Lai mūžīga slava latviešu virsniekiem un karavīriem!

Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmei, kuru 1922. gadā bija atzinušas visas vadošās pasaules lielvalstis, tajā skaitā arī Padomju Savienība, Lielbritānija, Vācija, Francija, Amerikas Savienotās Valstis un citas lielas un mazas valstis, Latvija no 1918. gada piederēja Latvijas tautai.
Pasaules lielvalstis jau 1939. gadā upurēja Latviju un citas Baltijas valstis Vācijas «fīrera» Ādolfa Hitlera nacistu noziedzīgajam, melīgajam režīmam un Padomju Savienības vadoņa un «tautu tēva» Josifa Staļina lielinieku noziedzīgajam, melīgajam režīmam. To laiku pasaules lielvalstis upurēja to, kas tām nepiederēja.
1940. gadā attiecībā uz Baltijas valstīm (Latviju, Lietuvu un Igauniju) sāka īstenoties Molotova un Rībentropa pakts un tā slepenie protokoli, citiem vārdiem sakot, 1939. gada augustā noslēgtais noziedzīgais nolīgums starp Josifu Staļinu un Ādolfu Hitleru, par iespaidu sfēru sadalīšanu starp Vāciju un Krieviju. Sākās vardarbīgā Meinkampfgeita visiem Baltijas valstu iedzīvotājiem. Baltijas valstis ar 1939. gada augustu nonāca noziedzīgā vadoņa Josifa Staļina un padomju lielinieku totalitārās diktatūras ietekmes zonā.
Padomju Savienība jau 1940. gada jūnijā okupēja suverēnās Baltijas valstis, inkorporējot tās savā sastāvā. Krievijas lielinieku padomju vara sacerēja un īstenoja noziedzīgo mītu par Latvijas Republikas un citu Baltijas Republiku brīvprātīgu iestāšanos PSRS. Šo mītu lielinieku VK(b)P Viskrievijas Komunistiskās (boļševiku) Partijas melīgais un noziedzīgais režīms savā ideoloģijā nostiprināja jau 1940. gadā. Tas tika kultivēts un “piebarots” arī visus piecdesmit Baltijas valstu okupācijas gadus.
Jau ar pirmām okupācijas dienām Padomju Savienība realizēja genocīdu pret Baltijas valstu iedzīvotājiem.
Tos kas nebija paslēpušies mežos, 1940. un 1941. gada padomju lielinieku realizētā genocīda īstenošanā tika izsūtīti uz Sibīriju. Šo cilvēku likteņi izveidojās dažādi. Vairumam viņu, tāpat kā Latvijas Republikas prezidentam Kārlim Ulmanim un viņa brālim, liktenis nebija labvēlīgs − padomju vara viņus nonāvēja tāpat kā daudzus tūkstošus citus Latvijas Republikas pavalstniekus.
Daudziem radās pretlielinieciski (antiboļševistiski) uzskati, un šiem uzskatiem viņi alternatīvu nemeklēja, jo bija pārliecināti, ka lieliniecisms Latvijai nekādā mērā un formā nav pieņemams.
Kad 1941. gada jūnijā Vācijas karaspēks ieņēma Latvijas Republikas teritoriju un izdzina no tās Padomju Savienības lielinieku okupācijas varu, daudzi Latvijas Republikas pavalstnieki brīvprātīgi iesaistījās vācu armijā. Viņi uzsāka cīņu pret Krievijas padomju lielinieku režīmu par savas dzimtas pavarda nosargāšanu un savas ģimenes izdzīvošanu.
Leģionāri bija izvēlējušies pareizu izvēli. Manuprāt, pareizāku nekā tie, kas 1940. gadā palika savās vietās, un ļāva lieliniekiem nospēlēt teātri par tā saucamās sociālistiskās revolūcijas mierīgu attīstību Latvijā un valsts "brīvprātīgu" pievienošanos PSRS. Tieši šie savās vietās sēdētāji palīdzēja lielinieku meļiem nolemt latviešu nākošās paaudzes (tajā skaitā arī mani personiski) Padomju Savienībai. Viņi kopā ar manas paaudzes lielinieku atbalstītājiem arī tagad turpina piesārņot maniem tautiešiem un Latvijā dzīvojošajiem citu tautību cilvēkiem prātus, izmantojot totalitāro režīmu mītus, pasakas un ideoloģiskās "blēņas".
Kad 1944. gadā Padomju karaspēks otreiz okupēja Latviju, Leģionāru 19. divīzija noturējās Kurzemes cietoksnī pret ārkārtīgi lielu Padomju armijas pārspēku līdz pat 1945. gada 8. maijam, kad fašistiskā Vācija kapitulēja.
Lai mūžīga piemiņa latviešu virsniekiem un karavīriem, kas gāja bojā Otrajā vispasaules kara laikā! Lai mūžīga piemiņa latviešu virsniekiem un karavīriem, kas gāja bojā padomju boļševiku īstenotajā genocīdā pret latviešu tautu!
Gan Volhovas purvos, gan Kurzemē, pie Džūkstes un Blīdenes, galvenie vermahta 19. divīzijas pretinieki esot bijuši Sarkanajā armijā dienējošās latviešu karaspēka daļas. Tā esot bijusi diktatoru Josifa Staļina un Ādolfa Hitlera, vai arī viņu rokaspuišu iegriba. To var tulkot šādi: «Ja jūs, latvieši, gribat cīnīties par savu patstāvību, tad lejiet vien paši savu tēvu un brāļu asinis. Cīnieties par Josifa Staļina «otečestvas» un Ādolfa Hitlera «fāterlandes» uzvaru, nežēlojot savas dzīvības! Beigu beigās vēsture izšķirs, kuriem vairāk taisnības.»
Tā bija ciniska un nekaunīga politika attiecībā pret latviešiem un citām okupētajām Baltijas tautām gan no abu diktatoru un tolaik valdošo noziedzīgo un melīgo režīmu puses, gan arī no antinacistiskās koalīcijas puses pēc Otrā pasaules kara beigām.
Pēc Otrā pasaules kara beigām un nacisma sagrāves 1945. gadā, saskaņā ar Jaltas vienošanās noteikumiem un Potsdamas vienošanās protokolu un garu Baltijas valstis (Latvija, Lietuva, Igaunija) otru reizi jaunāko laiku vēsturē tika upurētas Padomju Savienībai.
Lielinieku PSKP noziedzīgais un melīgais režīms savu varu Baltijā atjaunoja tikpat varmācīgi, kā 1940. gada «sociālistiskajā revolūcijā». Tādējādi antinacistiskā koalīcija nosacīti palīdzēja nostiprināt melīgā lielinieku vadoņa Josifa Staļina un viņa atbalstītāju radīto un kultivēto mītu par Baltijas valstu brīvprātīgo iestāšanos PSRS.
Padomju varas 1945. gada un 1946. gada nežēlīgās deportācijas uz Sibīriju Latvijā īstenojās nacisma atbalstītāju izzināšanas un sodīšanas gaisotnē. Ciest nācās daudziem nevainīgiem cilvēkiem, civiliedzīvotājiem, ieskaitot sirmgalvjus un bērnus.