Par Rasputina sekretāra memuāriem

Rasputina sekretāra memuāri ir veidoti pēc krievu oriģināla no Vernera Gruehna (Der Zar, der Zuberer und Juden) «Cars, burvji un ebreji», E. Pelša tulkojumā no vācu valodas. Nodrukāts latviešu valodā spiestuvē «Rota», Rīgā, 1944. gadā jūnijā, Otto Pelles apgāda «Taurētājs» izdevumā, visas tiesības aizsargātas no apgāda puses.
Grāmatas ievadā 1944. gada jūlijā Otto Pelle apgāds raksta, ka «sekojošās lappuses lasām kā pasaku no tūkstots un vienas nakts. Te redzams varens valdnieks firstu (lielkņazu – V.E.), izredzēto, burvju un magu vidū − pasaules kara troksnī, tieši lielās ķeizarvalsts (Romanovu dinastijas – V.E.) sabrukuma priekšvakarā.
Iepazīstamies ar cara un carienes cilvēciskajām ilgām un bažām troņmantnieks dēļ, ar viņu aizkustinošo neveiklību dzīves jautājumos, tomēr lepni un nesatricināmi nostaigājot ķeizarisko, Dieva izredzēto vientuļo dzīves ceļu līdz galam.
Ainas, kas noviz gar mūsu acīm, varētu norisināties arī orientā, Persijā vai Arabijā. Un tomēr tie nav bagātas fantāzijas murgi, bet gan skaidra patiesība, mūsu 20. gadsimteņa notikumi, kuru lielie pasaules kara notikumi tieši saista ar vācu likteni. Vēstures īstenība arvien ir interesantāka par pasakām, dīvaināka nekā jebkura leģenda. Cara hronikai gan nekad nav trūcis saistošu personu un notikumu.
Liekās daži no šiem aculiecinieku stāstiem kuplinās mūsu zināšanas par svarīgiem notikumiem: visas valsts autoritātes nesaprotamais sabrukums 1916./17. gadā, ķeizara (cara − V.E.) pilnīgā nevarība, Rasputina noslepkavošana, pēdējās ministru iecelšanas, valdnieku pāra dzīves intīmi notikumi un vēl daudzi citi fakti, kas līdz šim gan vēl nekad nav apskatīti tik skaidri.
Izskaidrojumu dažiem neizprotamiem notikumiem atrodam šinīs memuāros, kas pa daļai attiecināmi tieši uz Rasputinu, ķeizariskā (cariskā − V.E.) pāra intīmāko uzticības vīru. Neskatoties uz šo memuāru rakstītāju, daudzos gadījumos tiem jāpiešķir lielāka vēsturiska vērtība nekā pārējiem, kādreiz «vadošo» krievu valsts vīru iedomīgiem, melīgiem un apbrīnojami tuvredzīgiem aprakstiem.
Bet tā nav šīs grāmatas vienīgā vērtība, padarīt mūsu memuāru literatūru par vienu īpatnēju darbu bagātāku.
Šeit mēs sastopamies ar tām tumšajām varām, kas beidzot radīja cara valsts bojā eju un arī šodien atkal plaši dara savu grāvēja darbu. Tas piešķir šai grāmatai aktuālu nozīmīgumu.
Ir gan dīvaini, ka Rasputina varenais privātsekretārs ir ebrejs Ārons Simanovičs: ļoti apdāvināts, veikls, kaut arī pilnīgi neizglītots cilvēks, viņš ir viens no retajiem Krievijas haosā, kas zina, ko grib. Ar Rasputina palīdzību šis simtprocentīgais ebrejs ietekmē «visu krievu valdnieku», jā, viņš pat pasaules kara drūmākajās stundās kļūst varens. Par saviem ebrejiskajiem mērķiem, savām metodēm un trikiem viņš runā neierobežotā atklātībā. Krievu orģinālizdevumā viņš savu grāmatu nemaskoti nosaucis «Rasputins un ebreji». Protams, viņš nestāsta visu, kā vietām pats atzīstās, bet tomēr tik daudz, lai uzmanīgs lasītājs pietiekami uzzinātu. Tādejādi mūsu rokās nonākusi modernā ebrejisma reta atzīšanās. Un var arī saprast, kādēļ viss darīts, lai šī grāmata pēc iespējas ātrāk pazustu no atklātības.»
Viss turpmākais 1944. gada šīs grāmatas izdevēja apstākļu skaidrojums neapšaubāmi ir klajš antisemitisms, kādu to pazīstam vairākus tūkstošus gadus. Protams, attiecīgi «slavināts» āriešu tautas vadonis, kurš ir «tālredzīgs un stiprs», lai saskatītu šo «velnišķīgo tīklu un laikā spertu pretsoļus». To laiku grāmatas izdevēji atzīst, ka no kara «vācieši nevarēja atsacīties un ebrejiskā problēma vairs nevar izbēgt no sava atrisinājuma». Viss tas ir zemisks un bezkaunīgs antisemitisms, kas tika nosodīts mums zināmajā Nirnbergas tiesas procesā, kur antisemītisms, tā īstenotāji un atbalstītāji holokausta formā,saņēma pelnīto sodu. Zem šī sprieduma 1945. gadā parakstījās visas Otrā pasaules kara uzvarētājas − antifašistiskās koalīcijas valstis, visa progresīvā cilvēce.
Pat ja šī 1944. gadā latviski tulkotā grāmata ir nacistu propagandas pārlieku ietekmēta, vai rediģēta, tad tomēr tajā ir atspoguļoti daži vēsturiski fakti par Romanovu dinastijas bojā eju un boļševisma nostiprināšanos Krievijā. Šie fakti palīdz saskatīt reālo situāciju Krievijā pirms pirmā pasaules kara un kara laikā, palīdz saskatīt dažas 1916./17. gada apvērsuma nianses, kas vēl arvien slēpjas zem noslēpumu plīvura un dzīvo ar «mītu un pasaku» palīdzību, kuras sacerēja gan Ādolfa Hitlera, gan Josifa Staļina asiņainie un noziedzīgie totalitārie režīmi.
Man piemēram, kā cilvēkam, kas stāv tālu no vēstures pētniecības un ir izlasījis apmēram piecus memuārus par šo laika periodu , ieskaitot trīs ārzemju autoru memuārus, tulkojumos latviešu un krievu valodā par Rasputinu, grāfa Vittes atmiņas un dažus padomju laiku sacerējumus un zinātniskus traktātus, šī grāmata paplašināja manas zināšanas par minēto laika posmu vēsturē, palīdzēja arī izprast dažus jaunāko laiku vēsturiskos procesus.

Lai mūžīga slava latviešu virsniekiem un karavīriem!

Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmei, kuru 1922. gadā bija atzinušas visas vadošās pasaules lielvalstis, tajā skaitā arī Padomju Savienība, Lielbritānija, Vācija, Francija, Amerikas Savienotās Valstis un citas lielas un mazas valstis, Latvija no 1918. gada piederēja Latvijas tautai.
Pasaules lielvalstis jau 1939. gadā upurēja Latviju un citas Baltijas valstis Vācijas «fīrera» Ādolfa Hitlera nacistu noziedzīgajam, melīgajam režīmam un Padomju Savienības vadoņa un «tautu tēva» Josifa Staļina lielinieku noziedzīgajam, melīgajam režīmam. To laiku pasaules lielvalstis upurēja to, kas tām nepiederēja.
1940. gadā attiecībā uz Baltijas valstīm (Latviju, Lietuvu un Igauniju) sāka īstenoties Molotova un Rībentropa pakts un tā slepenie protokoli, citiem vārdiem sakot, 1939. gada augustā noslēgtais noziedzīgais nolīgums starp Josifu Staļinu un Ādolfu Hitleru, par iespaidu sfēru sadalīšanu starp Vāciju un Krieviju. Sākās vardarbīgā Meinkampfgeita visiem Baltijas valstu iedzīvotājiem. Baltijas valstis ar 1939. gada augustu nonāca noziedzīgā vadoņa Josifa Staļina un padomju lielinieku totalitārās diktatūras ietekmes zonā.
Padomju Savienība jau 1940. gada jūnijā okupēja suverēnās Baltijas valstis, inkorporējot tās savā sastāvā. Krievijas lielinieku padomju vara sacerēja un īstenoja noziedzīgo mītu par Latvijas Republikas un citu Baltijas Republiku brīvprātīgu iestāšanos PSRS. Šo mītu lielinieku VK(b)P Viskrievijas Komunistiskās (boļševiku) Partijas melīgais un noziedzīgais režīms savā ideoloģijā nostiprināja jau 1940. gadā. Tas tika kultivēts un “piebarots” arī visus piecdesmit Baltijas valstu okupācijas gadus.
Jau ar pirmām okupācijas dienām Padomju Savienība realizēja genocīdu pret Baltijas valstu iedzīvotājiem.
Tos kas nebija paslēpušies mežos, 1940. un 1941. gada padomju lielinieku realizētā genocīda īstenošanā tika izsūtīti uz Sibīriju. Šo cilvēku likteņi izveidojās dažādi. Vairumam viņu, tāpat kā Latvijas Republikas prezidentam Kārlim Ulmanim un viņa brālim, liktenis nebija labvēlīgs − padomju vara viņus nonāvēja tāpat kā daudzus tūkstošus citus Latvijas Republikas pavalstniekus.
Daudziem radās pretlielinieciski (antiboļševistiski) uzskati, un šiem uzskatiem viņi alternatīvu nemeklēja, jo bija pārliecināti, ka lieliniecisms Latvijai nekādā mērā un formā nav pieņemams.
Kad 1941. gada jūnijā Vācijas karaspēks ieņēma Latvijas Republikas teritoriju un izdzina no tās Padomju Savienības lielinieku okupācijas varu, daudzi Latvijas Republikas pavalstnieki brīvprātīgi iesaistījās vācu armijā. Viņi uzsāka cīņu pret Krievijas padomju lielinieku režīmu par savas dzimtas pavarda nosargāšanu un savas ģimenes izdzīvošanu.
Leģionāri bija izvēlējušies pareizu izvēli. Manuprāt, pareizāku nekā tie, kas 1940. gadā palika savās vietās, un ļāva lieliniekiem nospēlēt teātri par tā saucamās sociālistiskās revolūcijas mierīgu attīstību Latvijā un valsts "brīvprātīgu" pievienošanos PSRS. Tieši šie savās vietās sēdētāji palīdzēja lielinieku meļiem nolemt latviešu nākošās paaudzes (tajā skaitā arī mani personiski) Padomju Savienībai. Viņi kopā ar manas paaudzes lielinieku atbalstītājiem arī tagad turpina piesārņot maniem tautiešiem un Latvijā dzīvojošajiem citu tautību cilvēkiem prātus, izmantojot totalitāro režīmu mītus, pasakas un ideoloģiskās "blēņas".
Kad 1944. gadā Padomju karaspēks otreiz okupēja Latviju, Leģionāru 19. divīzija noturējās Kurzemes cietoksnī pret ārkārtīgi lielu Padomju armijas pārspēku līdz pat 1945. gada 8. maijam, kad fašistiskā Vācija kapitulēja.
Lai mūžīga piemiņa latviešu virsniekiem un karavīriem, kas gāja bojā Otrajā vispasaules kara laikā! Lai mūžīga piemiņa latviešu virsniekiem un karavīriem, kas gāja bojā padomju boļševiku īstenotajā genocīdā pret latviešu tautu!
Gan Volhovas purvos, gan Kurzemē, pie Džūkstes un Blīdenes, galvenie vermahta 19. divīzijas pretinieki esot bijuši Sarkanajā armijā dienējošās latviešu karaspēka daļas. Tā esot bijusi diktatoru Josifa Staļina un Ādolfa Hitlera, vai arī viņu rokaspuišu iegriba. To var tulkot šādi: «Ja jūs, latvieši, gribat cīnīties par savu patstāvību, tad lejiet vien paši savu tēvu un brāļu asinis. Cīnieties par Josifa Staļina «otečestvas» un Ādolfa Hitlera «fāterlandes» uzvaru, nežēlojot savas dzīvības! Beigu beigās vēsture izšķirs, kuriem vairāk taisnības.»
Tā bija ciniska un nekaunīga politika attiecībā pret latviešiem un citām okupētajām Baltijas tautām gan no abu diktatoru un tolaik valdošo noziedzīgo un melīgo režīmu puses, gan arī no antinacistiskās koalīcijas puses pēc Otrā pasaules kara beigām.
Pēc Otrā pasaules kara beigām un nacisma sagrāves 1945. gadā, saskaņā ar Jaltas vienošanās noteikumiem un Potsdamas vienošanās protokolu un garu Baltijas valstis (Latvija, Lietuva, Igaunija) otru reizi jaunāko laiku vēsturē tika upurētas Padomju Savienībai.
Lielinieku PSKP noziedzīgais un melīgais režīms savu varu Baltijā atjaunoja tikpat varmācīgi, kā 1940. gada «sociālistiskajā revolūcijā». Tādējādi antinacistiskā koalīcija nosacīti palīdzēja nostiprināt melīgā lielinieku vadoņa Josifa Staļina un viņa atbalstītāju radīto un kultivēto mītu par Baltijas valstu brīvprātīgo iestāšanos PSRS.
Padomju varas 1945. gada un 1946. gada nežēlīgās deportācijas uz Sibīriju Latvijā īstenojās nacisma atbalstītāju izzināšanas un sodīšanas gaisotnē. Ciest nācās daudziem nevainīgiem cilvēkiem, civiliedzīvotājiem, ieskaitot sirmgalvjus un bērnus.

Par balsošanu ar tukšām aploksnēm

Vairākkārtīgi pārdomājot sekas, kādas var radīt balsošana ar tukšām aploksnēm, man tās nešķiet labas.Kā jau katrai rīcībai, kas nav veikta ar pozitīvām domām.

Latvijas realitāte ir "regulējamā demokrātija" jeb naudas vara, un esošās Saeimas partijām visām ir pietiekami naudas, lai nopirktu sev nepieciešamos 50 000 balsotāju. Tātad - viss Saeimā paliek pa vecam.

Domāju, ka tautu pārņems milzu depresija, nākamajā rītā pēc vēlēšanām ieraugot, ka visi līdzšinējie Saeimas grupējumi ir palikuši turpat un pēc būtības nekas nav mainījies, un tie paši spēki, kas nolaida valsti, turpinās valdīt un izsaimniekot arī uz priekšu. Papildu tam, ar tukšām aploksnēm visas opozīcijas partijas būs "nogremdētas" (saņēmušas nulle procentu atbalstu).Vēlētāju domas būs - vairs nav it nekādu cerību, vienīgais: pakot čemodānus un bēgt no valsts.

Depresija pārņems arī Saeimā nepārstāvēts opozicionārus - jo tauta tos būs ignorējusi.Rezultātā būs ar tukšam aploksnēm pateikts protests, bet nebūs neviena, kas organizē šo masu protestu tālākām pārmaiņām.Nav zināms arī, kā rīkosies CVK. Iespējami, tādu faktu, ka milzu skaits balsojis ar tukšām aploksnēm, notušēs un mediji par to nerunās. Runas tikai par mandātu sadali.

Tāpēc lietderīgi būtu aicināt vēlētājus, kuriem nepatīk esošās Saeimas partijas, nevis balsot ar tukšu aploksni, bet gan izvēlēties un balsot par kādu no ārpussaeimas opozīcijas partiju sarakstiem.Kaut šīs partijas neiekļūtu Saeimā, tā nebūtu zemē nomesta balss - jo1) vēlētājs būtu nevis akli paudis sašutumu, bet gan domājis par sev vēlamo rezultātu (būs katrs sapratis vēlētāju atbildību par sevi);2) vēlētāji būtu strukturējušies (kas demokrātijas mehānismiem ir visbūtiskākais), un zinātu, no kā tieši gaidīt tālāko rīcību;3) partijas (kuras saņems 2% atbalstu) nākamgad saņemtu finansējumu no valsts, un varētu nostiprināties.

Tiem, kuri izsaka aicinājumu nāk balsot, ir jāuzņemas arī atbildība veikt nākamo soli - jau tagad pateikt, ka aicinās atlaist šo jaunievēlēto Saeimu un tautu uz referendumu, ja kaut viena ievēlētā partija nepildīs savus priekšvēlēšanu solījumus.

Tieši mūsu bailes uzticēties tautai, bailes no jaunām [un naudas neregulētām] vēlēšanām ir vislielākais drauds demokrātijai.Ārkārtas vēlēšanas nav nekas briesmīgs, daudzās valstīs tādas notiek. Šķiet, tās būs godīgākas par pašreizējām, jo partijas būs iztērējušās tagad, un lielu naudu savākt nespēs.

Amerikāņi sāk domāt par sociāli atbildīgu valsti !

Pat super-liberālie amerikāņi sāk domāt par sociāli atbildīgu valsti !

Tikai Latvijā latviešu vairākums zobiem un nagiem ir par plēsonīgo liberālismu (tautisko partiju bloku), kur valsts neatbild ne par ko, un vienīgā valsts funkcija esot - nodrošināt neierobežotu peļņu ārzemju monopoliem un LR valdībai pietuvināto ģimenēm.

Šķiet, plēsonīgā liberālisma idejas ievazāja Latvijā emigranti no ASV (kuri nesaprot Rietumeiropas sabiedrības modeli), kas dibināja Latvijas ceļu un tagad plaši pārstāvēti partijās Jaunais Laiks un Pilsoniskā savienība.

Manuprāt, Latvijas valdības un Saeimas darba mērķim tomēr vajadzētu būt savas zemes labklājībai.
Kāpēc gan latviešiem neņemt piemēru no ASV valdības ?


http://www.delfi.lv/news/world/other/asv-senats-atbalsta-veselibas-aprupes-sistemas-reformu.d?id=28901413

ASV Senāts atbalsta veselības aprūpes sistēmas reformu
LETA
24. decembris 2009 16:50 ASV Senāts ceturtdien agri no rīta apstiprināja plašo likumprojektu par veselības aprūpes sistēmas reformu, kuras mērķis ir garantēt veselības apdrošināšanu 31 miljonam šobrīd neapdrošināto amerikāņu.


Kongresa augšpalātas balsojums ir nozīmīga prezidenta Baraka Obamas iekšpolitiskā uzvara.
Par likumprojektu balsoja 60 senatori, bet pret - 39.
Tagad visa uzmanība tiks pievērsta Senāta apstiprinātās dokumenta versijas saskaņošanai ar likumprojekta variantu, kuru jau 7.novembrī atbalstīja Pārstāvju palāta.

Par absurdo auto labuma nodokli

Viduslaikos bija indulgences. Tagad Latvijā valsts mantas izšķērdēšanu legalizē jaunais "dzinēja tilpuma labuma" nodoklis.

Tā vietā, lai nepieļautu valsts mantas šķērdēšanu, Finanšu ministrija rīkojas pilnīgi pretēji.Nemainot budžetu, katram ierēdnim tiek piešķirts 150 latu papildu ienākums mēnesī. (Interesanti gan, kurš likums atļāva palielināt ierēdņu atlīdzību?) Samaksājot par to 26% ienākuma nodokli - līdz 39 latiem mēnesī - ierēdņi saņem atļauju (indulgenci) turpmāk legāli, bez ierobežojumiem šķērdēt tautas mantu - braukāt personiskās lietās ar valsts automašīnu no rīta līdz vakaram.

Salīdzinājumam: par 39 latiem var 4 reizes dienā mēnesi (22 darba dienas) braukt autobusā vai tramvajā. Tā ierēdnim ir mēneša ceļa nauda uz darbu un atpakaļ.Samaksājot šo [pret tūkstošlatu algu] nieka summu nevis "Rīgas satiksmei", bet indulgences nodoklī, ierēdņa ieguvums ir milzīgs -nav vairs jāspaidās autobusos, un papildu tam - visas privātās darīšanas pilnībā uz tautas rēķina: brauc cik gribi, un vairs ne benzīna izdevumi jāatlīdzina, ne amortizācija, ne darba alga šoferim. Piemēram, TV vasarā rādīja sižetu, kā Finanšu ministrijas ierēdne tiek vizināta 50 km no mājas uz darbu un atpakaļ. To vairs nedrīkstēs nosodīt: būs indulgence par 39 latiem, un lai brauc vēl vairāk!

Valdībai vajadzēja pieņemt valsts dienesta transporta izmantošanas noteikumus.Taču šādu noteikumu nav. Ierēdņu ierobežošanas vietā valdošā koalīcija izvēlējusies ir uzbrukt mazajiem privātuzņēmējiem.

Atšķirība ir milzīga: ierēdnis neko neražo, viņš ar auto kā trans izsūc tautas naudu (saņemto starptautisko kredītu naudu).Privātais uzņēmējs pirka auto pats par savu naudu , un viņam arī jānopelna ar savu darbu benzīnam un arī nodoklim. Tie 39 lati mēnesī uzņēmējam nāk ar milzu sviedriem.

Kas ir dienesta auto ?Ir likums par valsts civildienestu un militāro dienestu. Līdz ar to ir saprotams, ka šādam valsts cilvēkam ir dienesta auto. Kuru uztur par nodokļu naudu. Par ko ir jāatskaitās.

Bet kādā dienestā ir, piemēram, advokāts? Ja advokāti ir sametuši naudu, un biroja nopirkuši auto, vai advokāti ir stājušies dienestā un viņu auto ir dienesta? Kāpēc santehniķis, ārsts vai advokāts nedrīkst vakaros un svētdienās strādāt - braukt pie klienta?Finanšu ministrija laikam rēķina pēc sevis - darbu tā asociē kā nosēdēšanu kabinetā no 9 līdz 17. Un nevar nemaz iedomāties, ka tautas dzīve ir savādāka.

Nerunāsim nemaz par "tilpuma labuma nodokļa" absurdumu: pat ja automašīna nav tehniskā kārtībā un nelietota stāv garāžā, tad, Repšes uzskatā, uzņēmuma īpašnieks to izmanto personiskos nolūkos, jo skatoties uz savu auto gūstot labumu no motora tilpuma.

Par partijas "Visu Latvijai" Satversmes grozījumu projektu

Internetā atradu Satversmes grozījumu projektu, par kuru parakstus ir sākusi vākt "Visu Latvijai", un kas tiks nodots nobalsošanai 2010. gada oktobrī reizē ar 10. Saeimas vēlēšanām.

Šķiet, diskusija un domu apmaiņa par šo projektu pirms parakstu vākšanas nav bijusi. Tāpēc būtu labi apmainīties ar viedokļiem un izdiskutēt šo projektu.

Manuprāt, projektā ierosināta ir pilnīga pāreja uz prezidentālu republiku - Prezidentu ievēl tauta, bet Prezidents ieceļ Ministru prezidentu, apstiprina valdību, un uz mūžu ieceļ tiesnešus.
Prezidents izvirza arī Tiesībsargu un Valsts Kontrolieri. (Faktiski visa vara valstī tiks nodota Prezidenta rokās).

Ir redakcionāla pretruna starp projekta 56. un 59. pantu - ja Prezidents apstiprina valdību, tad kāpēc šī valdība vēlreiz ir jāapstiprina Saeimai ? Tad jau būtu jārunā, ka Prezidents saskaņo ministru kandidatūras un iesniedz ministru kandidatūras apstiprināšanai Saeimā. Prezidents ir praktiski neatsaucams. Tauta neko nevar darīt, ja atklājas šmuces kā Lietuvā Paksam. Viss gulstas uz Saeimu, kurai uzlikta pavisam nereāla barjera: 80 % visu deputātu jābalso par procedūras uzsākšanu, lai tikai sāktu izmeklēšanu.

Mana pārliecība ir, ka tiesnešiem ir jābūt tautas vēlētiem, un uz noteiktu termiņu (10 gadiem). Arī prokurorus vajadzētu vēlēt tautai. Lai ir atbildīgi. Arī atsaukšanas kārtībai jābūt - ka ierosina, piemēram, Tiesībsargs. Uz pašiem tiesnešiem cerēt - ka tie ravēs melnās avis no sava vidus - ir naivi, pašreizējā prakse ir pilnīgi pretēja. Pretējā gadījumā korupcija turpināsies mūžīgi. Tāpēc piedāvātie grozījumu par tiesnešiem būtu īpaši jāizdiskutē. Ģenerālprokurors - kuram valstī pašlaik ir neierobežota vara (subjektīvi nolemj - uzsākt procesu vai neuzsākt, atbrīvot no kriminālatbildības vai nodot tiesai un tiesāt) - par to šajos grozījumos nekas nav teikts.

Neredzu es projektā, kā rīkosies Prezidents ar tautas ierosinātiem likumu projektiem. Tiešās demokrātijas izpausmes ir atstātas novārtā. Par pilsoņu iniciatīvas veicināšanu būtu jārunā.

Citu tiesību speciālistu un organizāciju priekšlikumi ar šo Satversmes grozījumu projektu, šķiet, tiek norakstīta ! Saeimas deputātu neatsaucamība arī ir saglabāta, un Saeimas vēlēšanas notiek kā līdz šim.

Kādas ir Jūs domas ?

Vai pieļausim specdienestu iejaukšanos personīgā dzīvē?

Fantastikas grāmatās var izlasīt, kā nākamībā visi ir vergi, cilvēks-brīvdomātājs ne soli nevar paspert - ir datorā fiksēti visi radinieki un darba vietas, ienākumi un īpašumi, uz ielas novērošanas kameras fiksē, ar ko cilvēk tiekas (dators atpazīst pēc sejas), braucot tramvajā un auto - maršrutu un gala mēŗki, veikalā - ko pērk, pastā - ko lasa un par ko domā .. .

Nav jāgaida fantastika. Pašlaik Latvijā jau esam ļoti tuvu totālai kontrolei.

Un žēl, ja kāds domā - es neko sliktu nedaru un neesmu darījis, lai jau mani kontrolē!

Piektdien, 2009. gada 11. decembrī interneta portālā bija publicēta informācija, ka „Specdienesti no 1. janvāra varēs noklausīties mūsu sarunas”.

Izlasot šo publikāciju, var uzzināt, ka „no 1. janvāra Latvijas specdienesti varēs bez jebkādām grūtībām saņemt informāciju par Latvijas iedzīvotāju sarunām un aktivitātēm internetā. Ceturtdien Saeima pēdējā lasījumā pieņēmusi attiecīgus labojumus likumā par operatīvo darbību.”

Publikācijā pasvītrots, ka „Saeimā apstiprinātie labojumi ir pilnīgā pretrunā ar tiesībsargu ieteikumiem. Tiesībsarga Romāna Apsīša atzinumā teikts: personisko datu nodošana specdienestiem bez pašas personas piekrišanas ir jaukšanās privātajā dzīvē, līdz ar to informācijas izplatīšanas kontrolei jābūt tiesas kompetencē.”

Vēl nav zināms, vai Latvijas prezidents izsludinās šos labojumus?

Bet jau šobrīd izsaku aizdomas, ka izdarītie labojumi ir viens no oligarhu soļiem valsts apvērsuma veikšanai Latvijā, kas nu nekādi neatbilst Latvijas valsts interesēm. Iespējams, ka tas tiek darīts tādēļ, lai nepieļautu, ka Latvijas Republikas pilsoņi uzsāk politisku streiku un pieprasa tiesiskas valsts atjaunošanu Latvijā.

Ne mazāk svarīga nianse, ka Latvijas valsts nozadzēji, kas vienlaikus ir arī bīdītāji projektam „Vadonis – līderis, kas gādātu konkrētu (laikam jau sev vien izdevīgu) ideoloģiju, maizi un darbu (kuru paši atņēma cilvēkiem prihvatizācijas rezultātā)” atļaujas uzšķaudīt faktam, ka Latvija jau vairākus gadus ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, apņēmusies ievērot zināmas saistības un cilvēktiesības.

Jau šobrīd skaidrs, ka cilvēki nevēlas dzīvot nozagtā valstī, ka tādai valstij nav jēgas. Tāpēc tā ir valsts nozadzēju ilūzija, ka cilvēki klusēs un nepieprasīs atjaunot tiesiskumu Latvijā.

Acīmredzot, ja Latvijas prezidents izsludinās minētos labojumus, tad ne viens vien cilvēks un ne viena vien nevalstiska organizācija vērsīsies Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību, kā arī prasīs starptautiskās sabiedrības palīdzību, ja Latvijā netiks atjaunots tiesiskums.

Šodien, pēc Atmodas ideālu sabrukuma, latviešu tauta pārdzīvo netīrāko posmu visā valsts pastāvēšanas vēsturē. Izdzīvo tas, kurš prot bez sapņošanas un vaimanāšanas bezkaislīgi novērtēt apkārtējo realitāti. Arī to, ka spēles bez noteikumiem uzvarētājus netiesā!

Vai šādā spēlē lietotosnetīros paņēmienus ir lietderīgi zināt arī tiem, kuri nekad mūžā tādus pret citiem nevērsīs? Jā – kaut vai tādēļ, lai savlaicīgi atšifrētu šādu paņēmienu lietotājus un varētu aizstāvēt sevi.

Manuprāt, lai realizētu Latvijas Satversmes 2. pantu, kurā teikts, ka „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.”, kā arī būtu gatavi aizstāvēt sevi, savu ģimeni un valsti, katram jātiek vaļā no hipnozes un maldiem.

Sāksim ar vienu no tipiskām kļūdām - pārliecību: mēs esam daudzi, visus jau nevar izkontrolēt - kura ir novedusi pie neizbēgamas sakāves (un daudzus arī nāvē) vai visus godīgos cilvēkus.

Pirmkārt. Ja vēl pirms 10 gadiem tehniski nebija iespējams apstrādāt visu informāciju, tad tagad jau ražo datorsistēmas, kuras spēj fiksēt un saglabāt atmiņā pilnīgi visas telefona un interneta sarunas virs zemeslodes. Informāciju var sakrāt un apstrādat par visiem 6,8 miljardiem Zemes iedzīvotājiem - un to ASV un Lielbritānija ir sākušas darīt. Iespējams, arī Ķīna, Irāna un Izraēla.(iedzīvotāju skaits 2009. gadā - skat. http://www.diena.lv/lat/politics/arzemes/miljardieri-mudina-ierobezot-pasaules-iedzivotaju-skaitu ).

Otrkārt. Latvijā sekmīgi jau izmanto programmatūru "Zirneklis", kura no visas haotiskās informācijas gūzmas atlasa un sagrupē vajadzīgo - vai nu pēc atslēgas vārdiem (piemēram "prezidents", "bumba", "nauda" u.tml.), vai saistībā ar konkrētu personu un tās paziņām (telefonu numuriem, vārdiem, adresēm, radiniekiem utt.).

Treškārt. Neskrien jau momentā pie katra, tiklīdz kas pateikts. Informācija tiek uzkrāta un izmantota slepus. Lielākā daļa cilvēku nekad neuzzinās, ka spiegu ziņas ir izmantotas pret viņiem, kaitēts viņiem.

Ceturtkārt - galvenais. Visa tauta nemaz nav jākontrolē. Kontrolējami ir neliels skaits aktīvāko, tie, kuri ir iekļuvuši redzes lokā.

Latvijā tādu aktīvo ir kādi 50-80 tūkstoši cilvēku, ne vairāk.

Galvenokārt tie ir biznesa cilvēki - kuru ekonomiskā aktivitāte ir izspiegojama: tas palīdz nostumt malā un apiet nevēlamus konkurentus.

Otra grupa - partiju, biedrību aktīvisti un publiskajā telpā viedokli paudušie neorganizētie indivīdi. Tādu pavisam Latvijā ir ap 20-30 tūkstošiem.

Kopā izsekojamie Latvijā ir ne vairāk kā 100 000 cilvēku - kas ir sīkums varenai elektroniskajai sistēmai. (Uzsveru - šāda izsekošana ir tehniski iespējama pēdējos 10 gadus. Padomju Savienībai tādas izsekošanas iespējas nemaz nebija.

Tāpēc arī ir saglabājušies maldi - ka tāda totāla izspiegošana nemaz neesot iespējama. Ķīnai tagad ir, un katru gadu tur vairākiem simtiem cilvēku izpilda nāves sodu).

Salīdzinājumam aktīvo cilvēku skaitļi:

2009. gada pašvaldību vēlēšanās kandidēja 11 196 cilvēki, uz Eiroparlamentu - 186.

Uz 9. Saeimu kandidēja 1 024 kandidāti, uz 8. Saeimu - 1 019 kandidāti.

Skat.: Pašvaldību vēlēšanas 2009http://www.cvk.lv/pv09/sar/index.html

Eiroparlamenta vēlēšanas 2009http://www.cvk.lv/ep09/sar/

9. Saeimas vēlēšanas 2006http://web.cvk.lv/pub/public/27670.html

Ir noraidāma arī naivā iebilde, ka Latvijas specdienesti strādājot tikai valsts interesēs, un kliķes varu apdraudošie iedzīvotāji specdienestus nemaz neinteresējot. Patiesība ir pilnīgi pretēja. Izseko un represē tieši godīgos cilvēkus, toties mafiozos neaiztiek.

Piemēram. Protestu par Bauskas slimnīcu sakarā L.Mūrniece nekautrējās pat paziņot publiski, ka vairākas nedēļas iepriekš ir tikusi pārtverta Bauskas iedzīvotāju sarakste par slimnīcu internetā .... Uz kāda pamata valsts bez tiesneša sankcijas izspiegoja pilsētas iedzīvotājus - varbūt bija kāda operatīvā lieta, ka bin Ladens tagad mājotu Bauskā?Lieta tiesā par Jaunalksnes telefona sarunu nelikumīga noklausīšanos savtīgos nolūkos ir tikai viens piemērs. Bet cik līdzīgu ļaunprātību gadījumu paliek neuzzināti ?

Cik latviešu biznesmeņu jau ir izputināti - ar izspiegošanu uzzinot plānus, un apsteidzot viņus?

Tagad ir modē braši zākāties par brīdinājumiem no izspiegošanas, ir modē korītī saukt par panikas cēlājiem utt.

Vēlreiz uzsveru - naivums nekad nav bijis sabiedrotais nevienā darbā, bet naivums un nepretošanās šai totālajai kontrolei beigsies slikti ikvienam.