Par Rasputina sekretāra memuāriem

Rasputina sekretāra memuāri ir veidoti pēc krievu oriģināla no Vernera Gruehna (Der Zar, der Zuberer und Juden) «Cars, burvji un ebreji», E. Pelša tulkojumā no vācu valodas. Nodrukāts latviešu valodā spiestuvē «Rota», Rīgā, 1944. gadā jūnijā, Otto Pelles apgāda «Taurētājs» izdevumā, visas tiesības aizsargātas no apgāda puses.
Grāmatas ievadā 1944. gada jūlijā Otto Pelle apgāds raksta, ka «sekojošās lappuses lasām kā pasaku no tūkstots un vienas nakts. Te redzams varens valdnieks firstu (lielkņazu – V.E.), izredzēto, burvju un magu vidū − pasaules kara troksnī, tieši lielās ķeizarvalsts (Romanovu dinastijas – V.E.) sabrukuma priekšvakarā.
Iepazīstamies ar cara un carienes cilvēciskajām ilgām un bažām troņmantnieks dēļ, ar viņu aizkustinošo neveiklību dzīves jautājumos, tomēr lepni un nesatricināmi nostaigājot ķeizarisko, Dieva izredzēto vientuļo dzīves ceļu līdz galam.
Ainas, kas noviz gar mūsu acīm, varētu norisināties arī orientā, Persijā vai Arabijā. Un tomēr tie nav bagātas fantāzijas murgi, bet gan skaidra patiesība, mūsu 20. gadsimteņa notikumi, kuru lielie pasaules kara notikumi tieši saista ar vācu likteni. Vēstures īstenība arvien ir interesantāka par pasakām, dīvaināka nekā jebkura leģenda. Cara hronikai gan nekad nav trūcis saistošu personu un notikumu.
Liekās daži no šiem aculiecinieku stāstiem kuplinās mūsu zināšanas par svarīgiem notikumiem: visas valsts autoritātes nesaprotamais sabrukums 1916./17. gadā, ķeizara (cara − V.E.) pilnīgā nevarība, Rasputina noslepkavošana, pēdējās ministru iecelšanas, valdnieku pāra dzīves intīmi notikumi un vēl daudzi citi fakti, kas līdz šim gan vēl nekad nav apskatīti tik skaidri.
Izskaidrojumu dažiem neizprotamiem notikumiem atrodam šinīs memuāros, kas pa daļai attiecināmi tieši uz Rasputinu, ķeizariskā (cariskā − V.E.) pāra intīmāko uzticības vīru. Neskatoties uz šo memuāru rakstītāju, daudzos gadījumos tiem jāpiešķir lielāka vēsturiska vērtība nekā pārējiem, kādreiz «vadošo» krievu valsts vīru iedomīgiem, melīgiem un apbrīnojami tuvredzīgiem aprakstiem.
Bet tā nav šīs grāmatas vienīgā vērtība, padarīt mūsu memuāru literatūru par vienu īpatnēju darbu bagātāku.
Šeit mēs sastopamies ar tām tumšajām varām, kas beidzot radīja cara valsts bojā eju un arī šodien atkal plaši dara savu grāvēja darbu. Tas piešķir šai grāmatai aktuālu nozīmīgumu.
Ir gan dīvaini, ka Rasputina varenais privātsekretārs ir ebrejs Ārons Simanovičs: ļoti apdāvināts, veikls, kaut arī pilnīgi neizglītots cilvēks, viņš ir viens no retajiem Krievijas haosā, kas zina, ko grib. Ar Rasputina palīdzību šis simtprocentīgais ebrejs ietekmē «visu krievu valdnieku», jā, viņš pat pasaules kara drūmākajās stundās kļūst varens. Par saviem ebrejiskajiem mērķiem, savām metodēm un trikiem viņš runā neierobežotā atklātībā. Krievu orģinālizdevumā viņš savu grāmatu nemaskoti nosaucis «Rasputins un ebreji». Protams, viņš nestāsta visu, kā vietām pats atzīstās, bet tomēr tik daudz, lai uzmanīgs lasītājs pietiekami uzzinātu. Tādejādi mūsu rokās nonākusi modernā ebrejisma reta atzīšanās. Un var arī saprast, kādēļ viss darīts, lai šī grāmata pēc iespējas ātrāk pazustu no atklātības.»
Viss turpmākais 1944. gada šīs grāmatas izdevēja apstākļu skaidrojums neapšaubāmi ir klajš antisemitisms, kādu to pazīstam vairākus tūkstošus gadus. Protams, attiecīgi «slavināts» āriešu tautas vadonis, kurš ir «tālredzīgs un stiprs», lai saskatītu šo «velnišķīgo tīklu un laikā spertu pretsoļus». To laiku grāmatas izdevēji atzīst, ka no kara «vācieši nevarēja atsacīties un ebrejiskā problēma vairs nevar izbēgt no sava atrisinājuma». Viss tas ir zemisks un bezkaunīgs antisemitisms, kas tika nosodīts mums zināmajā Nirnbergas tiesas procesā, kur antisemītisms, tā īstenotāji un atbalstītāji holokausta formā,saņēma pelnīto sodu. Zem šī sprieduma 1945. gadā parakstījās visas Otrā pasaules kara uzvarētājas − antifašistiskās koalīcijas valstis, visa progresīvā cilvēce.
Pat ja šī 1944. gadā latviski tulkotā grāmata ir nacistu propagandas pārlieku ietekmēta, vai rediģēta, tad tomēr tajā ir atspoguļoti daži vēsturiski fakti par Romanovu dinastijas bojā eju un boļševisma nostiprināšanos Krievijā. Šie fakti palīdz saskatīt reālo situāciju Krievijā pirms pirmā pasaules kara un kara laikā, palīdz saskatīt dažas 1916./17. gada apvērsuma nianses, kas vēl arvien slēpjas zem noslēpumu plīvura un dzīvo ar «mītu un pasaku» palīdzību, kuras sacerēja gan Ādolfa Hitlera, gan Josifa Staļina asiņainie un noziedzīgie totalitārie režīmi.
Man piemēram, kā cilvēkam, kas stāv tālu no vēstures pētniecības un ir izlasījis apmēram piecus memuārus par šo laika periodu , ieskaitot trīs ārzemju autoru memuārus, tulkojumos latviešu un krievu valodā par Rasputinu, grāfa Vittes atmiņas un dažus padomju laiku sacerējumus un zinātniskus traktātus, šī grāmata paplašināja manas zināšanas par minēto laika posmu vēsturē, palīdzēja arī izprast dažus jaunāko laiku vēsturiskos procesus.