Sūrā patiesība par notiekošo Latvijas Pareizticīgo baznīcā

1991. gadā Latvija no jauna atguva savu neatkarību. 1992. gada 22. decembrī Maskavas patriarhs pasteidzās atjaunot LPB neatkarību, pilnīgi apejot un ignorējot okupācijas faktu un Konstantinopoles patriarhāta neapstrīdamās tiesības uz LPB. MP pasludināja, ka neatkarība ir iedota tādā pašā statusā, kādā to 1921. gadā saņēma no patriarha Tihona arhibīskaps Jānis (Pommers). Zīmīgi ir tas, ka tagadējie statūti viennozīmīgi paredz atrašanos Maskavas patriarhātā, lai gan arhibīskapa Jāņa laikos līdz 1934. gadam nekur šādu normatīvu neparedz. Arhibīskaps Jānis savos rakstos un dokumentos runā par LPB kā par kanoniski neatkarīgu. Tātad MP šajā sakarā ir savs viedoklis. Pilnīgi saprotams ir tas, ka sākot ar 1934. gadu LPB statūtos ir teikts, ka tā kanoniski atrodas Konstantinopoles patriarhāta sastāvā.

Pašreizējā atjaunotā neatkarīgā LPB Maskavas patriarhijas paspārnē ne tuvu nelīdzinās bijušajai. Pareizticīgo garīdznieki gandrīz visi ir krievi, pat Krievijas pilsoņi, kuru lielākā daļa pat neprot un nevēlas apgūt latviešu valodu. Arī tagadējais metropolīts Aleksandrs Kudrjašovs Pareizticību pasniedz kā kādu krievu tautas fenomenu un privilēģiju, kur latviešiem vietas nav: „Pareizticība ir trešā lielākā konfesija Latvijā aiz katoļiem un luterāņiem. Mēs nekad Latvijā neesam bijuši dominējošā konfesija. Un arī nevajag. Te ir Latvijas zeme, un te dzīvo latvieši.”177 Tātad „Mēs”– pareizticīgie esam tikai krievi. Vienā no garīdznieku sapulcēm virspriesteris Nikolajs Sudosa, lai izpatiktu Baznīcas vadības politikai, izcēlās ar savu priekšlikumu, un proti, ka latviešus nevajag iesvētīt par priesteriem, jo viņi domā savādāk nekā krievi. No tā izrietēja, ka latvietis savā būtībā nekad nebija, nevar būt un nekad nebūs īsts pareizticīgais. Šo esenci nācās dzirdēt dažādās interpretācijās ne vienu reizi vien. Bīstamība ir arī tajā apstāklī, ka nekrieva saites ar Krievu baznīcu kā jau nekrievam ir stipri vājākas nekā krievam. Agri vai vēlu latvietis var pievilt cerības. Redz, kas notika Igaunijā. Tikko tā atguva neatkarību, tā lielākā daļa igauņu priesteru pārgāja Konstantinopoles patriarha jurisdikcijā. Latvijas Pareizticīgās Baznīcas tīrība no latviešiem garantē tās drošību un vienotību.

Šādi “drošības” pasākumi rada latviešos lielu neapmierinātību. Viņi redz, kā tiek pārdoti LPB īpašumi, kā grūst lauku baznīcas, kā iznīkst potenciālās latviešu draudzes. Starp citu, nekas tāds nenotiek ne Igaunijā, ne Lietuvā. Aculiecinieki stāsta, ka Igaunijā un Lietuvā katra baznīca, pat vismazākā, tiek atjaunota un savesta kārtībā. Katrā, pat vismazākā draudzē ir savs priesteris. Igaunijas Pareizticīgo Baznīcu zem Konstantinopoles pārstāv trīs bīskapi un apmēram 50 garīdznieki, kas pārsvarā ir igauņi. Visa Baznīcas dzīve notiek dzimtajā valodā. Igauņi ļoti nopietni domā par savas tautas nākotni, jo jaunākā paaudze krieviski vairs nerunā un nesaprot. Igauņu valodā tiek izdotas grāmatas, kalendāri utt. Tikai pareizticīgie latvieši savā dzimtenē ir tik nožēlojamā stāvoklī.

Pašreiz tieši latviešu draudžu stāvoklis ir pats bēdīgākais kopš Pareizticības pastāvēšanas Latvijā. Šķiet, tikai vācu krustnešu laikā aina bija vēl bēdīgāka. Visā Latvijā regulāri dievkalpojumi latviešu valodā notiek tikai divas reizes nedēļā Rīgas vienīgajā latviešu draudzē – Debesbraukšanas baznīcā. Pirms kara galvaspilsētā darbojās trīs latviešu draudzes un pacēlās jautājums par jaunu draudžu atvēršanu, jo esošās kļuva par šauru. Arhibīskapa Jāņa laikā un vēlāk līdz padomju okupācijai latviešu un krievu draudžu skaits bija faktiski tieši proporcionāls — 75 latviešu, 77 krievu draudzes. Latviešu draudzes apkalpoja kādi 60 latviešu garīdznieki. Tagad dažās palikušajās lauku latviešu draudzēs labākajā gadījumā priesteri kalpo vienu — divas reizes mēnesī. Daudzās Latvijas vietās, arī pilsētās pareizticīgajiem latviešiem nav nekādas iespējas pat izsūdzēt grēkus dzimtajā valodā. Lai izsūdzētu grēkus krievu priesteri iesaka apgūt krievu valodu. Ir priesteri, kas uzskata, ka latviešu valoda nav kanoniska valoda, ka pat latviski lūgties ir grēcīgi. Šāda attieksme liecina jau par izteiktu sektantismu un neiedomājamu nekaunību. Ne velti krievu sabiedrība aģitēja par otras valsts valodas ieviešanu Latvijā.

Daudzas bijušās latviešu draudžu mājvietas kļuvušas par drupām vai krievu baznīcām. Tiek īstenota Pareizticības iznīcināšana latviešu vidū. Situāciju par normālu nevar nosaukt nekādā gadījumā. Tā ir pretrunā ar pašu Kristus dibinātās Baznīcas būtību, kur nav ne jūda, ne grieķa (Gal. 3: 28), tātad ne krieva, ne latvieša, bet viss un visos – Kristus (Kol. 3: 11). Ja tā ir tikai un vienīgi Krievu Baznīca, tad saprotams – tā nav Kristus Baznīca un latvietim tur nav ko darīt. Šeit gribas citēt Svētā Rīgas Jāņa reiz pausto: “Visa Pareizticīgās Baznīcas iekārta, visas dogmas un kanoni (Baznīcas likumi) ir izstrādāti paliekamā negrozāmā veidā jau tad, kad vēl krievi nebija kristīti. Visas tās normas, kuras raksturo Pareizticīgo Baznīcu kā tādu, ir vispasaules rakstura un ne mazākā mērā nav krieviskas, jo krievi paliekamo negrozāmo normu izstrādāšanā nav dalībnieki. Pat tā Dievvārdu iekārta, pie kuras mēs, pareizticīgie, turamies, savā visumā ir radīta ārpus Krievijas un ne no krieviem. Tās liturģijas, kuras mēs turam savos Dievnamos, viena pieder Jānim Zeltamutem, otra Bazilam Lielajam, trešā sv. Grigorijam. Neviens no viņiem nav krievs. Arī Lieldienu un ar Lieldienām saistīto svētku svinēšanas laiks nav krievisks. Mūsu Lieldienu svinēšanas laiks ir noteikts 325. gadā, kad vēl krievi nebija pavisam saskatāmi vēstures laukā un neviens no viņiem nepiedalījās šai noteikšanā. Visa mūsu Dievnamu iekšējā iekārta visos sākumos ir noteikta laikmetā līdz krievu kristīšanai... Visi mūsu ticības pamati saistās tikai ar Kristu un Viņa Gara un mācības tiešiem paudējiem sv. mācekļiem un sv. tēviem, kuru starpā nav neviena krieva.”
 
Latviešu tauta gadu simteņu ilgajās cīņās cieta milzīgus zaudējumus, daudzas reizes tā bija gandrīz uz izzušanas sliegšņa, bet Dievs neļāva tam notikt. Svētie Pareizticības tēvi vienmēr ir akcentējuši to, ka ir jābūt ne tikai savas ticības, bet arī savas dzimtenes patriotam. Atona kalna Paīsijs teica: “Ticības jautājumos un jautājumos, kas skar dzimteni, esiet nelokāmi un stingri. Šeit tirgoties nav vietā.” (pais, 134.lpp.)) Krievu svētītājs Maskavas Filarets apliecināja: “Slikts savas zemes pilsonis nav arī Debesu tēvijas cienīgs”. Šādā un līdzīgā veidā ir izteikušies daudzi Pareizticīgās Baznīcas svētie. Realitāte Latvijā ir tāda, ka savas dzimtenes patriots Latvijas Pareizticīgajā Baznīcā var būt tikai krievs. Viss pārējais, kas saistīts ar latviešu patriotismu ir Baznīcai kaitīgs un iznīcināms nacionālisms. Latvietim jāapmierinās ar druskām, kas nokrīt no kungu galda. Arhibīskaps Jānis (Pommers) savā laikā liecināja, ka MP ir kanāls, lai Latvijā pludinātu „maskaviešu” iespaidus. Kopš tā laika nekas nav mainījies. MP nekad nav bijusi lojāla ne latviešiem, ne Latvijas valstij.

Patreiz Latvijas Pareizticīgo Baznīcā turpinās procesi, kurus par pareizticīgiem un kanoniskiem diez vai var nosaukt. Kompetenti garīdznieki šīs tendences jau paspējuši nodēvēt par hairēzi – maldu mācību. Šīs mācības pamatā ir bīskapa amata kā sevišķa statusa glorifikācija. Ja tu esi kļuvis par bīskapu, tad viss, ko tu saki vai dari, ir pareizi, nav paredzēts apšaubīšanai. Tu esi izredzēto kārtā. Tavs statuss ir neaizskarams. Ja arī bīskaps ir pārkāpis Vispasaules koncilu lēmumus un kanonus, tad viņš to dara Baznīcas labā - pieļaut citu domu, nozīmē zaimot Dievu. Krievijas Pareizticīgo Baznīcā radušies daudzi pāvesti.

Jāsaka, ka šīs idejas nebūt nav jaunas un svešas. Tā ir iestrādāta kā obligāta sistēmas sastāvdaļa, kuras mērķis – politisks pasūtījums. Baznīca nekad un nekādā gadījumā, neatstāj nevienu bezizejā. Kanoniem nav noilguma, tie ir domāti visiem un pirmām kārtām bīskapiem. Lai cilvēkiem nerastos nepareizs un sagrozīts priekšstats par Pareizticību, lai viņiem nenolaistos rokas cīņā ar netaisnību, gribētos padalīties ar kādu nelielu piemēru no Jeruzalemes patriarhāta dzīves. Patriarhs Irinejs pieļāva liktenīgu kļūdu - uzdrošinājās noslēgt Baznīcai neizdevīgu līgumu. Kad tas tika zināms, izcēlās pamatīgs skandāls, kura rezultātā grieķi ātri vien panāca vaininieka atstādināšanu. Sacēlās visa garīdzniecība. Patriarha statuss te nelīdzēja. Nedaudz vēlāk notika Koncils, kurā ievēlēja savam statusam cienīgāku un piemērotāku patriarhu. Gribās piemetināt, ka bijušais patriarhs Irinejs neko nepārdeva no Baznīcas īpašumiem, tikai izīrēja.

Attiecinot šo piemēru uz situāciju mūsu valstī, jāsecina, ka tāda patvaļa, kāda valda LPB nav sastopama nekur nevienā citā valstī. Ņemiet kuru valsti gribat – Somija, Igaunija, Japāna, Grieķija, Rumānija, ASV, Lielbritānija - nekur pasaulē Pareizticīgā Baznīcā jūs neredzēsiet tik liela mēroga nelikumības kā Latvijā. Visnesaprotamākā ir Maskavas patriarhijas attieksme pret notiekošo. Ja LPB atrodas kanoniskā atkarībā no Maskavas, tad Maskavai būtu jau sen laiks kaut kā reaģēt uz notiekošo. LPB nekanoniski un pretlikumīgi ir iztirgots milzīgs daudzums īpašumu, Baznīca ir zaudējusi simtiem miljonu latu. Kurā vēl pasaules malā kaut kas tāds notiek? Tikai Latvijā. Nēmsim par salīdzinošu piemēru Gruziju. Tur jebkura, pat vismazākā Baznīcas ēka tiek uzturēta kārtībā, dievnamos, kuros pēc padomju laikiem un kāda cita iemesla dēļ vēl nav izveidojusies draudze, tiek uzkopti un iekonservēti. Gruzīni domā par savas tautas nākotni. Paskatīsimies uz kādu citu valsti, kaut vai Angliju. Tur grieķi atpērk anglikāņu dievnamus un iekārārto tos savām pareizticīgo vajadzībām. Tikai Latvijā – “brīnumzemē” pareizticīgo dievnami pāriet citticībnieku rokās kā tas notika Aizputē un Voldemārpilī.

Latvijas Pareizticīgā Baznīca patreiz ir kā kauna traips uz Vispasaules Pareizticības fona. LPB garīgās vadības rīcība ir tik nepareizticīga un paradoksāla, ka notiekošais Latvijā citu tautu pareizticīgo acīm šķiet pilnīgi neticams. Pareizticīgās Baznīcas vārds LPB vadības dēļ tiek zaimots un nelietīgi valkāts, bet Maskavai vēl nepietiek. Kādus vēl pierādījumus tā gaida? Kādus vēl kanoniskus pārkāpumus? Kāpēc grieķi varēja padzīt pat patriarhu, bet krievi nespēj tikt galā ar kaut kādu metropolītu, kurš sakompromitējis sevi tā, ka kauns sabiedrībai acīs skatīties. Kauns ne jau metropolītam, viņam kauna jau sen nav, kauns pareizticīgai tautai, kurai ir tāds vadītājs. Vai tad grieķiem ir cita Pareizticība? Ieskatieties internetā, palasiet avīzes un žurnālus un jums šausmās sastings asinis par to, kas notiek Latvijā. Publikāciju virsraksti runā paši par sevi. Tulkoju no krievu valodas: „Kā tiek iztirgots LPB īpašums”, „Kas ieguva pareizticīgo nekustamo īpašumu?”, „Kas diskreditē Pareizticību Latvijā?”, „Metropolīta Aleksandra vārdi un darbs”, „”Maskavas komjaunietis” par Latvijas garīdzniekiem: „Sodoma un Gomora”, „Bīskapa Nikona sodomas grēks”, „Pasaulē tādu vadītāju jau sen ietupinātu”. Pieejamā informācija nepārprotami norāda, ka mums darīšana ar īstu noziedznieku, kura mahinācijās iesaistīta vesela banda, ka LPB galva Kudrjašova kungs ir pederasts un viņa vārds figurē pat pedofilijas skandālā. 2010. gada nogalē Sanktpēterburgas žurnālists Aleksandrs Ņevzorovs Latvijas metropolītu apvainoja pedofīlijā. http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/39395/maskavas-patriarhs-uzliela-latvijas-pareizticigos
 
Šādā nenormālā stāvoklī gribot negribot rodas daudzi jautājumi. Pats svarīgākais: “Ko darīt pareizticīgajam latvietim?” Svētā Rīgas Jāņa vārdi: “Ar jums krievu kungi kalpot kopā nav iespējams un es no jums aizeju” skan kā vienīgais reālais risinājums sūrajā Latvijas garīgajā realitātē. Lai saglabātu Pareizticību, savu tautību, lai nepārkrievotos, lai garīgi izdzīvotu daudzi latvieši ir pārvarējuši Krievu Pareizticīgās Baznīcas demagoģiju par "Svēto Krievzemi" un krieviem kā patreiz vienīgo svēto dievnesēju tautu pasaules telpā, pārvarējuši biedus par to, ka elles ugunis gaida tos, kuri atstās savu "mātes Baznīcu" t.i. – Maskavas patriarhiju.

Tādi prokrieviski pareizticīgie latvieši kā Kaspars Dimiters cerēja un neskatoties uz visu vēl cer uz kaut kādām pārmaiņām nākotnē. Taču šī nākotne var būt tikpat nesasniedzama kā horizonts. Lai paglābtu LPB no iziršanas, sabiedrību labvēlīgi noskaņotu pret pareizticīgajiem un popularizētu īsteni pareizo ticību, sludinātu Evaņģēliju un nodarbotos ar misiju, Dimiters 2010. gada nogalē Latvijas pareizticīgo augstākajam ganam - Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarham Kirilam nosūtīja vairāku lappušu garu vēstuli, kurā aicina Rīgā nodibināt pareizticīgo draudzi, kura nebūtu pakļauta Latvijas metropolītam Aleksandram, bet gan pa tiešo Maskavas patriarhātam. Savu vēstījumu Visas Krievzemes un Maskavas patriarham Kirilam Kaspars Dimiters noslēdz šādiem vārdiem:

„Visu pareizticīgo vārdā, kuri par savu garīgo māti uzskata Krievijas Pareizticīgo Baznīcu, lūdzu pieņemt mērus, lai mainītu situāciju LPB. Mums nevajag šķeltniecību vai Konstantinopoles patriarhāta „progresu”. Mēs gribam palikt vienotā LPB, kas ir pakļauta mātes baznīcai – Krievu Pareizticīgajai baznīcai, sastāvā.

Aicinu Rīgā izveidot draudzi, kura būtu pakļauta tieši Jums. Esmu pārliecināts, ka tas nekavējoties veicinās Latvijas Pareiztīcības atdzimšanu, atjaunos pareizticīgās misijas darbu, parādīs, ka mēs neesam atstāti likteņa varā, un palīdzēs daudziem cilvēkiem, kuri ir vīlušies LPB, saredzēt Pareizticīgās baznīcas patieso seju.”  http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/34262/kaspars-dimiters-ludz-maskavas-patriarha-aizsardzibu
Protams, bija naivi cerēt uz pozitīvu iznākumu. MP kārtējo reizi uzmeta "uzbāzīgos" latviešus. Maskavas patriarhs Kirils jau 2011. gada februārī uzteica Latvijas Pareizticīgo Baznīcu un slavēja tās vadību. Patriarhs ir pārliecināts, ka Latvijas pareizticīgā baznīca attīstās sekmīgi un tā nav pelnījusi pārmetumus. Arhijereju koncilā nolasītajā ziņojumā patriarhs Kirils uzsvēra, ka vislabākais pareizticīgās baznīcas stāvoklis Baltijas valstīs ir Latvijā. Viņš uzslavējis ne tikai Latvijas pareizticīgos, bet arī Latvijas valdību, kura pareizticīgajai baznīcai atdevusi tās īpašumus – ne tikai dievnamus, bet arī zemi, atļāvusi pareizticīgo garīdzniekiem oficiāli laulāt un skolās pasniegt ticības mācību, veikt kapelānu dienestu armijā un cietumos, kā arī piedalīties tajos likumdošanas procesuālajos jautājumos, kas saistīti ar reliģiju. Tai pašā laikā Kirils uzsvēra, ka, salīdzinot ar Latviju, Baltijas valstīs vissliktākā pareizticīgo situācija ir Igaunijā, kur pareizticīgie sašķēlušies divās naidīgās nometnēs – vieni atzīst Maskavas patriarha varu, bet otri – nē. (turpat) Pēc šādiem paziņojumiem krievu garīdznieki vēl uzstājīgāk atgādināja latviešiem par elles mokām šķelšanās gadījumā. Viņiem ir svarīga tikai un vienīgi Krievu Baznīcas vienotība. Šīs idejas vārdā krievi gatavi noziedot pilnīgi visu – gan Evaņģēlija patiesības, gan Koncilu lēmumus, gan latviešus, gan latviešu tautas nākotni.

Lai spodrinātu savu labo slavu, krievu sabiedrībā tiek izplatīs viedoklis, ka viņi nemaz neesot vainīgi Pareizticības iznīdēšanā latviešos un Baznīcas īpašumu iztirgošanā... Latvieši esot tikai pats pirmais upuris procesā, kam sekos daudz svarīgāki notikumi... Saziņā ar Latvijas valdību tiekot realizēta t. s. „lielā” politika, kuras rezultātā Pareizticībai vispār būšot jāiznīkst. Tās vietā jānākot Katoļticībai! (Ir zināms, ka samērā nesen, XX gs. 30. gadu „lielajā” politikā lēma līdzīgi, vai latviešiem jāpakļaujas fašistiem vai komunistiem?..)

Senās Latvijas svētmocekļi, visas Latvijas svētie mocekļi, lūdziet Dievu par pareizticīgajiem latviešiem, lai dāvā mums, latvju tautai izturību, lai mūsu tautā neizzustu sentēvu un tēvu ticība. Kaut nepienāktu atkal Melnā Bruņinieka laiki, un atkal mēs nekļūtu par vergiem!