Nekustamā īpašuma nodokļa jautājums ir politisks.

Pagājušā gada nogalē Latvijas Republikā tika pieņemti grozījumi likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli”, un likumā tagad noteikts sekojošais: Pašvaldībām ir tiesības noteikt nodokļa likmi no 0,2 līdz 3 procentiem no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības. Tomēr pašvaldības nevar noteikt likmi pēc saviem ieskatiem, jo tām jāieskaita līdzekļi finanšu izlīdzināšanas sistēmā saskaņā ar Finanšu ministrijas „prognozēm”. Nodarbojoties ar šī jautājuma risināšanu – tas ir, skaidrojot, ka šāda pārmērīga nodokļu sloga uzlikšana, piemēram, Mežaparka iedzīvotājiem nav pamatota un taisnīga, esam saskārušies ar problēmu, ka gan valdība, gan Rīgas dome norāda viena uz otru – it kā gan problēma, gan risinājums esot meklējami otrā pusē. Nekustamā īpašuma nodokļa jautājums ir politisks – šis nav ierēdņu vai tehnisko izpildītāju jautājums. Cilvēkus kaitina centieni dažkārt novirzīt diskusiju uz kadastrālo vērtēšanu, ieslīgt kadastrālās vērtēšanas formulu un koeficientu analīzē. Vienīgais patiešām svarīgais ir - cik mums, iedzīvotājiem, būs jāmaksā? Nākošgad, pēc diviem gadiem, pēc četriem gadiem? Kā (un vai vispār?) mums plānot savu nākotni konkrētā dzīves vietā, Rīgā, citās pilsētās, Latvijā? Cik tas viss ir pamatoti, ja, acīmredzami, ka tas ir slēpts veids, kā Latvijas valdošajai politmafijai dabūt ārā no skaistām vietām ģimenes, kas tur dzīvo pat vairākās paaudzēs? Kāds būtu juridisks risinājums, lai no savas naudas nav jāuztur mūsu pašu mūsdienu Latvijas genocīda veicēji?