Dažas nianses, kas ņemamas vērā par notiekošo Latvijas Augstākās Tiesas Kasācijas instancē.

 Pirmais. Kasācijas intances AT izmanto koruptīvo Kasācijas instances likuma sadaļu pēc saviem ieskatiem, jo, ja negrib skatīt lietu, paziņo, ka kasators ir izteicis sūdzībā vēlmi pārvērtēt pierādījumus, kas nav kasācijas instances pienākums (ir daudz lēmumu, kur tas teikts), kaut ir norāde uz materiālo un procesuālo likumu pārkāpumu, bet tie nav būtiski, un pieņem lēmumu lietu neskatīt. Likumā nekur nav norādes ir vai nav jāvērtē pierādījumi, ja norādīts, ka pārkāpts likums par pierādījumiem, ka lietā vispār nav pierādījumu, bet tiesa ir spriedusi tiesu.
Te bijušajam Augstākās tiesas priekšsēdētājam Andrim Guļānam un tagadējam Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam var uzdot sekojošu jautājumu: "Kādēļ jūs vairāk nekā 20 gadu laikā neesiet neko darījis, lai novērstu kasācijas instances tiesu koruptīvās iespējas spriest tiesu pēc izvēles, nevis principā".
Otrais. Protams, Guļāns un Bičkovičs teiktu, ka viņam nav nekādu tiesību ietekmēt tiesu: ierosināt disciplinārlietu, ierosināt lietu pēc jaunatklātiem apstākļiem, ierosināt krimināllietu, ja spriedumā pieļauts tiešs likuma pārkāpums utt.
Bet beigu beigās, izvērtējot situāciju kopumā pēc Bičkoviča ievēlēšanas Augstākā tiesā, jāsecina, ka Andris Šķēle un viņa cilvēks Andris Guļāns var triumfēt, ka Augstākā tiesā par priekšsēdētāju izvēlēts cilvēks, kuru var ietekmēt.

Latvijā netiek pildīts Satversmes 66. pants.

Latvijā netiek pildīts Satversmes 66. pants, kurš nosaka pienākumu valdībai pēc finanšu gada noslēguma sniegt Saeima norēķinu par budžeta izpildi.
Pēdējo 19 gadu laikā NE REIZES tāds norēķins nav sniegts.
Sabiedrību maldina ar citu procedūru – ikgadējo pārskatu par valdības deklarācijas izpildi, ko prezentē Saeimā saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma 15. pantu.
Lielos vilcienos tagad nosauc kopskaitļus. taču tas nav norēķins par budžetu.
Pirms kara norēķina pārskatus publicēja atsevišķās, biezās grāmatās, līdz pat ministriju auto izmaksām un sētnieku algām.

Sūrā patiesība par notiekošo Latvijas Pareizticīgo baznīcā

1991. gadā Latvija no jauna atguva savu neatkarību. 1992. gada 22. decembrī Maskavas patriarhs pasteidzās atjaunot LPB neatkarību, pilnīgi apejot un ignorējot okupācijas faktu un Konstantinopoles patriarhāta neapstrīdamās tiesības uz LPB. MP pasludināja, ka neatkarība ir iedota tādā pašā statusā, kādā to 1921. gadā saņēma no patriarha Tihona arhibīskaps Jānis (Pommers). Zīmīgi ir tas, ka tagadējie statūti viennozīmīgi paredz atrašanos Maskavas patriarhātā, lai gan arhibīskapa Jāņa laikos līdz 1934. gadam nekur šādu normatīvu neparedz. Arhibīskaps Jānis savos rakstos un dokumentos runā par LPB kā par kanoniski neatkarīgu. Tātad MP šajā sakarā ir savs viedoklis. Pilnīgi saprotams ir tas, ka sākot ar 1934. gadu LPB statūtos ir teikts, ka tā kanoniski atrodas Konstantinopoles patriarhāta sastāvā.

Pašreizējā atjaunotā neatkarīgā LPB Maskavas patriarhijas paspārnē ne tuvu nelīdzinās bijušajai. Pareizticīgo garīdznieki gandrīz visi ir krievi, pat Krievijas pilsoņi, kuru lielākā daļa pat neprot un nevēlas apgūt latviešu valodu. Arī tagadējais metropolīts Aleksandrs Kudrjašovs Pareizticību pasniedz kā kādu krievu tautas fenomenu un privilēģiju, kur latviešiem vietas nav: „Pareizticība ir trešā lielākā konfesija Latvijā aiz katoļiem un luterāņiem. Mēs nekad Latvijā neesam bijuši dominējošā konfesija. Un arī nevajag. Te ir Latvijas zeme, un te dzīvo latvieši.”177 Tātad „Mēs”– pareizticīgie esam tikai krievi. Vienā no garīdznieku sapulcēm virspriesteris Nikolajs Sudosa, lai izpatiktu Baznīcas vadības politikai, izcēlās ar savu priekšlikumu, un proti, ka latviešus nevajag iesvētīt par priesteriem, jo viņi domā savādāk nekā krievi. No tā izrietēja, ka latvietis savā būtībā nekad nebija, nevar būt un nekad nebūs īsts pareizticīgais. Šo esenci nācās dzirdēt dažādās interpretācijās ne vienu reizi vien. Bīstamība ir arī tajā apstāklī, ka nekrieva saites ar Krievu baznīcu kā jau nekrievam ir stipri vājākas nekā krievam. Agri vai vēlu latvietis var pievilt cerības. Redz, kas notika Igaunijā. Tikko tā atguva neatkarību, tā lielākā daļa igauņu priesteru pārgāja Konstantinopoles patriarha jurisdikcijā. Latvijas Pareizticīgās Baznīcas tīrība no latviešiem garantē tās drošību un vienotību.

Šādi “drošības” pasākumi rada latviešos lielu neapmierinātību. Viņi redz, kā tiek pārdoti LPB īpašumi, kā grūst lauku baznīcas, kā iznīkst potenciālās latviešu draudzes. Starp citu, nekas tāds nenotiek ne Igaunijā, ne Lietuvā. Aculiecinieki stāsta, ka Igaunijā un Lietuvā katra baznīca, pat vismazākā, tiek atjaunota un savesta kārtībā. Katrā, pat vismazākā draudzē ir savs priesteris. Igaunijas Pareizticīgo Baznīcu zem Konstantinopoles pārstāv trīs bīskapi un apmēram 50 garīdznieki, kas pārsvarā ir igauņi. Visa Baznīcas dzīve notiek dzimtajā valodā. Igauņi ļoti nopietni domā par savas tautas nākotni, jo jaunākā paaudze krieviski vairs nerunā un nesaprot. Igauņu valodā tiek izdotas grāmatas, kalendāri utt. Tikai pareizticīgie latvieši savā dzimtenē ir tik nožēlojamā stāvoklī.

Pašreiz tieši latviešu draudžu stāvoklis ir pats bēdīgākais kopš Pareizticības pastāvēšanas Latvijā. Šķiet, tikai vācu krustnešu laikā aina bija vēl bēdīgāka. Visā Latvijā regulāri dievkalpojumi latviešu valodā notiek tikai divas reizes nedēļā Rīgas vienīgajā latviešu draudzē – Debesbraukšanas baznīcā. Pirms kara galvaspilsētā darbojās trīs latviešu draudzes un pacēlās jautājums par jaunu draudžu atvēršanu, jo esošās kļuva par šauru. Arhibīskapa Jāņa laikā un vēlāk līdz padomju okupācijai latviešu un krievu draudžu skaits bija faktiski tieši proporcionāls — 75 latviešu, 77 krievu draudzes. Latviešu draudzes apkalpoja kādi 60 latviešu garīdznieki. Tagad dažās palikušajās lauku latviešu draudzēs labākajā gadījumā priesteri kalpo vienu — divas reizes mēnesī. Daudzās Latvijas vietās, arī pilsētās pareizticīgajiem latviešiem nav nekādas iespējas pat izsūdzēt grēkus dzimtajā valodā. Lai izsūdzētu grēkus krievu priesteri iesaka apgūt krievu valodu. Ir priesteri, kas uzskata, ka latviešu valoda nav kanoniska valoda, ka pat latviski lūgties ir grēcīgi. Šāda attieksme liecina jau par izteiktu sektantismu un neiedomājamu nekaunību. Ne velti krievu sabiedrība aģitēja par otras valsts valodas ieviešanu Latvijā.

Daudzas bijušās latviešu draudžu mājvietas kļuvušas par drupām vai krievu baznīcām. Tiek īstenota Pareizticības iznīcināšana latviešu vidū. Situāciju par normālu nevar nosaukt nekādā gadījumā. Tā ir pretrunā ar pašu Kristus dibinātās Baznīcas būtību, kur nav ne jūda, ne grieķa (Gal. 3: 28), tātad ne krieva, ne latvieša, bet viss un visos – Kristus (Kol. 3: 11). Ja tā ir tikai un vienīgi Krievu Baznīca, tad saprotams – tā nav Kristus Baznīca un latvietim tur nav ko darīt. Šeit gribas citēt Svētā Rīgas Jāņa reiz pausto: “Visa Pareizticīgās Baznīcas iekārta, visas dogmas un kanoni (Baznīcas likumi) ir izstrādāti paliekamā negrozāmā veidā jau tad, kad vēl krievi nebija kristīti. Visas tās normas, kuras raksturo Pareizticīgo Baznīcu kā tādu, ir vispasaules rakstura un ne mazākā mērā nav krieviskas, jo krievi paliekamo negrozāmo normu izstrādāšanā nav dalībnieki. Pat tā Dievvārdu iekārta, pie kuras mēs, pareizticīgie, turamies, savā visumā ir radīta ārpus Krievijas un ne no krieviem. Tās liturģijas, kuras mēs turam savos Dievnamos, viena pieder Jānim Zeltamutem, otra Bazilam Lielajam, trešā sv. Grigorijam. Neviens no viņiem nav krievs. Arī Lieldienu un ar Lieldienām saistīto svētku svinēšanas laiks nav krievisks. Mūsu Lieldienu svinēšanas laiks ir noteikts 325. gadā, kad vēl krievi nebija pavisam saskatāmi vēstures laukā un neviens no viņiem nepiedalījās šai noteikšanā. Visa mūsu Dievnamu iekšējā iekārta visos sākumos ir noteikta laikmetā līdz krievu kristīšanai... Visi mūsu ticības pamati saistās tikai ar Kristu un Viņa Gara un mācības tiešiem paudējiem sv. mācekļiem un sv. tēviem, kuru starpā nav neviena krieva.”
 
Latviešu tauta gadu simteņu ilgajās cīņās cieta milzīgus zaudējumus, daudzas reizes tā bija gandrīz uz izzušanas sliegšņa, bet Dievs neļāva tam notikt. Svētie Pareizticības tēvi vienmēr ir akcentējuši to, ka ir jābūt ne tikai savas ticības, bet arī savas dzimtenes patriotam. Atona kalna Paīsijs teica: “Ticības jautājumos un jautājumos, kas skar dzimteni, esiet nelokāmi un stingri. Šeit tirgoties nav vietā.” (pais, 134.lpp.)) Krievu svētītājs Maskavas Filarets apliecināja: “Slikts savas zemes pilsonis nav arī Debesu tēvijas cienīgs”. Šādā un līdzīgā veidā ir izteikušies daudzi Pareizticīgās Baznīcas svētie. Realitāte Latvijā ir tāda, ka savas dzimtenes patriots Latvijas Pareizticīgajā Baznīcā var būt tikai krievs. Viss pārējais, kas saistīts ar latviešu patriotismu ir Baznīcai kaitīgs un iznīcināms nacionālisms. Latvietim jāapmierinās ar druskām, kas nokrīt no kungu galda. Arhibīskaps Jānis (Pommers) savā laikā liecināja, ka MP ir kanāls, lai Latvijā pludinātu „maskaviešu” iespaidus. Kopš tā laika nekas nav mainījies. MP nekad nav bijusi lojāla ne latviešiem, ne Latvijas valstij.

Patreiz Latvijas Pareizticīgo Baznīcā turpinās procesi, kurus par pareizticīgiem un kanoniskiem diez vai var nosaukt. Kompetenti garīdznieki šīs tendences jau paspējuši nodēvēt par hairēzi – maldu mācību. Šīs mācības pamatā ir bīskapa amata kā sevišķa statusa glorifikācija. Ja tu esi kļuvis par bīskapu, tad viss, ko tu saki vai dari, ir pareizi, nav paredzēts apšaubīšanai. Tu esi izredzēto kārtā. Tavs statuss ir neaizskarams. Ja arī bīskaps ir pārkāpis Vispasaules koncilu lēmumus un kanonus, tad viņš to dara Baznīcas labā - pieļaut citu domu, nozīmē zaimot Dievu. Krievijas Pareizticīgo Baznīcā radušies daudzi pāvesti.

Jāsaka, ka šīs idejas nebūt nav jaunas un svešas. Tā ir iestrādāta kā obligāta sistēmas sastāvdaļa, kuras mērķis – politisks pasūtījums. Baznīca nekad un nekādā gadījumā, neatstāj nevienu bezizejā. Kanoniem nav noilguma, tie ir domāti visiem un pirmām kārtām bīskapiem. Lai cilvēkiem nerastos nepareizs un sagrozīts priekšstats par Pareizticību, lai viņiem nenolaistos rokas cīņā ar netaisnību, gribētos padalīties ar kādu nelielu piemēru no Jeruzalemes patriarhāta dzīves. Patriarhs Irinejs pieļāva liktenīgu kļūdu - uzdrošinājās noslēgt Baznīcai neizdevīgu līgumu. Kad tas tika zināms, izcēlās pamatīgs skandāls, kura rezultātā grieķi ātri vien panāca vaininieka atstādināšanu. Sacēlās visa garīdzniecība. Patriarha statuss te nelīdzēja. Nedaudz vēlāk notika Koncils, kurā ievēlēja savam statusam cienīgāku un piemērotāku patriarhu. Gribās piemetināt, ka bijušais patriarhs Irinejs neko nepārdeva no Baznīcas īpašumiem, tikai izīrēja.

Attiecinot šo piemēru uz situāciju mūsu valstī, jāsecina, ka tāda patvaļa, kāda valda LPB nav sastopama nekur nevienā citā valstī. Ņemiet kuru valsti gribat – Somija, Igaunija, Japāna, Grieķija, Rumānija, ASV, Lielbritānija - nekur pasaulē Pareizticīgā Baznīcā jūs neredzēsiet tik liela mēroga nelikumības kā Latvijā. Visnesaprotamākā ir Maskavas patriarhijas attieksme pret notiekošo. Ja LPB atrodas kanoniskā atkarībā no Maskavas, tad Maskavai būtu jau sen laiks kaut kā reaģēt uz notiekošo. LPB nekanoniski un pretlikumīgi ir iztirgots milzīgs daudzums īpašumu, Baznīca ir zaudējusi simtiem miljonu latu. Kurā vēl pasaules malā kaut kas tāds notiek? Tikai Latvijā. Nēmsim par salīdzinošu piemēru Gruziju. Tur jebkura, pat vismazākā Baznīcas ēka tiek uzturēta kārtībā, dievnamos, kuros pēc padomju laikiem un kāda cita iemesla dēļ vēl nav izveidojusies draudze, tiek uzkopti un iekonservēti. Gruzīni domā par savas tautas nākotni. Paskatīsimies uz kādu citu valsti, kaut vai Angliju. Tur grieķi atpērk anglikāņu dievnamus un iekārārto tos savām pareizticīgo vajadzībām. Tikai Latvijā – “brīnumzemē” pareizticīgo dievnami pāriet citticībnieku rokās kā tas notika Aizputē un Voldemārpilī.

Latvijas Pareizticīgā Baznīca patreiz ir kā kauna traips uz Vispasaules Pareizticības fona. LPB garīgās vadības rīcība ir tik nepareizticīga un paradoksāla, ka notiekošais Latvijā citu tautu pareizticīgo acīm šķiet pilnīgi neticams. Pareizticīgās Baznīcas vārds LPB vadības dēļ tiek zaimots un nelietīgi valkāts, bet Maskavai vēl nepietiek. Kādus vēl pierādījumus tā gaida? Kādus vēl kanoniskus pārkāpumus? Kāpēc grieķi varēja padzīt pat patriarhu, bet krievi nespēj tikt galā ar kaut kādu metropolītu, kurš sakompromitējis sevi tā, ka kauns sabiedrībai acīs skatīties. Kauns ne jau metropolītam, viņam kauna jau sen nav, kauns pareizticīgai tautai, kurai ir tāds vadītājs. Vai tad grieķiem ir cita Pareizticība? Ieskatieties internetā, palasiet avīzes un žurnālus un jums šausmās sastings asinis par to, kas notiek Latvijā. Publikāciju virsraksti runā paši par sevi. Tulkoju no krievu valodas: „Kā tiek iztirgots LPB īpašums”, „Kas ieguva pareizticīgo nekustamo īpašumu?”, „Kas diskreditē Pareizticību Latvijā?”, „Metropolīta Aleksandra vārdi un darbs”, „”Maskavas komjaunietis” par Latvijas garīdzniekiem: „Sodoma un Gomora”, „Bīskapa Nikona sodomas grēks”, „Pasaulē tādu vadītāju jau sen ietupinātu”. Pieejamā informācija nepārprotami norāda, ka mums darīšana ar īstu noziedznieku, kura mahinācijās iesaistīta vesela banda, ka LPB galva Kudrjašova kungs ir pederasts un viņa vārds figurē pat pedofilijas skandālā. 2010. gada nogalē Sanktpēterburgas žurnālists Aleksandrs Ņevzorovs Latvijas metropolītu apvainoja pedofīlijā. http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/39395/maskavas-patriarhs-uzliela-latvijas-pareizticigos
 
Šādā nenormālā stāvoklī gribot negribot rodas daudzi jautājumi. Pats svarīgākais: “Ko darīt pareizticīgajam latvietim?” Svētā Rīgas Jāņa vārdi: “Ar jums krievu kungi kalpot kopā nav iespējams un es no jums aizeju” skan kā vienīgais reālais risinājums sūrajā Latvijas garīgajā realitātē. Lai saglabātu Pareizticību, savu tautību, lai nepārkrievotos, lai garīgi izdzīvotu daudzi latvieši ir pārvarējuši Krievu Pareizticīgās Baznīcas demagoģiju par "Svēto Krievzemi" un krieviem kā patreiz vienīgo svēto dievnesēju tautu pasaules telpā, pārvarējuši biedus par to, ka elles ugunis gaida tos, kuri atstās savu "mātes Baznīcu" t.i. – Maskavas patriarhiju.

Tādi prokrieviski pareizticīgie latvieši kā Kaspars Dimiters cerēja un neskatoties uz visu vēl cer uz kaut kādām pārmaiņām nākotnē. Taču šī nākotne var būt tikpat nesasniedzama kā horizonts. Lai paglābtu LPB no iziršanas, sabiedrību labvēlīgi noskaņotu pret pareizticīgajiem un popularizētu īsteni pareizo ticību, sludinātu Evaņģēliju un nodarbotos ar misiju, Dimiters 2010. gada nogalē Latvijas pareizticīgo augstākajam ganam - Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarham Kirilam nosūtīja vairāku lappušu garu vēstuli, kurā aicina Rīgā nodibināt pareizticīgo draudzi, kura nebūtu pakļauta Latvijas metropolītam Aleksandram, bet gan pa tiešo Maskavas patriarhātam. Savu vēstījumu Visas Krievzemes un Maskavas patriarham Kirilam Kaspars Dimiters noslēdz šādiem vārdiem:

„Visu pareizticīgo vārdā, kuri par savu garīgo māti uzskata Krievijas Pareizticīgo Baznīcu, lūdzu pieņemt mērus, lai mainītu situāciju LPB. Mums nevajag šķeltniecību vai Konstantinopoles patriarhāta „progresu”. Mēs gribam palikt vienotā LPB, kas ir pakļauta mātes baznīcai – Krievu Pareizticīgajai baznīcai, sastāvā.

Aicinu Rīgā izveidot draudzi, kura būtu pakļauta tieši Jums. Esmu pārliecināts, ka tas nekavējoties veicinās Latvijas Pareiztīcības atdzimšanu, atjaunos pareizticīgās misijas darbu, parādīs, ka mēs neesam atstāti likteņa varā, un palīdzēs daudziem cilvēkiem, kuri ir vīlušies LPB, saredzēt Pareizticīgās baznīcas patieso seju.”  http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/34262/kaspars-dimiters-ludz-maskavas-patriarha-aizsardzibu
Protams, bija naivi cerēt uz pozitīvu iznākumu. MP kārtējo reizi uzmeta "uzbāzīgos" latviešus. Maskavas patriarhs Kirils jau 2011. gada februārī uzteica Latvijas Pareizticīgo Baznīcu un slavēja tās vadību. Patriarhs ir pārliecināts, ka Latvijas pareizticīgā baznīca attīstās sekmīgi un tā nav pelnījusi pārmetumus. Arhijereju koncilā nolasītajā ziņojumā patriarhs Kirils uzsvēra, ka vislabākais pareizticīgās baznīcas stāvoklis Baltijas valstīs ir Latvijā. Viņš uzslavējis ne tikai Latvijas pareizticīgos, bet arī Latvijas valdību, kura pareizticīgajai baznīcai atdevusi tās īpašumus – ne tikai dievnamus, bet arī zemi, atļāvusi pareizticīgo garīdzniekiem oficiāli laulāt un skolās pasniegt ticības mācību, veikt kapelānu dienestu armijā un cietumos, kā arī piedalīties tajos likumdošanas procesuālajos jautājumos, kas saistīti ar reliģiju. Tai pašā laikā Kirils uzsvēra, ka, salīdzinot ar Latviju, Baltijas valstīs vissliktākā pareizticīgo situācija ir Igaunijā, kur pareizticīgie sašķēlušies divās naidīgās nometnēs – vieni atzīst Maskavas patriarha varu, bet otri – nē. (turpat) Pēc šādiem paziņojumiem krievu garīdznieki vēl uzstājīgāk atgādināja latviešiem par elles mokām šķelšanās gadījumā. Viņiem ir svarīga tikai un vienīgi Krievu Baznīcas vienotība. Šīs idejas vārdā krievi gatavi noziedot pilnīgi visu – gan Evaņģēlija patiesības, gan Koncilu lēmumus, gan latviešus, gan latviešu tautas nākotni.

Lai spodrinātu savu labo slavu, krievu sabiedrībā tiek izplatīs viedoklis, ka viņi nemaz neesot vainīgi Pareizticības iznīdēšanā latviešos un Baznīcas īpašumu iztirgošanā... Latvieši esot tikai pats pirmais upuris procesā, kam sekos daudz svarīgāki notikumi... Saziņā ar Latvijas valdību tiekot realizēta t. s. „lielā” politika, kuras rezultātā Pareizticībai vispār būšot jāiznīkst. Tās vietā jānākot Katoļticībai! (Ir zināms, ka samērā nesen, XX gs. 30. gadu „lielajā” politikā lēma līdzīgi, vai latviešiem jāpakļaujas fašistiem vai komunistiem?..)

Senās Latvijas svētmocekļi, visas Latvijas svētie mocekļi, lūdziet Dievu par pareizticīgajiem latviešiem, lai dāvā mums, latvju tautai izturību, lai mūsu tautā neizzustu sentēvu un tēvu ticība. Kaut nepienāktu atkal Melnā Bruņinieka laiki, un atkal mēs nekļūtu par vergiem!

Vai pieļausim specdienestu iejaukšanos personīgā dzīvē?

Fantastikas grāmatās var izlasīt, kā nākamībā visi ir vergi, cilvēks-brīvdomātājs ne soli nevar paspert - ir datorā fiksēti visi radinieki un darba vietas, ienākumi un īpašumi, uz ielas novērošanas kameras fiksē, ar ko cilvēk tiekas (dators atpazīst pēc sejas), braucot tramvajā un auto - maršrutu un gala mēŗki, veikalā - ko pērk, pastā - ko lasa un par ko domā .. .

Nav jāgaida fantastika. Pašlaik Latvijā jau esam ļoti tuvu totālai kontrolei.

Un žēl, ja kāds domā - es neko sliktu nedaru un neesmu darījis, lai jau mani kontrolē!

Piektdien, 2009. gada 11. decembrī interneta portālā bija publicēta informācija, ka „Specdienesti no 1. janvāra varēs noklausīties mūsu sarunas”.

Izlasot šo publikāciju, var uzzināt, ka „no 1. janvāra Latvijas specdienesti varēs bez jebkādām grūtībām saņemt informāciju par Latvijas iedzīvotāju sarunām un aktivitātēm internetā. Ceturtdien Saeima pēdējā lasījumā pieņēmusi attiecīgus labojumus likumā par operatīvo darbību.”

Publikācijā pasvītrots, ka „Saeimā apstiprinātie labojumi ir pilnīgā pretrunā ar tiesībsargu ieteikumiem. Tiesībsarga Romāna Apsīša atzinumā teikts: personisko datu nodošana specdienestiem bez pašas personas piekrišanas ir jaukšanās privātajā dzīvē, līdz ar to informācijas izplatīšanas kontrolei jābūt tiesas kompetencē.”

Vēl nav zināms, vai Latvijas prezidents izsludinās šos labojumus?

Bet jau šobrīd izsaku aizdomas, ka izdarītie labojumi ir viens no oligarhu soļiem valsts apvērsuma veikšanai Latvijā, kas nu nekādi neatbilst Latvijas valsts interesēm. Iespējams, ka tas tiek darīts tādēļ, lai nepieļautu, ka Latvijas Republikas pilsoņi uzsāk politisku streiku un pieprasa tiesiskas valsts atjaunošanu Latvijā.

Ne mazāk svarīga nianse, ka Latvijas valsts nozadzēji, kas vienlaikus ir arī bīdītāji projektam „Vadonis – līderis, kas gādātu konkrētu (laikam jau sev vien izdevīgu) ideoloģiju, maizi un darbu (kuru paši atņēma cilvēkiem prihvatizācijas rezultātā)” atļaujas uzšķaudīt faktam, ka Latvija jau vairākus gadus ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, apņēmusies ievērot zināmas saistības un cilvēktiesības.

Jau šobrīd skaidrs, ka cilvēki nevēlas dzīvot nozagtā valstī, ka tādai valstij nav jēgas. Tāpēc tā ir valsts nozadzēju ilūzija, ka cilvēki klusēs un nepieprasīs atjaunot tiesiskumu Latvijā.

Acīmredzot, ja Latvijas prezidents izsludinās minētos labojumus, tad ne viens vien cilvēks un ne viena vien nevalstiska organizācija vērsīsies Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību, kā arī prasīs starptautiskās sabiedrības palīdzību, ja Latvijā netiks atjaunots tiesiskums.

Šodien, pēc Atmodas ideālu sabrukuma, latviešu tauta pārdzīvo netīrāko posmu visā valsts pastāvēšanas vēsturē. Izdzīvo tas, kurš prot bez sapņošanas un vaimanāšanas bezkaislīgi novērtēt apkārtējo realitāti. Arī to, ka spēles bez noteikumiem uzvarētājus netiesā!

Vai šādā spēlē lietotosnetīros paņēmienus ir lietderīgi zināt arī tiem, kuri nekad mūžā tādus pret citiem nevērsīs? Jā – kaut vai tādēļ, lai savlaicīgi atšifrētu šādu paņēmienu lietotājus un varētu aizstāvēt sevi.

Manuprāt, lai realizētu Latvijas Satversmes 2. pantu, kurā teikts, ka „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.”, kā arī būtu gatavi aizstāvēt sevi, savu ģimeni un valsti, katram jātiek vaļā no hipnozes un maldiem.

Sāksim ar vienu no tipiskām kļūdām - pārliecību: mēs esam daudzi, visus jau nevar izkontrolēt - kura ir novedusi pie neizbēgamas sakāves (un daudzus arī nāvē) vai visus godīgos cilvēkus.

Pirmkārt. Ja vēl pirms 10 gadiem tehniski nebija iespējams apstrādāt visu informāciju, tad tagad jau ražo datorsistēmas, kuras spēj fiksēt un saglabāt atmiņā pilnīgi visas telefona un interneta sarunas virs zemeslodes. Informāciju var sakrāt un apstrādat par visiem 6,8 miljardiem Zemes iedzīvotājiem - un to ASV un Lielbritānija ir sākušas darīt. Iespējams, arī Ķīna, Irāna un Izraēla.(iedzīvotāju skaits 2009. gadā - skat. http://www.diena.lv/lat/politics/arzemes/miljardieri-mudina-ierobezot-pasaules-iedzivotaju-skaitu ).

Otrkārt. Latvijā sekmīgi jau izmanto programmatūru "Zirneklis", kura no visas haotiskās informācijas gūzmas atlasa un sagrupē vajadzīgo - vai nu pēc atslēgas vārdiem (piemēram "prezidents", "bumba", "nauda" u.tml.), vai saistībā ar konkrētu personu un tās paziņām (telefonu numuriem, vārdiem, adresēm, radiniekiem utt.).

Treškārt. Neskrien jau momentā pie katra, tiklīdz kas pateikts. Informācija tiek uzkrāta un izmantota slepus. Lielākā daļa cilvēku nekad neuzzinās, ka spiegu ziņas ir izmantotas pret viņiem, kaitēts viņiem.

Ceturtkārt - galvenais. Visa tauta nemaz nav jākontrolē. Kontrolējami ir neliels skaits aktīvāko, tie, kuri ir iekļuvuši redzes lokā.

Latvijā tādu aktīvo ir kādi 50-80 tūkstoši cilvēku, ne vairāk.

Galvenokārt tie ir biznesa cilvēki - kuru ekonomiskā aktivitāte ir izspiegojama: tas palīdz nostumt malā un apiet nevēlamus konkurentus.

Otra grupa - partiju, biedrību aktīvisti un publiskajā telpā viedokli paudušie neorganizētie indivīdi. Tādu pavisam Latvijā ir ap 20-30 tūkstošiem.

Kopā izsekojamie Latvijā ir ne vairāk kā 100 000 cilvēku - kas ir sīkums varenai elektroniskajai sistēmai. (Uzsveru - šāda izsekošana ir tehniski iespējama pēdējos 10 gadus. Padomju Savienībai tādas izsekošanas iespējas nemaz nebija.

Tāpēc arī ir saglabājušies maldi - ka tāda totāla izspiegošana nemaz neesot iespējama. Ķīnai tagad ir, un katru gadu tur vairākiem simtiem cilvēku izpilda nāves sodu).

Salīdzinājumam aktīvo cilvēku skaitļi:

2009. gada pašvaldību vēlēšanās kandidēja 11 196 cilvēki, uz Eiroparlamentu - 186.

Uz 9. Saeimu kandidēja 1 024 kandidāti, uz 8. Saeimu - 1 019 kandidāti.

Skat.: Pašvaldību vēlēšanas 2009http://www.cvk.lv/pv09/sar/index.html

Eiroparlamenta vēlēšanas 2009http://www.cvk.lv/ep09/sar/

9. Saeimas vēlēšanas 2006http://web.cvk.lv/pub/public/27670.html

Ir noraidāma arī naivā iebilde, ka Latvijas specdienesti strādājot tikai valsts interesēs, un kliķes varu apdraudošie iedzīvotāji specdienestus nemaz neinteresējot. Patiesība ir pilnīgi pretēja. Izseko un represē tieši godīgos cilvēkus, toties mafiozos neaiztiek.

Piemēram. Protestu par Bauskas slimnīcu sakarā L.Mūrniece nekautrējās pat paziņot publiski, ka vairākas nedēļas iepriekš ir tikusi pārtverta Bauskas iedzīvotāju sarakste par slimnīcu internetā .... Uz kāda pamata valsts bez tiesneša sankcijas izspiegoja pilsētas iedzīvotājus - varbūt bija kāda operatīvā lieta, ka bin Ladens tagad mājotu Bauskā?Lieta tiesā par Jaunalksnes telefona sarunu nelikumīga noklausīšanos savtīgos nolūkos ir tikai viens piemērs. Bet cik līdzīgu ļaunprātību gadījumu paliek neuzzināti ?

Cik latviešu biznesmeņu jau ir izputināti - ar izspiegošanu uzzinot plānus, un apsteidzot viņus?

Tagad ir modē braši zākāties par brīdinājumiem no izspiegošanas, ir modē korītī saukt par panikas cēlājiem utt.

Vēlreiz uzsveru - naivums nekad nav bijis sabiedrotais nevienā darbā, bet naivums un nepretošanās šai totālajai kontrolei beigsies slikti ikvienam.

Tiesnešu privilēģija palikt nesodītam – vai būs mūžīga?

Ja kāds no mums – pavāriem, šoferiem, celtniekiem, banku kalpotājiem un citiem “reņģu ēdājiem” – atļautos slikti strādāt, tad tiešais priekšnieks vienreiz aizrādītu, bet pie otrā gadījuma vairs neauklētos. Taisnošanās, ka es esmu vienkāršs nejēga un nezināju, kā pareizi jāstrādā, kalpotu uzreiz par pamatu bezierunu atlaišanai. Un, nedod Dievs, ja būtu vismazākais mājiens, ka darbs salaists grīstē apzināti, par saņemtu kukuli. Taču tiesnešiem viss ir savādāk. Par to pārliecinājies būs katrs, uz kura nekustamo īpašumu aci ir metis turīgs mafiozi, vai tiesā skatīta tikusi cita lieta, kurā pretējā puse tiesnesim var izteikt mājienu par “interesi”. Jūs pēkšņi ieraugāt, ka tiesnese paliek kurla un akla, un vispār neredz jūsu piesauktos likuma pantus. Spriedums ir tik dīvains, ka jūsu paziņas juristi vien groza galvas. Ja notiek brīnums, un pret šo tiesnesi tomēr uzsāk disciplinārlietu, tad tiesnešu disciplinārkolēģija par nelikumību vien maigi pabužinās galvu. Nejēga esot apzinājusies savu nejēgšanu, tāpēc neesot vajadzības izteikt aizrādījumu! Pietiekot ar apspriešanu. Piebilstams, ka nesaņemtais sods būtu “bargs” – piezīme vai rājiens. Salīdzināsim. Dažas minūtes vieglu izbaiļu tiesnesim. Un pretī – jums nodarītas ciešanas ilgu gadu garumā. Jūsu veselības sabendēšana, laika un naudas tēriņi! Šos resursus jūs labprāt ieguldītu pats savā nākotnē, bet jums to neļauj. Turpretī tiesnese un viņas ģimene dzīvo komfortā un kļūst arvien turīgāki.Katru nedēļu mēs uzzinām par kādu jaunu negodīgumu un patvaļu tiesās. Taču disciplinārlietas vai Ģenerālprokurora rīcība nez kāpēc neseko. Pēkšņi ir atklājies jau it kā zināmais – ka viss tiek nokārtots kuluāru sarunās. Lietas tiesa izspriež nevis pēc likuma, bet pēc interesēm. Telefona zvans aizstāj likumu.Visbēdīgākais, ka tā rīkojas, ja var ticēt publiskotajām telefonsarunām, arī Augstākās Tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs Pāvels Gruziņš. Cilvēks, kurš ar likumu ir noteikts par visgodīgāko visā Latvijā. Kuram par godīgumu no mūsu nodokļiem tiek maksāti brangi tūkstoši. Tieši P.Gruziņš ir tas cilvēks, kuram pieder galavārds par jebkura cita cilvēka vainu. Arī lietās par tiesnešu kukuļņemšanu vai nelikumīgu nolēmumu taisīšanu. Tiesiskā valstī tiesnešu kolēģijā nāktos izvērtēt katru gadījumu, kad apelācijas vai kasācijas instance atceļ spriedumu. Tas ir brāķis konkrēta tiesneša darbā.Par nelikumīga nolēmuma taisīšanu atbildību paredz Krimināllikuma 291.pants, par kukuļošanu – 323.pants, par sazvanīšanos (tirgošanos ar ietekmi) – 326-1.pants. Kriminālprocesa likums paredz pienākumu uzsākt kriminālprocesu, tiklīdz ir saņemtas ziņas, kas norāda uz iespējamu noziedzīgu nodarījumu. Ja pārbaudē ziņas neapstiprinās, tad kriminālprocesu izbeidz. Likums nosaka, ka lietas par tiesnešiem izskata personiski Ģenerālprokurors. Varētu domāt, ka likums tiek pildīts un kriminālprocesu pēc 291.panta ir tikpat daudz, cik ir sūdzību par klaji nelikumīgiem tiesas nolēmumiem. Gadījumā, ja neiegūst pierādījumus, ka nelikumīgais nolēmums taisīts apzināti (kurš būs tāds muļķis, ka atzīsies?), kriminālprocesu izbeidz. Tad pārkāpumu nodod izspriešanai disciplinārkolēģijā (nelikumība taču ir bijusi). Tādu secību paredz likums. Dzīvē gan notiek savādāk. Pirmkārt, iesniegumi par nelikumībām uz J.Maizīša galda nemaz nenonāk. Kā jau ir piedzīvots, tos vispirms “pārķer” virsprokurora Jura Pēdas departaments (ar šaubīgiem lēmumiem tajā ir izcēlusies prokurore Ramona Bērziņa) un “aizfutbolē” labi tālu. Nākamais “filtrs”, kurš neļauj dokumentiem nonākt uz J.Maizīša galda, ir tiesās izskatāmo lietu nodaļas virsprokurors Ēriks Kalnmeijers.Otrkārt, ja dokumenti par tiesnešu nelikumībām arī nonāk pie Ģenerālprokurora, tad “ieslēdzas” padomnieki. (Pat gribēdams, Ģenerālais pats nespēj izskatīt visu ienākošo sūdzību blāķus). Kā tas redzams grāmatā par aizkulišu telefonsarunām, pasūtīt Ģenerālprokurora parakstītu atzinumu, ka tiesneša izdarītais noziegums nav noziegums, ir bijusi ierasta prakse.Sūdzības par tiesnešu nelikumīgiem lēmumiem ir vai ik dienas, bet Ģenerālprokurora uzsāktu kriminālprocesu pēc KL 291.panta kā nav tā nav. Izskatās, ka sūdzības vispār netiek pārbaudītas. Kāpēc ?Dīvainu spriedumu pavadonis ir intereses. Precīzāk, kukulis. Kad to skaidri pateica Valsts prezidente V.V.Freiberga, sekoja īpatnēja M.Bičkoviča un Rīgas apgabaltiesas tiesnešu reakcija. Visi Latvijas tiesneši esot svēti! Kad KNAB tomēr pieķēra pie rokas B.Tāleri un I.Poļikarpovu, tiesnešu pārraugi un vadītāji saskatīja, ka kukuļņemšana nav pietiekams pamats, lai abas atbrīvotu no tiesneša amata!Pēdējo septiņu gadu laikā tiesnešu disciplinārkolēģija ir ieteikusi atbrīvot no amatiem tikai septiņus tiesnešus. Vidēji pie vienam gadā. Pamatā par dzeršanu. Kā Hipolits Miks. Parasts mirstīgais līdzīgā situācijā jau sen būtu cietumā, bet H.Miks gadiem turpināja savus “varoņdarbus”. Tiesnešu pašpārvalde ir gaužām bezzobaina. Tā padara par muļķiem tos tiesu priekšsēdētājus, kuri cenšas panākt likumību un ierosina disciplinārlietas. Nupat izskanēja fakts, ka visrupjāko cilvēktiesību pārkāpumu – pēdējā vārda nedošanu apsūdzētajam – tiesnešu disciplinārkolēģija uzskata par ievērības necienīgu sīkumu. Ja brutālu necieņu pret Eiropas Savienības likumiem un Latvijas starptautiskiem līgumiem atļaujas AT senatori, tad ko no viņiem var mācīties studenti ? Turklāt tiesnešu nelikumību lielākā daļa līdz disciplinārlietai nemaz nenonāk. Ja kāds ir lūdzis ierosināt pret tiesnesi disciplinārlietu, tam ir zināms Tiesu administrācijas Tiesu darba organizācijas departamenta direktores Dzintras Kullas un viņas vietnieces Tatjanas Bormanes stils: pataisīt melnu par baltu, un pat visrupjāko nelikumību pasniegt tik gludi samudžinātu, ka soda par patvaļu vietā vainīgajam būtu piešķirami eņģeļa spārniņi.Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Juris Stukāns saka skaidri – viņa pamatuzdevums esot aizstāvēt tiesnešus. Tā kā sūdzību par klajām nelikumībām Rīgas apgabaltiesā ir bezgala daudz, J.Stukāns ir sācis bēguļot, un ir atteicies no sākotnēji tik braši uzsāktās pilsoņu uzklausīšanas pirmdienās. Kā visi pārējie tiesu vadītāji, arī J.Stukāns norobežojas no tautas ar necaursitamu sekretāru sienu – lai tikai nebūtu jādzird par patvaļīgu tiesnešu radīto postu. Tieslietu ministrija iet vēl tālāk un skaidro, ka likums par iesniegumu un sūdzību izskatīšanas kārtību uz tiesu priekšsēdētājiem neattiecas. Pilsoņu sūdzības par nelikumībām tiem neesot jāuzklausa. Ja kādam nav naudas nolīgt advokātu rakstiskas sūdzības sastādīšanai, tad kāpēc lai tādu nabagu ņemtu vērā!Otra konceptuālā nostādne, ko īsteno Dz.Kulla un T.Bormane: tiesneša nelikumību izskatīšana disciplinārkolēģijā esot nepieļaujams spiediens uz tiesneša neatkarību. Tāpēc disciplinārlietas ierosināt nedrīkst! Ja kāds ir izdarījis KL 291.pantā paredzētu noziegums, esot jānogaida gads vai divi! Reaģēt uz tiesneša patvaļu drīkstot tikai pēc tam, kad Augstākās Tiesas Senāts būs pieņēmis lietā īpašu blakus lēmumu par nepieciešamību uzsākt disciplinārlietu. Lielāku cinismu ir grūti iedomāties. Likums jau tā garantē tiesnešu praktisku nesodāmību – ja disciplinārlieta nav uzsākta un izskatīta trīs mēnešu laikā (!) no pārkāpuma atklāšanās (sūdzības iesniegšanas) dienas, iestājas noilgums un tiesnesi sodīt nedrīkst. Nav zināms arī, ka Latvijas vēsturē kāds tiesnesis uz savu iniciatīvu būtu uzņēmies rakstīt ieteikumu, ka otrs tiesnesis ir sodāms !? Taču viss nostājas vietās, ja pavēro ceļus, no kurienes parādās jauno tiesnešu kandidāti. Atlasi veic T.Bormane (pēc vairākiem faktiem spriežot, viņa ir faktiskā noteicēja departamentā, kurā Dz.Kulla skaitās direktore). To, kādi cilvēki tiek virzīti par tiesnešiem, saskaņo kabinetu klusumā. Varam tikai zīlēt, vai izvērtēšana ir nopietna. Kur garantijas, ka pēc telefonieteikuma netiek virzīti “vajadzīgie”, bet godīgos un spējīgos atstājot “aiz borta” ? Dīvaini, ka tiesnešus izrīko Cēsu kolonijas bijusī uzraudze, atsauksmes par kuru nav glaimojošas. Absurdi, bet tik svarīgajos tiesnešu amatos, turklāt uz mūžu, Saeima ieceļ vispār bez apspriešanas un pat neprasot, kas ir šie cilvēki! Ja kāds tic, ka plānotā tiesnešu konference spēs ko mainīt, tad tam būtu jāpalīdz šo mērķi sasniegt. Godīgi cilvēki ir arī tiesnešu starpā. Tāpēc pirmais – izveidosim “balto sarakstu”! Lai sabiedrība zina, kuri no tiesnešiem ir taisnīgi, un ir ar nevainojamu reputāciju. Otrais. Cietušajiem no tiesu patvaļas vajadzētu turēties kopā. Trešais. Būtu jānosauc to tiesnešu un prokuroru vārdi, ar kuriem saistās klaji nelikumīgi lēmumi un netaisnīgi spriedumi.Gribētos cerēt, ka A.Guļāns un J.Maizītis spēs atbrīvoties no “galminiekiem”, kuriem telefona zvans aizstāj likumu. Būtu labi, ja Saeima atceltu trīs mēnešu noilgumu, kas padara tiesnešu disciplinārlietas bezjēdzīgas. Latvijā tiesnešu vairākums ir vēl kompartijas iecelti. Šķiet, tiem ir grūti pieņemt jauno ES domāšanu. Līdzšinējo draugu būšanu varētu novērst, ja disciplinārlietas par pārkāpumiem izlemtu komisija, kurā ietilptu arī ar “tiesnešu brālību” nesaistīti cilvēki. Rēķinoties ar sliktāko, ka arī šis tiesu skandāls beigsies kā parasti, “reņģu ēdājiem” vēl paliek iespēja iesniegt sūdzības Eiropas institūcijās. Ostaps Benders teica: slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās!

Kāpēc Latvijā noziegumu upuriem ir aizliegts runāt?

Bieži izskan dzelžains arguments: par personas X izdarīto noziegumu nedrīkst skaļi runāt, jo nav likumiskā spēkā stājies tiesas spriedums. Cilvēktiesības esot jāievēro. Šajā sakarā ir lietderīgi salīdzināt, kā Latvijas valsts izturas pret noziedznieku un viņa upuri. Pasteigšos ar secinājumu: Latvijas tiesu sistēma konsekventi aizstāv noziedzniekus, un vienlaikus nesaudzīgi vēršas pret noziegumu upuriem. Turklāt valsts garantē noziedzniekam tiesības, lai par viņa nodarījumu sabiedrībā neviens neuzzinātu. Vai netiek „šauts pār strīpu”? Vērtējiet paši. Apskatīsim dažus piemērus. Ņemsim LR Satversmes 91., 92. un 100. pantā garantētās tiesības. (91. pants. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. 100. pants. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību. 92.pants. Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā).Iedomāsimies, ka jūs esat kļuvis (kļuvusi) par upuri noziegumam. Kāds dzērumā ar auto ir jums uzbraucis, bet vēlāk ar ieroci tika draudējis jūs nogalināt. Jūs neesat bandīts un pašrocīgi nekārtojat izrēķināšanos. Tā vietā kā likumam paklausīgs pilsonis par notikušo ziņojat policijai. Kas sekos tālāk? Daudzu cilvēku pieredze liecina, ka policija, visticamāk, negribēs pūlēties. Atsūtīs jums atbildi ar atteikumu uzsākt kriminālprocesu. Sūdzēties prokuroram bieži vien ir bezcerīgi – prokurors skatīs tikai policijas savākto materiālu (kurš labākā gadījumā ir stipri nepilnīgs, bet sliktākajā – ar apzināti sagrozītiem faktiem), un uz šo nepilnīgo materiālu pamata arī atteiks uzsākt kriminālprocesu. Prokurora lēmums vairs nav pārsūdzams. Viss. Sūdzēties un prasīt notikuma izmeklēšanu jūs vairs nedrīkstat. Latvijas valsts ir pateikusi, ka Jūsu intereses aizstāvēt tā negrasās. Varat vienīgi vēl mēģināt vērsties KNAB, ja ir aizdomas, ka vainīgais iemaksājis kukuli, vai arī Valsts civildienesta pārvaldē, ja notikusi vienkārša amatpersonu nolaidība. Ievērojāt – ir notikusi akcentu pārbīde! Skaidrošanās turpmāk var notikt un notiks tikai par to, vai jūsu iesniegums ir ticis likumīgi pārsūtīts no vienas iestādes uz otru. Bet noziedznieka jums nodarītā pārestība tiek vispār nobēdzināta un aizmirsta! Kamēr jūs cīkstaties ar neizdarīgiem ierēdņiem, laiks strādā noziedznieka labā. Paies 2 vai 5 gadi (atkarībā no nodarījuma smaguma), un iestāsies noilgums. Pēc šiem gadiem amatpersonas bezkaislīgi (un gluži likumīgi) teiks, ka nekādu pārbaudi jūsu lietā vairs nevar veikt.Gadījumā, ja jums būs laimējies un lieta tomēr nonāks tiesā, un vainīgo notiesās, nez vai jūs kā nozieguma upuris varēsiet saņemt gandarījumu. Kā tas bieži notiek, saņemsiet katru mēnesi pa 1 latam, ar cerību, ka pārsimt gadu laikā vainīgais izmaksās visu spriedumā noteikto kompensāciju. Ja būsiet nepacietīgs, un lūgsiet tiesu iejaukties un panākt tās sprieduma reālu izpildi, visticamāk, saņemsiet atbildi, ka cietušā vēlmes tiesai nav saistošas. Vismaz tā tiesa atbildēja kāda nozieguma upurim Bauskā. Šķiet, jau iezīmējas atbilde, vai noziedznieki un to upuri Latvijā ir vienlīdzīgi tiesas priekšā. Būtu vēl jāpaskatās, cik vienlīdzīgi viņi ir likuma priekšā. Kas notiek, ja nozieguma upuris vēlas izmantot LR Satversmē garantētās tiesības uz vārda brīvību, un par notikušo noziegumu pastāstīt citiem? Izrādās, likums Latvijā prasa nozieguma upurim klusēt par notikušo. Jāklusē pat tad, ja noziedznieks ir notiesāts ar spēkā stājušos tiesas spriedumu. Ja nozieguma upuris netur noslēpumā noziedznieka vārdu, tad Latvijas valsts nozieguma upuri nežēlīgi soda. Piemērs no ikdienišķas tiesu prakses. Bauskā piedzēries šoferis Z.L. (arī mēs nedrīkstam skaļi pieminēt viņa vārdu !) sabrauca Inesi Šilteri. Bauskas tiesa atzina Z.L. par vainīgu un piesprieda viņam 3 gadus cietumsoda. Sabrauktā sieviete gandrīz gadu nogulēja uz gultas, no jauna mācījās staigāt. Šie necilvēcīgie pārdzīvojumi ieinteresēja medijus. Nozieguma upuris I.Šiltere nepaturēja noslēpumu un izpauda sava pāridarītāja vārdu. Par to Bauskas tiesa nekavējoties uzsāka pret daudzcietušo sievieti kriminālvajāšanu pēc Krimināllikuma 158.panta (!?). Medijiem Bauskas tiesas priekšsēdētāja skaidroja, ka likums aizsargā cietumnieka Z.L. godu.Krimināllikuma bēdīgi slavenais 158.pants saka: „Par tīšu goda aizskaršanu vai neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam”. Redzat, mazais vārdiņš „vai” sadala teikumu divās daļās un paredz divus dažādus noziegumus 1) goda aizskaršana; 2) neslavas celšana. Kas ir neslavas celšana jeb ļaunprātīga apmelošana, būtu skaidrs. Toties godu aizskar, kā redzējām piemērā augstāk, arī oficiālu ziņu publikācija – nozieguma apraksts un noziedznieka vārda nosaukšana. Ja ar medijiem sarunājas skaidrā prātā, t.i. tīši, tad iznāk, ka runātājs izdara noziegumu. Par ko runātājs liekams cietumā. Tādējādi ar KL 158.panta esamību Latvijas valsts garantē noziedzniekiem, ka viņu noziegumi tiks rūpīgi slēpti no sabiedrības. Likuma kļūda? Tad Saeimai tā būtu jālabo! Jo absurdā lieta Bauskas tiesā nav vienīgā. Latvijas KL 158.panta normas Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Terijs Deiviss nodēvēja par īpaši viltīgu iebiedēšanas veidu, ar ko apslāpēt kritiku. ("Diena", 10.05.07.). Tiešām, ja Civillikuma 2352-a pants paredz iespēju ikvienam tiesas ceļā atsaukt godu aizskarošas nepatiesas ziņas, tad kādēļ gan vajadzīgs KL 158.pants? Tur jau ir tas āķis! Civillikums paredz atsaukt tikai nepatiesas ziņas. Ziņu publicētājam tiesas sēdē ir jāpierāda, ka ziņas ir patiesas. Savukārt KL 158.pants paredz cietumsodu par patiesu ziņu publikāciju. Pierādīšanas priekšmets tiesas sēdē ir: vai sūdzētājs tiešām jūtas aizskarts. Ziņu autoram netiek dota iespēja tiesā pierādīt, ka ziņas ir patiesas, un tas arī tiesu neinteresē.Sakiet vēl, ka Latvijā ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā!Ja pret jums vērš vardarbību, tad varmākas seju jūs atcerēsieties līdz mūža galam. Juristi gan spiedīs jūs lietot neloģisku kalamburu: „šis Z.L., kuru es iespējami esmu redzējis, ir iespējami vainīgā persona, kura iespējami ir mani izvarojusi, ar to iespējami izdarot Krimināllikumā paredzētu noziedzīgu nodarījumu”. Lai saka juristi ko grib, bet jūs taču labāk zināt, kā bija! Varmācība ir noziegums un varmāka ir noziedznieks! Vismaz cilvēku vairākuma izpratnē. Tādēļ arī es šajā rakstā nejuridiski lietoju vārdu „noziedznieks”, ar to domājot „varmāka”. Bet viņa upuris ir un paliek upuris. Atzīst to juristi vai neatzīst.Pēc ES pieprasījuma Latvijas likumos ir ieviests diskriminējošas attieksmes aizliegums. Varētu saprast, ka tagad noziedznieks un viņa upuris ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Vismaz tā teikts LR Satversmē. Paskatīsimies, kā deklarētā vienlīdzība tiek īstenota Kriminālprocesa likumā. (KL 158.panta piemērošanas griezumā).Ja nozieguma upuris vēlas, lai pret varmāku tiktu uzsākts kriminālprocess, tad:1) tiek prasīts iesniegt izsmeļošu nodarījuma un nozieguma pazīmju aprakstu.2) policijai ir tiesības atteikt kriminālprocesa uzsākšanu.3) pārsūdzību par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu izskata prokurors bez iesniedzēja klātbūtnes. 4) uzsāktais kriminālprocess ceļā līdz tiesai iziet dubultu - policijas un prokuratūras – „vētīšanu”, un bieži tiek izbeigts. Noziedzniekam apsūdzētā statuss tiek noteikts tikai pēc rūpīgas visu pierādījumu izvērtēšanas.5) ja kriminālprocess tiek izbeigts, tad vainīgā datus Sodu reģistrā parasti neievieto. Redzams, ka no varmācības cietušo (piem., kuram tiek draudēts noslepkavot) valsts nostāda diskriminējošā stāvoklī. Cietušajam valsts liedz tiesības uz likuma un tiesas aizstāvību, ja to subjektīvu apstākļu dēļ nevēlas policija vai prokurors.Savukārt noziedzniekam, kurš savu upuri vēlas papildus vajāt pēc KL 158.panta, KPL nosaka sekojošas priekšrocības:1) ir atvieglota sūdzības iesniegšana (nav jāiesniedz notikušā apraksts un pamatojums, vienīgā prasība – lai ar arābu cipariem pareizi būtu uzrakstīts KL panta numurs 158. Papildus ir iespēja sūdzību jebkurā laikā papildināt.2) kriminālprocess tiek uzsākts, tiklīdz ir ienākusi jebkāda satura sūdzība, turklāt uzreiz smagākajā - kriminālvajāšanas stadijā tiesā, apejot policiju un prokuroru.3) ja tomēr ir atteikts uzsākt kriminālprocesu, tad pārsūdzību izlemj trīs tiesneši apgabaltiesas sēdē, uz kuru obligāti uzaicina iesniedzēju. Viņam ir iespēja klātienē pamatot savu viedokli un sēdes laikā iesniegt papildus pierādījumus.4) policijas un prokuratūras „vētīšana” un likumības kontrole, kas parasti ir obligāta, privātās apsūdzības lietās nenotiek vispār. Pļāpīgais nozieguma upuris nekavējoties tiek atzīts par apsūdzēto, un tiek tiesāts bez konkrētas apsūdzības uzrādīšanas (!) un bez iepriekšējas pārliecināšanās, vai sūdzībā minētie apstākļi maz patiesībā ir bijuši. 5) ja kriminālprocess tiek izbeigts sakarā ar upura attaisnošanu, tad nevainīgās personas dati tiek iekļauti tiesāto personu uzskaitē Sodu reģistrā un glabāti mūžīgi.Šo absurdo sistēmu, kas garantē negodīguma triumfu, ieviesa jaunais Kriminālprocesa likums, un tai ir apzīmējums „privātās apsūdzības lieta”. Kāpēc ne „privātā sarunāšana”? Tagad sagaidāms, ka negodīgi tiesneši savā starpā „privāti” sarunās un tikpat „privāti” notiesās, piemēram, „Tiesāšanās kā ķēķis” izdevēju pēc KL 158.panta. Kā redzējām, kriminālvajāšanai pietiek ar vienu pieņēmumu, ka Lato Lapsa, iespējami, ir atbildīgs par grāmatu, kura, iespējami, ir aizskārusi kāda, iespējami, godu. Tieslietu ministrs G.Bērziņš maijā izteicās, ka lūgšot Saeimu svītrot absurdo 158.pantu no Krimināllikuma. Šis pants ir ne tikai viltīgs veids, kā apspiest kritiku, bet arī, kā redzējāt, ir klaji neatbilstošs LR Satversmei. No tiesu prakses būtu izslēdzama gan privāta sarunāšana, gan privātas apsūdzības.

Biedrība "Par godīgumu tiesu varas sistēmā "Temīda"".

Situācijas apraksts :
Demokrātiska sabiedrība ir iespējama, ja darbojas trīs pamatnosacījumi:
1) vārda un preses brīvība;
2) godīga tiesa;
3) laba izglītība.
Valsts Prezidente V.Vīķe-Freiberga, rezumējot 8 gados paveikto, atzina neveiksmi centienos sakārtot tiesu sistēmu Latvijā.
(Saskaņā ar likumu, tiesu sistēmai piederīgi ir arī prokuratūra, notariāts, Zemesgrāmatas, advokatūra, tiesu izpildītā ji).
Ilgstoši novilcinātas lietas, nemotivēti un dīvaini lēmumi, īpašumtiesību pēkšņa ierakstīšana nevis likumiskajiem mantiniekiem, bet pilnīgi svešām personām – to redzam bieži. Tas, ka kukuļa izspiešanā tika pie rokas pieķerti tiesas priekšsēdētāja Poļikarpova, tiesnese Tālere un prokurors Nazarovs, tikai apstiprina Latvijas tiesu varas aizkulisēs dažkārt notiekošo.
Pieminētā negodīgo darbinieku atmaskošana liecina par divām lietām. Pirmā. Tā apstiprina dziļas krīzes esamību. Otrā. Ir sagaidīta varas iestāžu uzdrīkstēšanās vērsties pret korupciju tiesu varai piekritīgās iestādēs.
Cerams, ka ar laiku KNAB spēs pieķert ne tikai primitīvu kukuļu izspiedējus, bet atmaskot arī viltīgāk organizētas shēmas. Par tādu esamību var nojaust kopsakarībā: dīvaini nolēmumi = šo nolēmumu pieņēmēju (vai to ģimeņu) labklājības neticami straujš pieaugums.
Augstākās Tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns ir paziņojis, ka nākamgad vairs nekandidēs uz šo svarīgo amatu. To var tulkot arī tādējādi, ka cienījamais priekšsēdētājs netic, ka tiesu varas sistēmā varētu notikt optimistu iecerētā "pašattīrīšanās". Jādomā, ka bez sabiedrības spiediena tā nenotiks.
Tiesu varu Latvijā veido skaitliski neliels cilvēku loks, ko savā starpā bieži saista korporatīvas un dažkārt arī radnieciskas saites. Līdzīgi kā Valsts prezidentu un ministrus, arī tiesnešus ievēl Saeima. Ar divām atšķirībām.
Pirmā. Prezidentu, ministrus, Valsts kontrolieri, Tiesībsargu u.c. personas Saeima ievēl uz ierobežotu laiku, savukārt tiesnešus – uz visu mūžu [1].
Otrā. Ja prezidenta, ministru, KNAB priekšnieka un citu amatu kandidātus sabiedrībai ir iespēja ilgāk vai īsāk apspriest, tad par tiesnešu kandidatūrām un piemērotību amatam sabiedrības viedoklis prasīts netiek.
Šķiet, ka sabiedrībai būtu svarīgi zināt, kas ir šis šaurais cilvēku pulciņš, kurš Tiesu administrācijā un Tieslietu ministrijā piemeklē un virza kandidātus tiesnešu amatiem. Paradokss, bet šie daži ierēdņi nosaka valsts un sabiedrības virzību ilgtermiņā – viņi izveido uz mūžu ieceltu tiesnešu korpusu, un, galu galā, tiesnesis būs tas, kurš noteiks, vai un kā likumi ir pildāmi.
Papildu atšķirība – ja lēmējvaras un izpildvaras lēmumu tapšana ir pastāvīgā preses uzmanības un kritikas lokā, tad tiesu varas darbību kritizēt nav pieņemts. Jo kritiku var iztulkot arī kā iejaukšanos tiesas spriešanā.
No valsts tiek finansēts plašs tiesu varas uzraudzības mehānisms – Tiesu administrācija, Tieslietu ministrija, Ģenerālprokurors, KNAB, Drošības policija; kā arī tiek uzturēta trīspakāpju tiesas sistēma.

Kāpēc izveidojās Biedrība.
Pašlaik cilvēkiem, kuri saskaras ar tiesu varai piekritīgu personu patvaļu un dīvainiem lēmumiem, ir minimālas iespējas saņemt valsts atbalstu.
Ģenerālprokurors, KNAB vai Drošības policija rīkojas tikai tieša kukuļa izspiešanas gadījumos. Bet tas ir ļoti reti. Citos „dīvaino lēmumu" gadījumos iestādes cenšas nogaidīt Augstākās Tiesas senāta rīcību. Tas aizņem gadus. Arī prese parasti ir atturīga. Tāpat atturīgas konkrētu personu lietās parasti ir arī starptautisko fondu finansētās sabiedriskās organizācijas.
Ne katram ir pieejami prestižu advokātu biroju pakalpojumi. Arī informācijas atrašanai par Eiropas Cilvēktiesību tiesā skatāmām lietām ir nepieciešamas iemaņas, kuras ir ne katram.
Nelaimē iekļuvušajiem cilvēkiem vienīgā iespēja ir meklēt citus līdzīgu patvaļu piedzīvojušus cilvēkus, lai saņemtu viņu padomu un atbalstu. Kopīga likteņa biedriem ir jāapvienojas. Rezultātā iniciatoru grupa ir izveidojusi Biedrību, un aicina tās mērķu sasniegšanā iesaistīties plašu sabiedrību.

Biedrības darbība.
Biedrības mērķi ir nodefinēti tās Statūtos.
Sabiedriskai organizācijai nav un nevar būt resursu, lai aizstātu valsts iestādes un amatpersonas, kuru tiešajos uzdevumos ietilpst tiesu varai piekritīgo institūciju darba organizācija un korupcijas apkarošana.
Toties sabiedriska organizācija var vērst sabiedrības un valsts augstāko personu uzmanību uz trūkumiem gan atbildīgo personu darbā, gan visā sistēmā kopumā; tāpat var lūgt atrisināt konkrētus cilvēkus skarošas lietas.
Biedrība paredz trīs darbības virzienus:
1) apkopot ienākošo informāciju un informēt tiesu varas institūciju vadītājus, ar mērķi panākt atklāto trūkumu novēršanu;
2) informēt sabiedrību un presi;
3) sniegt atbalstu personām, kuras saskārušās ar konkrētiem patvaļas faktiem.
Tādējādi, Biedrība paredz risināt ne tikai vispārīgā labuma lietas, bet arī sniegt atbalstu konkrētām personām. Tiesa, te ir dažas īpatnības.
Sabiedriska organizācija nevar aizstāt nedz valsts amatpersonas, nedz advokātu – kuriem katram savu vietu un lomu procesā nosaka likums.
Tātad – Biedrība nevar uzņemties nodrošināt konkrētā procesā advokāta pakalpojumus! Taču Biedrība var sniegt savādāku atbalstu taisnīga risinājuma panākšanai.
(Un tieši tādēļ Biedrībai nav vēlams iesaistīties konkrētā procesā par pārstāvi kādai no pusēm. Tas izslēgtu iespēju Biedrībai būt neitrālai un objektīvai notiekošā procesa vērotājai un vērtētājai, un paust attiecīgu viedokli gan augstākstāvošām tiesu varas amatpersonām, gan medijos.)
Konkrēta palīdzība būs sekojoša.
Biedrība, kurā apvienota pārējo "Golgātas ceļu" jau izgājušu cilvēku pieredze, var ar padomu pasargāt Jūs gan no kļūdām, gan sniegt noderīgu informāciju veiksmīgas aizstāvības izvēlei, gan morāli atbalstīt procesa laikā.
Pirmkārt. Tas, vai lietu izskatīs objektīvi un taisnīgi, ir tieši atkarīgs no konkrētā procesa virzītāja (prokurora vai tiesneša) profesionalitātes un cilvēciskajām īpašībām. Tādēļ lietas sākumstadijā uzreiz būtu noskaidrojams, vai ar konkrētā procesa virzītāja vārdu nesaistās agrāki dīvaini lēmumi citos procesos, vai kādu trešo personu ieinteresētība. Šo ziņu esamību vai neesamību visvienkāršāk ir uzzināt no Biedrības atbalstītājiem. Pēc tam jau var pieņemt attiecīgu lēmumu par taktiku, noraidījuma pieteikšanu, advokāta izvēli utt.
Otrkārt. Tiesu varas sistēmā strādā arī virkne cilvēku, kuri ir iekarojuši reputāciju ar savu principialitāti un taisnīgumu. Nevajadzētu paļauties pašplūsmai, bet censties tikt uz pieņemšanu pie kādas no šīm amatpersonām. Tas prasa laiku, taču būtiski palielina izredzes, ka iesniegums tiks izskatīts objektīvi un likumīgi.
Kā noskaidrot šo godīgo amatpersonu vārdus? Tie klīst "no mutes mutē", arī starp Biedrības biedriem un atbalstītājiem.
Treškārt. Gadījumā, ja Jūsu pieteikums par notikušu krāpšanu, zādzību vai citu noziegumu ir izskatīts pavirši, Kriminālprocesa likums ierobežo Jūsu kā privātpersonas tiesības pārsūdzēt prokurora lēmumu.
Tad palīdzēt var Biedrība, kurai likums neaizliedz lūgt lietas jaunu izskatīšanu.
Ceturtkārt . Skatītāju (novērotāju) klātbūtne tiesas sēdē parasti disciplinē tiesnešus. Turklāt Biedrība no novērotāja pozīcijām varēs sniegt neatkarīgu sēdes norises vērtējumu. Būtisku procesuālo pārkāpumu gadījumā Biedrība var lūgt autoritatīvu ekspertu izvērtējumu, un informēt tiesas priekšsēdētāju un presi.
Piektkārt. Biedrība apkopos arī pieredzi, kāda iegūta, Biedrības atbalstītājiem iesniedzot sūdzības Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kā arī izmantojot citu starptautisko institūciju atbalstu, lai panāktu savu likumisko tiesību ievērošanu Latvijā.
Latviešu tautas paruna vēsta: „Labs padoms ir zelta vērts!"
Tādējādi Biedrība var palīdzēt Jums gan ar padomu, gan morālu atbalstu grūtā brīdī. Jūsu pieredze var noderēt citiem cilvēkiem, kam būs nepieciešams Biedrības atbalsts nākamo reizi.

-------------------------------------------------------------------
[1] Likuma „Par tiesu varu" 60.pants nosaka, ka jauno rajona tiesas tiesnesi Saeima ieceļ amatā uz trim gadiem, pēc kuru notecēšanas pēc Tieslietu ministra priekšlikuma ieceļ tiesnesi amatā uz mūžu. Apgabaltiesas tiesnešus Saeima uzreiz ieceļ amatā uz mūžu.