidība. Ievērojāt – ir notikusi akcentu pārbīde! Skaidrošanās turpmāk var notikt un notiks tikai par to, vai jūsu iesniegums ir ticis likumīgi pārsūtīts no vienas iestādes uz otru. Bet noziedznieka jums nodarītā pārestība tiek vispār nobēdzināta un aizmirsta! Kamēr jūs cīkstaties ar neizdarīgiem ierēdņiem, laiks strādā noziedznieka labā. Paies 2 vai 5 gadi (atkarībā no nodarījuma smaguma), un iestāsies noilgums. Pēc šiem gadiem amatpersonas bezkaislīgi (un gluži likumīgi) teiks, ka nekādu pārbaudi jūsu lietā vairs nevar veikt.Gadījumā, ja jums būs laimējies un lieta tomēr nonāks tiesā, un vainīgo notiesās, nez vai jūs kā nozieguma upuris varēsiet saņemt gandarījumu. Kā tas bieži notiek, saņemsiet katru mēnesi pa 1 latam, ar cerību, ka pārsimt gadu laikā vainīgais izmaksās visu spriedumā noteikto kompensāciju. Ja būsiet nepacietīgs, un lūgsiet tiesu iejaukties un panākt tās sprieduma reālu izpildi, visticamāk, saņemsiet atbildi, ka cietušā vēlmes tiesai nav saistošas. Vismaz tā tiesa atbildēja kāda nozieguma upurim Bauskā. Šķiet, jau iezīmējas atbilde, vai noziedznieki un to upuri Latvijā ir vienlīdzīgi tiesas priekšā. Būtu vēl jāpaskatās, cik vienlīdzīgi viņi ir likuma priekšā. Kas notiek, ja nozieguma upuris vēlas izmantot LR Satversmē garantētās tiesības uz vārda brīvību, un par notikušo noziegumu pastāstīt citiem? Izrādās, likums Latvijā prasa nozieguma upurim klusēt par notikušo. Jāklusē pat tad, ja noziedznieks ir notiesāts ar spēkā stājušos tiesas spriedumu. Ja nozieguma upuris netur noslēpumā noziedznieka vārdu, tad Latvijas valsts nozieguma upuri nežēlīgi soda. Piemērs no ikdienišķas tiesu prakses. Bauskā piedzēries šoferis Z.L. (arī mēs nedrīkstam skaļi pieminēt viņa vārdu !) sabrauca Inesi Šilteri. Bauskas tiesa atzina Z.L. par vainīgu un piesprieda viņam 3 gadus cietumsoda. Sabrauktā sieviete gandrīz gadu nogulēja uz gultas, no jauna mācījās staigāt. Šie necilvēcīgie pārdzīvojumi ieinteresēja medijus. Nozieguma upuris I.Šiltere nepaturēja noslēpumu un izpauda sava pāridarītāja vārdu. Par to Bauskas tiesa nekavējoties uzsāka pret daudzcietušo sievieti kriminālvajāšanu pēc Krimināllikuma 158.panta (!?). Medijiem Bauskas tiesas priekšsēdētāja skaidroja, ka likums aizsargā cietumnieka Z.L. godu.Krimināllikuma bēdīgi slavenais 158.pants saka: „Par tīšu goda aizskaršanu vai neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam”. Redzat, mazais vārdiņš „vai” sadala teikumu divās daļās un paredz divus dažādus noziegumus 1) goda aizskaršana; 2) neslavas celšana. Kas ir neslavas celšana jeb ļaunprātīga apmelošana, būtu skaidrs. Toties godu aizskar, kā redzējām piemērā augstāk, arī oficiālu ziņu publikācija – nozieguma apraksts un noziedznieka vārda nosaukšana. Ja ar medijiem sarunājas skaidrā prātā, t.i. tīši, tad iznāk, ka runātājs izdara noziegumu. Par ko runātājs liekams cietumā. Tādējādi ar KL 158.panta esamību Latvijas valsts garantē noziedzniekiem, ka viņu noziegumi tiks rūpīgi slēpti no sabiedrības. Likuma kļūda? Tad Saeimai tā būtu jālabo! Jo absurdā lieta Bauskas tiesā nav vienīgā. Latvijas KL 158.panta normas Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Terijs Deiviss nodēvēja par īpaši viltīgu iebiedēšanas veidu, ar ko apslāpēt kritiku. ("Diena", 10.05.07.). Tiešām, ja Civillikuma 2352-a pants paredz iespēju ikvienam tiesas ceļā atsaukt godu aizskarošas nepatiesas ziņas, tad kādēļ gan vajadzīgs KL 158.pants? Tur jau ir tas āķis! Civillikums paredz atsaukt tikai nepatiesas ziņas. Ziņu publicētājam tiesas sēdē ir jāpierāda, ka ziņas ir patiesas. Savukārt KL 158.pants paredz cietumsodu par patiesu ziņu publikāciju. Pierādīšanas priekšmets tiesas sēdē ir: vai sūdzētājs tiešām jūtas aizskarts. Ziņu autoram netiek dota iespēja tiesā pierādīt, ka ziņas ir patiesas, un tas arī tiesu neinteresē.Sakiet vēl, ka Latvijā ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā!Ja pret jums vērš vardarbību, tad varmākas seju jūs atcerēsieties līdz mūža galam. Juristi gan spiedīs jūs lietot neloģisku kalamburu: „šis Z.L., kuru es iespējami esmu redzējis, ir iespējami vainīgā persona, kura iespējami ir mani izvarojusi, ar to iespējami izdarot Krimināllikumā paredzētu noziedzīgu nodarījumu”. Lai saka juristi ko grib, bet jūs taču labāk zināt, kā bija! Varmācība ir noziegums un varmāka ir noziedznieks! Vismaz cilvēku vairākuma izpratnē. Tādēļ arī es šajā rakstā nejuridiski lietoju vārdu „noziedznieks”, ar to domājot „varmāka”. Bet viņa upuris ir un paliek upuris. Atzīst to juristi vai neatzīst.Pēc ES pieprasījuma Latvijas likumos ir ieviests diskriminējošas attieksmes aizliegums. Varētu saprast, ka tagad noziedznieks un viņa upuris ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Vismaz tā teikts LR Satversmē. Paskatīsimies, kā deklarētā vienlīdzība tiek īstenota Kriminālprocesa likumā. (KL 158.panta piemērošanas griezumā).Ja nozieguma upuris vēlas, lai pret varmāku tiktu uzsākts kriminālprocess, tad:1) tiek prasīts iesniegt izsmeļošu nodarījuma un nozieguma pazīmju aprakstu.2) policijai ir tiesības atteikt kriminālprocesa uzsākšanu.3) pārsūdzību par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu izskata prokurors bez iesniedzēja klātbūtnes. 4) uzsāktais kriminālprocess ceļā līdz tiesai iziet dubultu - policijas un prokuratūras – „vētīšanu”, un bieži tiek izbeigts. Noziedzniekam apsūdzētā statuss tiek noteikts tikai pēc rūpīgas visu pierādījumu izvērtēšanas.5) ja kriminālprocess tiek izbeigts, tad vainīgā datus Sodu reģistrā parasti neievieto. Redzams, ka no varmācības cietušo (piem., kuram tiek draudēts noslepkavot) valsts nostāda diskriminējošā stāvoklī. Cietušajam valsts liedz tiesības uz likuma un tiesas aizstāvību, ja to subjektīvu apstākļu dēļ nevēlas policija vai prokurors.Savukārt noziedzniekam, kurš savu upuri vēlas papildus vajāt pēc KL 158.panta, KPL nosaka sekojošas priekšrocības:1) ir atvieglota sūdzības iesniegšana (nav jāiesniedz notikušā apraksts un pamatojums, vienīgā prasība – lai ar arābu cipariem pareizi būtu uzrakstīts KL panta numurs 158. Papildus ir iespēja sūdzību jebkurā laikā papildināt.2) kriminālprocess tiek uzsākts, tiklīdz ir ienākusi jebkāda satura sūdzība, turklāt uzreiz smagākajā - kriminālvajāšanas stadijā tiesā, apejot policiju un prokuroru.3) ja tomēr ir atteikts uzsākt kriminālprocesu, tad pārsūdzību izlemj trīs tiesneši apgabaltiesas sēdē, uz kuru obligāti uzaicina iesniedzēju. Viņam ir iespēja klātienē pamatot savu viedokli un sēdes laikā iesniegt papildus pierādījumus.4) policijas un prokuratūras „vētīšana” un likumības kontrole, kas parasti ir obligāta, privātās apsūdzības lietās nenotiek vispār. Pļāpīgais nozieguma upuris nekavējoties tiek atzīts par apsūdzēto, un tiek tiesāts bez konkrētas apsūdzības uzrādīšanas (!) un bez iepriekšējas pārliecināšanās, vai sūdzībā minētie apstākļi maz patiesībā ir bijuši. 5) ja kriminālprocess tiek izbeigts sakarā ar upura attaisnošanu, tad nevainīgās personas dati tiek iekļauti tiesāto personu uzskaitē Sodu reģistrā un glabāti mūžīgi.Šo absurdo sistēmu, kas garantē negodīguma triumfu, ieviesa jaunais Kriminālprocesa likums, un tai ir apzīmējums „privātās apsūdzības lieta”. Kāpēc ne „privātā sarunāšana”? Tagad sagaidāms, ka negodīgi tiesneši savā starpā „privāti” sarunās un tikpat „privāti” notiesās, piemēram, „Tiesāšanās kā ķēķis” izdevēju pēc KL 158.panta. Kā redzējām, kriminālvajāšanai pietiek ar vienu pieņēmumu, ka Lato Lapsa, iespējami, ir atbildīgs par grāmatu, kura, iespējami, ir aizskārusi kāda, iespējami, godu. Tieslietu ministrs G.Bērziņš maijā izteicās, ka lūgšot Saeimu svītrot absurdo 158.pantu no Krimināllikuma. Šis pants ir ne tikai viltīgs veids, kā apspiest kritiku, bet arī, kā redzējāt, ir klaji neatbilstošs LR Satversmei. No tiesu prakses būtu izslēdzama gan privāta sarunāšana, gan privātas apsūdzības.

Biedrība "Par godīgumu tiesu varas sistēmā "Temīda"".

Situācijas apraksts :
Demokrātiska sabiedrība ir iespējama, ja darbojas trīs pamatnosacījumi:
1) vārda un preses brīvība;
2) godīga tiesa;
3) laba izglītība.
Valsts Prezidente V.Vīķe-Freiberga, rezumējot 8 gados paveikto, atzina neveiksmi centienos sakārtot tiesu sistēmu Latvijā.
(Saskaņā ar likumu, tiesu sistēmai piederīgi ir arī prokuratūra, notariāts, Zemesgrāmatas, advokatūra, tiesu izpildītā ji).
Ilgstoši novilcinātas lietas, nemotivēti un dīvaini lēmumi, īpašumtiesību pēkšņa ierakstīšana nevis likumiskajiem mantiniekiem, bet pilnīgi svešām personām – to redzam bieži. Tas, ka kukuļa izspiešanā tika pie rokas pieķerti tiesas priekšsēdētāja Poļikarpova, tiesnese Tālere un prokurors Nazarovs, tikai apstiprina Latvijas tiesu varas aizkulisēs dažkārt notiekošo.
Pieminētā negodīgo darbinieku atmaskošana liecina par divām lietām. Pirmā. Tā apstiprina dziļas krīzes esamību. Otrā. Ir sagaidīta varas iestāžu uzdrīkstēšanās vērsties pret korupciju tiesu varai piekritīgās iestādēs.
Cerams, ka ar laiku KNAB spēs pieķert ne tikai primitīvu kukuļu izspiedējus, bet atmaskot arī viltīgāk organizētas shēmas. Par tādu esamību var nojaust kopsakarībā: dīvaini nolēmumi = šo nolēmumu pieņēmēju (vai to ģimeņu) labklājības neticami straujš pieaugums.
Augstākās Tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns ir paziņojis, ka nākamgad vairs nekandidēs uz šo svarīgo amatu. To var tulkot arī tādējādi, ka cienījamais priekšsēdētājs netic, ka tiesu varas sistēmā varētu notikt optimistu iecerētā "pašattīrīšanās". Jādomā, ka bez sabiedrības spiediena tā nenotiks.
Tiesu varu Latvijā veido skaitliski neliels cilvēku loks, ko savā starpā bieži saista korporatīvas un dažkārt arī radnieciskas saites. Līdzīgi kā Valsts prezidentu un ministrus, arī tiesnešus ievēl Saeima. Ar divām atšķirībām.
Pirmā. Prezidentu, ministrus, Valsts kontrolieri, Tiesībsargu u.c. personas Saeima ievēl uz ierobežotu laiku, savukārt tiesnešus – uz visu mūžu [1].
Otrā. Ja prezidenta, ministru, KNAB priekšnieka un citu amatu kandidātus sabiedrībai ir iespēja ilgāk vai īsāk apspriest, tad par tiesnešu kandidatūrām un piemērotību amatam sabiedrības viedoklis prasīts netiek.
Šķiet, ka sabiedrībai būtu svarīgi zināt, kas ir šis šaurais cilvēku pulciņš, kurš Tiesu administrācijā un Tieslietu ministrijā piemeklē un virza kandidātus tiesnešu amatiem. Paradokss, bet šie daži ierēdņi nosaka valsts un sabiedrības virzību ilgtermiņā – viņi izveido uz mūžu ieceltu tiesnešu korpusu, un, galu galā, tiesnesis būs tas, kurš noteiks, vai un kā likumi ir pildāmi.
Papildu atšķirība – ja lēmējvaras un izpildvaras lēmumu tapšana ir pastāvīgā preses uzmanības un kritikas lokā, tad tiesu varas darbību kritizēt nav pieņemts. Jo kritiku var iztulkot arī kā iejaukšanos tiesas spriešanā.
No valsts tiek finansēts plašs tiesu varas uzraudzības mehānisms – Tiesu administrācija, Tieslietu ministrija, Ģenerālprokurors, KNAB, Drošības policija; kā arī tiek uzturēta trīspakāpju tiesas sistēma.

Kāpēc izveidojās Biedrība.
Pašlaik cilvēkiem, kuri saskaras ar tiesu varai piekritīgu personu patvaļu un dīvainiem lēmumiem, ir minimālas iespējas saņemt valsts atbalstu.
Ģenerālprokurors, KNAB vai Drošības policija rīkojas tikai tieša kukuļa izspiešanas gadījumos. Bet tas ir ļoti reti. Citos „dīvaino lēmumu" gadījumos iestādes cenšas nogaidīt Augstākās Tiesas senāta rīcību. Tas aizņem gadus. Arī prese parasti ir atturīga. Tāpat atturīgas konkrētu personu lietās parasti ir arī starptautisko fondu finansētās sabiedriskās organizācijas.
Ne katram ir pieejami prestižu advokātu biroju pakalpojumi. Arī informācijas atrašanai par Eiropas Cilvēktiesību tiesā skatāmām lietām ir nepieciešamas iemaņas, kuras ir ne katram.
Nelaimē iekļuvušajiem cilvēkiem vienīgā iespēja ir meklēt citus līdzīgu patvaļu piedzīvojušus cilvēkus, lai saņemtu viņu padomu un atbalstu. Kopīga likteņa biedriem ir jāapvienojas. Rezultātā iniciatoru grupa ir izveidojusi Biedrību, un aicina tās mērķu sasniegšanā iesaistīties plašu sabiedrību.

Biedrības darbība.
Biedrības mērķi ir nodefinēti tās Statūtos.
Sabiedriskai organizācijai nav un nevar būt resursu, lai aizstātu valsts iestādes un amatpersonas, kuru tiešajos uzdevumos ietilpst tiesu varai piekritīgo institūciju darba organizācija un korupcijas apkarošana.
Toties sabiedriska organizācija var vērst sabiedrības un valsts augstāko personu uzmanību uz trūkumiem gan atbildīgo personu darbā, gan visā sistēmā kopumā; tāpat var lūgt atrisināt konkrētus cilvēkus skarošas lietas.
Biedrība paredz trīs darbības virzienus:
1) apkopot ienākošo informāciju un informēt tiesu varas institūciju vadītājus, ar mērķi panākt atklāto trūkumu novēršanu;
2) informēt sabiedrību un presi;
3) sniegt atbalstu personām, kuras saskārušās ar konkrētiem patvaļas faktiem.
Tādējādi, Biedrība paredz risināt ne tikai vispārīgā labuma lietas, bet arī sniegt atbalstu konkrētām personām. Tiesa, te ir dažas īpatnības.
Sabiedriska organizācija nevar aizstāt nedz valsts amatpersonas, nedz advokātu – kuriem katram savu vietu un lomu procesā nosaka likums.
Tātad – Biedrība nevar uzņemties nodrošināt konkrētā procesā advokāta pakalpojumus! Taču Biedrība var sniegt savādāku atbalstu taisnīga risinājuma panākšanai.
(Un tieši tādēļ Biedrībai nav vēlams iesaistīties konkrētā procesā par pārstāvi kādai no pusēm. Tas izslēgtu iespēju Biedrībai būt neitrālai un objektīvai notiekošā procesa vērotājai un vērtētājai, un paust attiecīgu viedokli gan augstākstāvošām tiesu varas amatpersonām, gan medijos.)
Konkrēta palīdzība būs sekojoša.
Biedrība, kurā apvienota pārējo "Golgātas ceļu" jau izgājušu cilvēku pieredze, var ar padomu pasargāt Jūs gan no kļūdām, gan sniegt noderīgu informāciju veiksmīgas aizstāvības izvēlei, gan morāli atbalstīt procesa laikā.
Pirmkārt. Tas, vai lietu izskatīs objektīvi un taisnīgi, ir tieši atkarīgs no konkrētā procesa virzītāja (prokurora vai tiesneša) profesionalitātes un cilvēciskajām īpašībām. Tādēļ lietas sākumstadijā uzreiz būtu noskaidrojams, vai ar konkrētā procesa virzītāja vārdu nesaistās agrāki dīvaini lēmumi citos procesos, vai kādu trešo personu ieinteresētība. Šo ziņu esamību vai neesamību visvienkāršāk ir uzzināt no Biedrības atbalstītājiem. Pēc tam jau var pieņemt attiecīgu lēmumu par taktiku, noraidījuma pieteikšanu, advokāta izvēli utt.
Otrkārt. Tiesu varas sistēmā strādā arī virkne cilvēku, kuri ir iekarojuši reputāciju ar savu principialitāti un taisnīgumu. Nevajadzētu paļauties pašplūsmai, bet censties tikt uz pieņemšanu pie kādas no šīm amatpersonām. Tas prasa laiku, taču būtiski palielina izredzes, ka iesniegums tiks izskatīts objektīvi un likumīgi.
Kā noskaidrot šo godīgo amatpersonu vārdus? Tie klīst "no mutes mutē", arī starp Biedrības biedriem un atbalstītājiem.
Treškārt. Gadījumā, ja Jūsu pieteikums par notikušu krāpšanu, zādzību vai citu noziegumu ir izskatīts pavirši, Kriminālprocesa likums ierobežo Jūsu kā privātpersonas tiesības pārsūdzēt prokurora lēmumu.
Tad palīdzēt var Biedrība, kurai likums neaizliedz lūgt lietas jaunu izskatīšanu.
Ceturtkārt . Skatītāju (novērotāju) klātbūtne tiesas sēdē parasti disciplinē tiesnešus. Turklāt Biedrība no novērotāja pozīcijām varēs sniegt neatkarīgu sēdes norises vērtējumu. Būtisku procesuālo pārkāpumu gadījumā Biedrība var lūgt autoritatīvu ekspertu izvērtējumu, un informēt tiesas priekšsēdētāju un presi.
Piektkārt. Biedrība apkopos arī pieredzi, kāda iegūta, Biedrības atbalstītājiem iesniedzot sūdzības Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kā arī izmantojot citu starptautisko institūciju atbalstu, lai panāktu savu likumisko tiesību ievērošanu Latvijā.
Latviešu tautas paruna vēsta: „Labs padoms ir zelta vērts!"
Tādējādi Biedrība var palīdzēt Jums gan ar padomu, gan morālu atbalstu grūtā brīdī. Jūsu pieredze var noderēt citiem cilvēkiem, kam būs nepieciešams Biedrības atbalsts nākamo reizi.

-------------------------------------------------------------------
[1] Likuma „Par tiesu varu" 60.pants nosaka, ka jauno rajona tiesas tiesnesi Saeima ieceļ amatā uz trim gadiem, pēc kuru notecēšanas pēc Tieslietu ministra priekšlikuma ieceļ tiesnesi amatā uz mūžu. Apgabaltiesas tiesnešus Saeima uzreiz ieceļ amatā uz mūžu.