1929. Latvijas sūtņa PSRS konfidenciālais raksts par latviešu stāvokli Padomju Savienībā

Latvijas sūtņa PSRS konfidenciālais raksts par latviešu stāvokli Padomju Savienībā

Izraksts no sūtņa J. Seska [1] kunga 1929.g. 21.decembra konfidenciālā raksta

Vitebskā pie manis vagonā ieradās konsuls Punga [2] kungs. Viņu bieži apmeklējot latvju koloniju pārstāvji, kuri gribot SPRS-bas [3] robežas atstāt. Tāpat arī sūtniecībā ierodas daži latvju koloniju pārstāvji un lūdz padoma. Arī šodien te bija kāds tautiets no Smoļenskas gub. (agrāk Kalugas) un stāstīja savu bēdu stāstu. Ap 30 latvju kolonistu gribot atstāt Padomijas robežas un doties uz Latviju. Pagaidām vēl kā nekā varot iztikt, bet valdība, resp. komunisti tos iedzīšot kolhozā. Latvji esot gatavi atstāt visu, lai tikai glābtu savu dzīvību un dabūtu iespēju strādāt tur, kur tie varētu baudīt paši sava darba augļus.

Es aizrādīju, ka ir domājams, ka Latvijas valdība viņiem, latvju emigrantiem vizu dotu, ja krievi viņus izlaistu no savām robežām, bet, ka es vēl to apsolīt nevaru, jo oficiālas atbildes man nav. Solījās pēc 3-4 nedēļām ierasties sūtniecībā pēc atbildes.

Man gan liekas, ka krievi nevienu emigrantu neizlaidīs, bet ja viņa tiešām dažus tūkstošus izlaistu, tad jautājuma pietiekoša atrisināšanas materiālā ziņā Latvijai būtu grūta. Gan daudz latvjiem – kolonistiem Latvijā ir radi un draugi, kas tos izmitinātu līdz darba laikam, bet daudziem nav nekā. Vai tad nebūtu laiks pacelt jautājumu Tautu Savienībā? Vairāk tūkstošu emigrantu, kuri negrib dzīvot komunisma valstī, uzturēšana ir pārvalstisks, vai virsvalstisks uzdevums, kuru nokārtot pienāktos supervalstiskai iestādei, kādā ir Tautu Savienība.... Vai viņa nevarētu dot emigrantiem zināmu kredītu jaunu saimniecību nodrošināšanai? Man liekas, ka par to varētu padomāt. Starpība starp Nansenistiem [4] un emigrantiem – bēgļiem nemaz nav tik liela.

Avots: LVVA,  3235.f., 1/2 apr., 875 a. l., 35.lp.

Atsauces:

1. Jānis Sesks (1877 -1943), no 1929. - 1932. gadam Latvijas sūtnis PSRS.
2. Hermanis Punga ( 1877 -1941), no 1927. - 1930.g. Latvijas konsuls Vitebskā.
3. SPRS – tas pats, kas PSRS.
4. Nansenists – cilvēks, kuram nebija nevienas valsts pilsonības vai pavalstniecības. Tautu Savienības 1922.gadā pieņemts personību apliecinošs dokuments (t.s. Nansena pase) , lai atvieglotu bēgļu iespējas apmesties jaunajās mītnes zemēs. Nosaukums radies no norvēģu polārpētnieka un Tautu Savienības bēgļu un karagūstekņu komisijas vadītāja Fritjofa Nansena (1861 -1930) vārda.  

1964. Glavļits.LPSR Ministru padomes Valsts Galvenās pārvaldes Kara un valsts noslēpumu glabāšanas presē priekšnieka V. Agafonova slepens ziņojums Latvijas Komunistiskās partijas CK sekretāram A.Vosam (1964. gada 7. februāris)

otrdiena, 2012. gada 10. aprīlis

Par suņiem, Zuzīti un cenzūru

LPSR Ministru padomes Valsts Galvenās pārvaldes Kara un valsts noslēpumu glabāšanas presē priekšnieka V. Agafonova slepens ziņojums Latvijas Komunistiskās partijas CK sekretāram A.Vosam (1964. gada 7. februāris)

[...] Pagājušā gada žurnāla „Padomju Latvijas Sieviete”[1] Nr.9. bija sagatavots rakstnieces Annas Sakses [2] raksts „ Mīlēt visu dzīvo”, kurā no nepareizām idejiskajām pozīcijām skaidroja jautājumu par mīlestības ieaudzināšanu bērniem pret dzīvo dabu. Rakstā bija daudz sīkpilsonisku apceru par to, ka, lai pareizi audzinātu bērnu raksturu, vajag viņiem pirkt suņus, kaķus, papagaiļus. Slavēta bija bērnu grāmata par doktora Dūlitla piedzīvojumiem, kura padomju varas periodā nemaz nav izdota [3]. Rakstā tika nosodīti ierobežojumi suņu turēšanai Rīgas pilsētā, apgalvots, ka suns esot cilvēka labākais draugs un ka veciem cilvēkiem vieglāk pārdzīvot vientulību suņu sabiedrībā. Stāstīta tika raudulīgs stāsts par to kā no spēcīga satricinājuma miris kāds visu cienīts personālais pensionārs, kad tam atņēmuši suni utt.

Žurnāla 11. numurā redakcija bija spiesta izņemt L. Saknes [4] rakstu „ Pedagoģiskās pārdomas”. Tajā bija izdarīts viens cenzūras un viens idejiski - politiskais svītrojums, jo tur apcerēts tika tas, ka ir ļoti slikti un nepareizi , kad atpalikušie kolhozi tiek saukti Ļeņina vārdā, „Ļeņina ceļš”, „Sarkanais karogs” utt., objektīvi aicinoši sākt kampaņu par kolhozu pārdēvēšanu. Pēc abiem svītrojumiem raksts jau zaudēja jebkuru jēgu un saturu tāpēc netika publicēts.

12. žurnāla numurā iespiestas bija sešas vecā gada intervijas. Redakcijas priekšvārdā teikts, ka interviju dalībnieki sprieduši par svarīgām darba un sadzīves problēmām, it kā nejauši cenšoties atbildēt uz diviem jautājumiem – „kas mani priecē un par ko sāp dvēsele”. Raksturīgi, ka tās interviju daļas, kurās tiek izteikts prieks lielākoties ir krietni mazākas par kritisko daļu.

Piemēram, Valmieras rajona Ļeņina kolhoza priekšsēdētājs b. Jansons sūkstās par to, ka vasarās radio lauku darbiniekiem pārāk bieži atgādina par darbu, aicina darboties, tajā pašā laikā pilsētniekiem sniedz rekomendācijas, kā labāk pavadīt izejamo dienu. Intervija papildināta ar atbilstošu zīmējumu.

Kombināta „Boļševička” [5] inženieri b. Bārzdiņu nekas nepriecē. Viņa pauž neapmierinātību, ka maz esot skaista, lēta un praktiska bērnu apģērba un netiekot ražoti dāmu apakšsvārki.

Kuldīgas rajona Mičurina kolhoza zivkopis b. Ercens ar šausmīgu apvainojumu runā par elektriķiem, kas ievelkot elektrību, atvēruši vienu no dīķa slūžām un no tās brāzošais ūdens draudējis iznīcināt zivju mazuļus.

Strenču psihiatriskās slimnīcas medmāsa b. Kolāte atšķirībā no pārējiem daudz par ko priecājās – gan par darba apstākļu uzlabošanos , gan par jauno pilnveidoto slimnīcas aparatūru . Taču beigās, pārmetot slimnieku radiniekiem reto slimnīcas apmeklēšanu, viņa stāsta, ka hroniski slimie pavadot ilgus gadus slimnīcā, šeit bērni kļūstot pieauguši, bet jaunie paspējot novecot – paliekot vieni ar savām kaitēm.

Iespējams, ka šie fakti arī bijuši. Taču redakcija ir pelnījusi nopietnus pārmetumus, ja vēsturiskā PSKP CK decembra plēnuma [6] un Latvijas KP XIX kongresa dienās, kad sekmīgi aizvadīts piektais septiņgades gads [7], kad radio ziņo par faktu, ka diviem pēdējiem mūsu republikas kolhoziem pieslēgta elektrība, likusi saviem lasītājām rakņāties sīkos otršķirīgos jautājumos. Tajā pat laikā ne šajā ne iepriekšējā numurā neatradās vietas atsauksmēm par decembra plēnuma lēmumiem, vai vismaz materiāla, kas iepazīstinātu lasītāju ar lielās ķīmijas jautājumiem. Diemžēl arī 1964. gada pirmajā numurā šādu materiālu nav. Bet aprakstā „Smalkie pavedieni” sastopami iedomīgi spriedumi par to, ka, lūk, zemnieks jau no sentēvu laikiem zinājis, ka zeme ir jāmēslo, bet mēs tikai tagad, kā tikko dzimuši, šo gudrību apgūstam . Šī vieta no paraksta tika izsvītrota.

Jāatzīst, ka viss pirmais numurs tematiski ir vājš, sastādīts galvenokārt no gadījuma, otršķirīgiem un virspusēji uzrakstītiem materiāliem.

Ir gadījumi, kad redakcija neizvirza augstas prasības ilustrācijām. Par to liecina K. Frīdrihsona [8] zīmējumi 9. numurā publicētai dziesmai un I. Vecozola [9] ilustrācija stāstam „Pēdējais prieks” 10. numurā, kuri izpildīti formālisma garā un demonstrē tīšu nevērību padomju cilvēka atainojumā.

Līdzīgu nevērību materiāla atlasē un rediģēšanā rāda arī žurnāla „Veselība” [10] redakcija.

Tā, piemēram, ļoti nepārdomāti, vienpusēji bija sākotnēji sastādīts 12. numurs, kurš objektīvi kultivēja lasītājiem patērētāja dzīves pieeju. Galvenā numura tēma bija pārtikas jautājumi, kuriem veltīti bija seši materiāli. Ievadraksta vietā – raksts „Gaļa pārtikā”. Nākošais raksts atkal par pārtiku. Tajā rakstīts bija par to kā ēda senajā Romā, viduslaikos un mūsu dienās. Starp citu, daži salīdzinājumi un divdomīgi mājieni nebūt nebija par labu mūsu laika galda tradīcijām.

Glavļita [11] vadība tad vērsās pie Veselības ministra b. Kaņepa [12], pēc kura divi materiāli par pārtiku no žurnāla tika izņemti un aizstāti ar citiem.

1964.gada pirmajā numurā nebija arī nekādu atsauksmju par PSKP CK decembra plēnuma un Latvijas KP XIX kongresa materiāliem. Tajā pašā laikā rakstā „Lielas radošās iniciatīvas pārtikas zinātnes sasniegumu izmantošanā jaunajā gadā” tika izteikti neargumentēti , strīdīgi apgalvojumi par iespējamām negatīvajām sekām cilvēka veselībai, ko izsaukt var ķīmijas plašā ieviešana tautsaimniecībā. Pēc saskaņošanas ar b. Priedīti [13], šīs vietas no raksta tika izņemtas.

Gandrīz katrā žurnāla numurā tiek publicēti literāri materiāli, galvenokārt – stāsti. Raksturīgi, ka visi stāsti ir ar medicīnas tematiku un ar medicīnas jautājumiem viņiem, šķiet viss ir kārtībā. Tomēr daži stāsti ir vāji gan idejiskā, gan mākslinieciskā ziņā, tie liek lasītājam rakņāties slima cilvēka psiholoģijā un pārdzīvojumos. /I. Silmaļa ”Ugunsputns”Nr.4; G. Bērziņa vienakta luga „Vecene no kalniem” Nr.7; D. Lielupes „Dakter, cik labi, ka jūs esat” Nr.10./ Īpaši jāpakavējas pie L. Saknes stāsta „Zuzīte”, kura manuskriptu piegādāja mums redakcija. Stāstā atainotas tēva mežonīgās izdarības, kuru autore dēvē par Ļeņingradas televīzijas direktoru, kurš savu impēriski – šovinistisko dzinuļu un morālās netīrības dēļ, noved savu meitu līdz pašnāvības mēģinājumam. No stāsta izriet, ka tēvs bija precējies ar latvieti un meitai Zuzītei lika pārtapt par Svetlanu, pāriet mācīties no latviešu uz krievu skolu, bet beigās vispār atsakās no savas meitas. Novesta līdz izmisumam, meita cenšas noindēties. Stāsta autore no paša sākuma apgalvo, ka tas ir patiess stāsts. Glavļita darbinieki kategoriski iebilda pret tādu stāstu un redakcija to nenopublicēja. Viegli iedomāties kādas nacionālistiskas kaislības šis stāsts izsauktu publikācijas gadījumā.

Par redakcijas darbinieku nacionālā jautājuma neizpratni liecina arī dažas vietas L. Freimanes un A. Driķes tūrisma piezīmēs „Pie mums jau rīts”, kas publicēts 1963. gada 1. numurā. Šeit un citur minēts fakts, ka 1918. gadā kalmiki nošāva ungāru un austriešu muzikantus – karagūstekņus, kad tie atteicās izpildīt cara himnu. Šādā redakcijā dotais, šķiru cīņu raksturojošais fakts, iegūst nepareizu nokrāsu, metot ēnu uz veselu tautu, kas apdzīvo mūsu valsti.

Žurnālā ir sadaļa „ Ārzemju humors” / uz vāka 3. lapaspuses / Šeit dažreiz nokļūst banāli joki un zīmējumi, piemēram , trīs zīmējumi ar parakstu „Sirdskaite” 4. numurā, un ar parakstu „Bet ja viņa mums nenoticēs” 6. numurā.

Avots: LVA- PA 101.f.,27.apr., 88.l., 5. -10.lp. (krievu valodā)

Atsauces:

1.      Padomju Latvijas Sieviete – vienīgais sieviešu auditorijai domātais „sabiedriski politisks un literāri māksliniecisks ilustrēts žurnāls” padomju Latvijā. Iznāca no 1952.gada līdz 1989.gadam.

2.      Anna Sakse (1905 -1981) latviešu rakstniece.

3.   Hjū Loftfinga darbs „Doktora Dūlitla peldošā sala” latviski tika izdota 1937.gadā Valda Grēviņa tulkojumā. Padomju Latvijā tā iznāca tikai 1973.gadā Vizmas Belševicas tulkojumā.

4.      Ludmila Sakne – publiciste, žurnāliste.

5.      Tekstilkombināts „Boļševička” tika radīts 1941.gadā uz a/s Latvijas Kokvilna bāzes.

6.   PSKP CK 1963. gada decembra plēnumā tika pieņemti lēmumi par ķīmijas sasniegumu izmantošanu tautsaimniecībā, īpaši lauksaimniecībā.

7.      Septiņgade – padomju tautsaimniecības 7.gadu attīstības plāns (1959 -1965)

8. Kurts Frīdrihsons (1911 -1991) latviešu mākslinieks, kara laikā dienējis vērmahta propagandas vadā, pēc kara represēts.

9.      Imants Vecozols ( 1933) latviešu mākslinieks.

10. Veselība - LPSR Veselības aizsardzības ministrijas populārzinātnisks žurnāls, iznāca no 1958. gada.

11. Glavļits – LPSR Galvenā literatūras pārvalde, no 1958.gada LPSR Ministru padomes Galvenā pārvalde kara un valsts noslēpumu glabāšanai presē – centrālā cenzūras iestāde padomju laikā.

12.  Vilhelms Kaņeps (1923 –?) ārsts, LPSR Veselības aizsardzības ministrs (1963 -1989).

13.  Haralds Priedītis (1925 - ?) LKP CK preses ideoloģiskās daļas preses sektora vadītājs.

1929. Latvijas sūtniecības Krievijā slepens 1929. gada 17. decembra ziņojums Latvijas Ārlietu ministrijai.

Latvijas sūtniecības Krievijā slepens 1929. gada 17. decembra ziņojums Latvijas Ārlietu ministrijai.

Augsti godāts Ministra kungs [1],

šodien sūtniecībā ieradās latvietis Jānis Strautiņš un Sizraņas [2] pilsētā (Uļjanovskas, agrākā Simbirskas guberņā) dzīvojošo simts latviešu vārdā lūdza sūtniecību atļaut viņiem atgriezties uz Latviju, jo dzīves apstākļi Padomju Savienībā esot palikuši pilnīgi neizturami. No Sizraņas latviešiem J. Strautiņš atveda līdz lūgumrakstu sūtniecībai, kuru neesot parakstījuši tādēļ, ka baidoties no represijām. Šī līgumraksta norakstu pielieku šeit klāt Jūsu zināšanai.

Pats J. Strautiņš esot 42. gadus vecs, dzimis Liepājā, no kurienes, būdams tikai 9 gadus vecs, kopā ar vecākiem izbraucis uz Krieviju, lai meklētu zemi. J.Strautiņš runā pilnīgi tekoši latviski, atstāj darba cilvēka un zemkopja iespaidu, rokas sastrādātas. Nolūku, kamdēļ braucis uz Maskavu, viņš turot pilnīgi slepenībā. Tāpat slepeni savā starpā esot sazinājušies Sirzaņā dzīvojošie latvieši, kuri viņam uzdevuši griezties pie sūtniecības ar augšminēto lūgumu. Visi esot stipri terorizēti un baidoties no represijām.

Pašā Sizraņā (pilsētas nomalēs) dzīvojot ap simts latviešu , kuri apstrādājot pilsētai pieguļošos laukus. Tajā pat apvidū esot vēl četras sādžas, kuras apdzīvojot latvieši, nodarbojoties ar zemkopību un ražojot galvenā kārtā graudus un kartupeļus (govkopība neesot sevišķi attīstīta) . Trijās sādžās esot ap 25 māju un ceturtā ap 100; katrā mājā dzīvojot 5 cilvēki (caurmērā) un tā tad visās sādžās kopā ap 900 latviešu. Kopā ar sizraniešiem šī latviešu kolonija esot ap 1000 cilvēku liela. Kolonisti, kaut gan dzīvojot sādžās pēc krievu paraduma, runājot tomēr tekoši latviski un esot uzglabājuši mūsu tautas parašas.

Gandrīz visi šī apvida latvieši esot cēlušies no Kurzemes, no kurienes viņi izceļojuši gadus 40 -50 atpakaļ uz Krieviju, lai tur atrastu „savu stūrīti zemes”.

Pirms komunistiskās revolūcijas [3] dzīves apstākļi bijuši labi. Kolonisti palikuši turīgi, katrai ģimenei bijusi sava zeme, māja, 6 - 7 zirgi, govis un pārējais zemkopja inventārs. Pēc revolūcijas apstākļi pasliktinājušies, it sevišķi grūti tie palikuši pēdējā gadā (jeb pirmā piecgadīgā sociālistiskā rekonstrukcijas plāna gadā) un tagad jau esot pilnīgi neizturami.

Tagad katrai ģimenei esot tikai pa vienam zirgam un govei un dažām ģimenēm pat to vairs neesot. Valdības iestādes pieprasot ārkārtīgi lielas graudu un kartupeļu nodevas, kuras nežēlīgā kārtā piedzenot, pilnīgi nerēķinoties ar to, vai zemkopjiem atliek tik daudz graudu un kartupeļu, cik nepieciešams viņu pašu uzturam. Tos zemkopjus, kuri nenododot pieprasīto graudu un kartupeļu daudzumu, pilnībā izputinot: viņiem atņemot lopus un citu inventāru un pašus izsviežot no mājas.

Lai glābtos no tādām briesmām, ap 40 latviešu māju Sizraņas apvidū mēģinājuši šovasar pirmo reizi apvienoties kolhozā. Bet arī kolhozs neesot līdzējis. Š.g. septembra mēnesī no minētā kolhoza pieprasījuši nekavējošies nodot 9000 pudu [4] kartupeļu un lielāku daudzumu graudu. Kad kolhozs šo prasību izpildījis, tad divus mēnešus vēlāk (š. g. novembrī) pieprasījuši nodot papildam vēl 24. 000 pudu kartupeļu un jaunu graudu kvantumu. Kad kolhozs atteicies šo pārmērīgo prasību apmierināt, tad sākuši atņemt ar varu, pie kam vairākām ģimenēm atstāts uzturs tikai uz divi mēnešiem. Turīgākiem kolhozņikiem aprakstīts īpašums, kuru drīzumā izūtrupēšot. Lielākai kolonistu daļai atņemtas balss tiesības, jo tie esot „kulaki” un „kontrrevolucionāri”.

Tālāk uz austrumiem Ufas guberņā esot vēl plašākas kolonijas. Tur latvieši dzīvojot sādžās, kurās esot ne mazāk par simts māju. Bet arī tur dzīves apstākļi neesot labāki. Lai glābtos no komunistiskās varas nežēlībām, daudzi bēgot uz Aziju, aiz Taškentas, kur cerot atrast vieglāku dzīvi un vairāk brīvības. Daudzi domājot par atgriešanos uz Latviju, bet nezinot, kā tur nokļūt.

Tie simts latvieši, kas dzīvojot Sizraņas pilsētā, esot dzirdējuši par vācu kolonistu izceļošanu no Krievijas.    Viņi tamdēļ esot slepeni sarunājušies savā starpā un komandējuši J. Strautiņu uz Maskavu, lai tas lūgtu Latvijas sūtniecību dot viņiem atļauju atgriezties uz dzimteni. Baidīdamies no padomju valdības represijām, Sizraņas pilsētā dzīvojošie latvieši esot pagaidām vēl sazinājušies tikai ar vienu latviešu sādžu.

Viņi tomēr zinot noskaņojumu arī citās sādžās, kādēļ varot droši teikt, ka visa 1000 cilvēku lielā Sizraņas apvida latviešu kolonija alkstot pēc atgriešanās uz dzimteni.

Darot man zināmas šīs latviešu kolonistu vēlēšanās, J.Strautiņš mani karsti lūdza dot atļauju izbraukt uz Latviju.

Atbildēju J.Strautiņam, ka viņš un citi Sizraņas latvieši ir padomju pilsoņi, kādēļ vienīgi padomju valdība var dot tiem atļauju izceļot no Padomju Savienības. Šajā nolūkā kolonistiem pašiem ir jāgriežas pie padomju valdības, jo sūtniecība to nevar darīt atkal aiz tā paša iemesla, ka Sizraņas kolonisti ir padomju pilsoņi.

Ja padomju valdība viņiem tādu atļauju būtu devuse, tikai tad paceļas jautājums par mūsu valdības atļauju iebraukt Latvijā. Teicu tāļāk, ka tādā gadījumā es personīgi būtu atbalstījis pie mūsu iestādēm kolonistu lūgumu dēļ iebraukšanas Latvijā.

Šis mans paziņojums J. Strautiņu stipri apbēdināja. Ja lieta atkarājoties no padomju valdības, tad esot maz cerību, ka viņa atļaušot izbraukt kolonistiem. Uz J. Strautiņa lūgumu dot padomu, kā tagad rīkoties, es atbildēju, ka arī padomu es viņam, kā padomju pilsoņiem, nevaru oficiālā kārtā dot. Runājot tomēr privāti, kā tautietis ar tautieti, es varu viņam pastāstīt, kā līdzīgā lietā ir rīkojušies vācu kolonisti. Ieteicu tomēr J.Strautiņam vācu paņēmienus pilnīgi neimitēt, t.i. nesteigties nākt ar visu kolonistu masu uz Maskavu, bet gan pēc jautājuma rūpīgas pārdomāšanas uz vietas, sūtīt uz Maskavu tikai savus delegātus, kuri padomju iestādēm paziņotu par visu kolonistu noteiktu gribu izceļot no Padomju Savienības. Aizrādīju vēl, ka tanī gadījumā, ja latviešu kolonisti būtu katrā ziņā nolēmuši to darīt, tad lai viņi rīkojās uzmanīgi un rūpīgi pārdomā visus apstākļus un speramo soļu sekas, lai veltīgi neciestu no padomju iestāžu represijām.

Šis ir pirmais gadījums, kad latviešu kolonistu delegāts ar tādu lūgumu griežas pie mūsu sūtniecības Maskavā. Domāju tomēr, tas nav arī pēdējais. Būtu tādēļ vēlams , lai mūsu valdība izstrādātu savu viedokli šajā jautājumā un dotu konfidenciālus norādījumus sūtniecībai, kā viņai reaģēt uz latviešu kolonistu izceļošanas kustību, resp. vai atbalstīt neoficiālā ceļā kolonistu tieksmes atgriezties uz dzimteni un vai dzimtene viņus labprāt uzņemtu.

Izlietojot šo gadījumu, lūdzu Jūsu, augsti godātais Ministra kungs, saņemt manas patiesas un dziļas cieņas apliecinājumus.

Sūtniecības padomnieks./......./

Avots: LVVA, 3235.f., 1/2 apr., 875a. l., 30. -32.lp.[noraksts]

1. LR Ārlietu ministrs Antons Balodis (1928 – 1930)

2. Sizraņa – pilsēta Krievijā, Samaras apgabalā.

3. Domāts, 1917. gada 7. novembra (25. oktobra) boļševiku valsts apvērsums

4. Puds – mērvienība Krievijā, 1.puds =  16,3 kg.

Sapnis

Gāju. Biju ceļā no Līvānu piestātnes uz Dignājas Slīderiem, mūsu dzimts sensenajām mājām, kas gan jau manā laikā tika pārdēvētas par Daiņām. Šo ceļu savā mūžā biju gājis un braucis vai simtām reizes. Kā mazu zēnu jau tēvs mani ņēma līdz braukdams uz Līvānu tirgu, kur parasti mielojāmies ar kliņģeriem un citiem pilsētas gardumiem. Tad ātrie skrējieni manā jaunībā. Un tā līdz manām vecuma dienām, kad kājas jau gura nosoļojot šos sešus kilometrus. Nu atkal gāju – klusa iekšēja miera pilns, ne smaga, ne arī viegla, bet kā savādas neatvairāmas vajadzības mudināts.
Pie gāju Daugavas krastam, kur ceļa galā celtuve jau no neatminamiem laikiem. Jā, arī tagad tur viņa gaida gājējus un braucējus.
Vasaras novakars un šāda novakara miers. Daugava savos krastos vizuļo pretī skaidrajām debesīm kā kausēts metāls. Krastmalas atspoguļojas ūdenī. Tur Augšzemes zaļganais krasts – mēreni lēzens, ar savām druvām, kas pieiet pie paša krasta, un tur arī Latgales krastmala ar savu vienmuļo kailumu. Agrāk tur auga priedītes, bet nu tās nozudušas. Palikušas tikai grants bedres.
Daugava, Daugava un viņas ūdeņi – kāda nemitīga maiņa, bet arī kāda uzticīga pastāvība! Šie ūdeņi bez stājas plūst uz jūru, pavasaros iedami pāri krastiem, vasarā nokrizdamas zemu. Katrā gada laikā tie rāda citu seju, un arī katrā dienas stundā tie ir citādi. Kāds ir agrais vasaras rīts, kad viegla migliņa pār ūdeņiem un dzestra vēsma sitas tev vaigā, tāda nav pusdienas tveice, kad viļņi aicināt aicina atveldzēties, tāds nav arī vakars, kad skatoties pāri šim ūdens līdzenumam cilvēks ilgojas sapņot un mīlēt.
Daugava, Daugava – tāda viņa bija priekš simts gadiem, kad es minu viņas krastus, tāda arī priekš tūkstošiem, kad vikingi brauca savos kuģos no viena tāluma uz otru, piestādamies arī Daugavas krastam, te tirgodamies, laupīdami vai celdami savas pieturas vietas. Paies vēl tūkstoš gadi, bet Daugava paliks tā pati vecā paziņa, kādu to pirmo reizi redzēju savās bērnu dienās.
Agrāk, cikreiz Daugavai tuvojos, atgriezdamies no citurienes, tik manī bij tās domas: Tu vari būt kur būdams, un palikt cik ilgi gribēdams – Daugavu tu atrodi to pašu. Nemierīga un mainīga būdama, viņa patur savus krastus sargam, kā gudra tauta savas labās tradīcijas. Viņa pieredzējusi daudz, viņa atminas ledus laikmeta šļūdoņus, viņa nav aizmirsusi cilvēkus, kas pirmais parādījās šais krastos. Viņa zina, kādu valodu tas runāja. Daugava vēroja, kā radās varenais Dignājas pilskalns, kā cēla Jersikas pili, kā nodedzināja šo pilsētu. Daugavas atbilde tomēr un vienmēr ir bijusi – klusēšana.
Es stāvu uz celtuves, atspiedies uz margām. Viens pēc otra sarodas arī citi. Tur divi jaunekļi uz riteņiem, tad pajūgs un beidzot viegla automašīna. Nu uznāk svešais laivinieks, pagroza kaut ko, un mēs bez lieka trokšņa attālināmies no krasta. Es jūtu līdzbraucēju skatus uz mani vērstus, jo esmu citādi ģērbies, katrā ziņā vecmodīgi, un arī mani sejas vilcieni (panti, vaibsti) nevar būt tie paši. Tikai zirgs bija gluži tas pats un tāpat nosprauslojās. Rati trauslāki, laikam gan no izturīgākas vielas, no metāla un finiera, gumijas riepām. Iekšā sēdētājs – pasauss vīrs un viņam blakām mazs zēns. Vai tas nav mans tēvs, kas ar mani sev blakām atgriežas no Līvāniem? Nē, tas tomēr ir svešs. Vēl uzmetu skatu automašīnas braucējam, vēl pagriežu skatu uz jaunekļiem. Viņu sejas tā kā smalkākas nekā manos laikos, tā kā nervozākas, tomēr apvaldītas un pašapzinīgas. To grūto dzīvi, kādu redzēja mūsu tēvi, viņi nav baudījuši. Bet totiesu viņi ir klusāki un arī skumjāki. Mēs visi klusējām. Senāk tā nebija parasts. Arī sveši cilvēki, sastapušies kaut vai uz celtuves, uzsāka kādu sarunu. Cēlājs grozīja atkal kloķus, un celtuve ar slaidu līkumu piestājās pie nobrauktuves. Mēs bijām Augšzemes pusē'. Nebija cēlājam tā jāmocās, kā manā laikā, kad dažreiz velkot pret vēju – likās, nupat jau celtuve sāks slīdēt atpakaļ. Tikai vaigs viņam saulē un Daugavas vējos gan bija tāpat nodedzis un aprauts brūns.
Braucēji maksāja. Arī es izvilku no kabatas naudas gabalu, ar ko savā laikā varēju samaksāt par pārcelšanu, un sniedzu to cēlājam.
- Kas tā par naudu? – viņš, paņēmis naudu pirkstos, ierunājās. Tās bija cilvēka balss pirmās skaņas, ko es atkal dzirdēju. Un kamēr viņš pētīja naudas gabalu, man jau izšāvās caur smadzenēm doma: balss šim cēlējam gluži tāda pati, kā agrākajiem, pasmaga un apnicīga, jo diendienā jārunā viens un tas pats.
- Bet man citas nav…
- Labi vien būs! – iemeta savā kabatā un sāka rīkoties ar savu celtuvi.
Cik klusi nobrauca pajūgs – nošūpoja vien, cik viegli uzlidoja krastā mašīna, tikai mazu putekļu mākonīti saceldama, un arī jaunekļi, kā vēja pūsti, atradās krastā un pazuda. Nokāpu arī es, nesaprazdams, ko ātrumā varētu jautāt cēlājam. Apkārtne jau bija pazīstama, ceļš tāpat zināms.
Gabaliņu gāju pa krastu, kur kājinieki ieminuši gludu taciņu. Tātad simts gadus atkal cītīgi mīdīta šī taciņa. Arī ūdens zāles tur, lēzenās piekrastes tuvumā, palikušas uzticīgas savai dzīves vietai. Skatoties uz tām, man gribējās ieraudzīt, kā līdaka apsviežas turpat zāļu tuvumā, bet ūdens palika mierīgs. Jau tolaik zivju Daugavā bija tik maz, nu tās būs izbeigušās pavisam.
Tad nogriezos uz lielceļa. Te nu bija visapkārt Dignājas lauki un mājas. Tur Vandāni, tur Karkas, tur Lāči un Goči. Tās bija tās pašas mājas, lai arī tā kā svešādākas likās. Dārzi lielāki un kuplāki, ēkas kā vairāk noslēpušās mājas kokos. Bet bija arī pavisam jaunas mājas – jaunas lauku sētas, pat ar dārziem, un ar bērziem, ozoliem, liepām ap tiem, lai arī ne tik lieliem, kā vecajiem saimniekiem. Koku bija vairāk kā manā laikā, viss likās kuplāks un zaļāks. Jā, pat gar lielceļa abām malām bija labi paaugušies bērzi un liepas. Savs cilvēka mūžs šiem kokiem likās. Tā tad tomēr bijusi pacietība šos kokus uzaudzēt un nosargāt. Manā laikā šis labais pasākums neveicās, un iestādītie kociņi drīz vien pazuda, par lielām sirdssāpēm koku un skaistuma draugiem.
Ak jaukais dzimtenes lielceļš , ko nu es atkal gāju, nu koku apēnots un tāpēc divtik skaists un mīļš! Pat druvas no šāda lielceļa vērojot likās pievilcīgākas. Un cik gluds šis ceļš! Pat ratu iebrauktās rises nav manāmas. Es tīši pasperu ar kāju, kā pārbaudīdams, bet ceļa virsa ir cieta. Tas ir kādas vielas apbārstīts vai aplaistīts, lai sacietētu vai neirtu, kā senāk tas bija – rudeņos un pavasaros dubļi un dziļi iebrauktas rises, bet vasaras vidū putekļi un arī rises. Kur nu viegla un patīkama braukšana pa šo Dignājas ceļu! Tur jau Lūk atkal paskrēja garām kāda pelēka mašīna, tik viegli un klusi, kā lauku pele, pat bez senējās benzīna smakas.
Eju pa Daugavas lielceļu tālāk. Uzkalnē ticis – ieraugu Ģipterānu skolu. Tā mana pirmā skola. Kā kokos tā ieaugusi, cik plašs dārzs, sniedzas līdz pat kaimiņu mājām, un redzams tikai pelēkais jumts. Manā laikā dārzs bija mazs un arī liepas gar ceļmalu tikko saņēmušās dūšīgi augt. Ticis pretī skolai, redzu, ka skolas ēka arī jauna, pavisam cita celtne, daudz gaumīgāka par veco. Sākumā skolai bija pusotra stāva, pēc pirmā pasaules kara to pārtaisīja, tā ka bija veseli trīs stāvi. Bet nu atkal divstāvu celtne, tikai tā kā garāka un plašāka. Glīta, gaiša, jautra, kurpretī agrākā bija noliktavai vai kazarmai līdzīga.
Pie ceļmalas tiltiņa apstājos un skatos, acīm mīlinos. Man bija tikai desmit gadi, kad sāku uz šejieni staigāt. Tad deviņpadsmitais deva vietu divdesmitajam, bet nu jau divdesmit pirmā vidus. Šurp sastaigāju četrus gadus. Šais dienās varbūt izšķīrās mans liktenis, ka es nepaliku tēvu sētā, bet aizgāju pasaulē, dzīvoju pilsētā, tur atstādams sava mūža lielāko daļu, tomēr paturēdams ilgās pēc laukiem. Tā es tiku par sikspārni, kas lido kā putns, tomēr nepieder putniem.
Man stāvot tiltiņa malā un mulstot bērnības atmiņās, no skolas iznāk pavecs vīrs un tuvojas lielceļam. Galva kaila, vieglā pelēkā uzvalkā, vaļā kaklu. Mums jāsastopas, es nevairos. Ceļu cepuri, viņš klusi paloka galvu. Man jārunā. Atvainojies par viņa aizkavēšanu, es jautāju, vai še joprojām Ģipterēnu pamatskola?
- Jā, te ir Ģipterēnu skola … laukskola. Senāk gan te bijusi pamatskola, kā to vēsture pauž, bet nu ilgi gadi, kā laukskola.
- Tā gan. Bet kāda tur starpība? Es neesmu ļoti ilgus gadus še bijis un lūdzu manu nezināšanu saprast. Še bija mana pirmā skola.
- Lauku skola, īsi sakot, piemērota laucinieku bērniem – ar savu programmu, ar metodi, ar visu skolas dzīvi, ar uzdevumu un mērķi. Turpretī pamatskola bija tā vispārīgi, bet nevis kādai atsevišķai ļaužu grupai. Tur mācīja, kas bija parasts mācīt visā pasaulē, nejautājot, vai viss tas vajadzīgs arī latviešiem, un vēl latviešu zemniekiem.
- Tā tad pārgrozības uz labu.
- Bez šaubām. Senāk ar laucinieku bērniem bija tā, kā ar maziem putnēniem, kad tos bez laika izcilā no ligzdas. Tie nesēd vairs savā vietā, lec laukā un nositas. Arī jaunos lauciniekus, bet jo sevišķi vairāk apdāvinātos un čaklākos, kas labi mācījās, pacilāja gan, bet neko arī vairāk nedeva. Zini nu tikt ar savu nemieru galā. Un cik tur daudz lieka mācīja, kas tūlīt jāaizmirst.
- Tā bija, tā bija, tur Jums taisnība. Pat ebreju svētos rakstus mācīja. Bet kas ir Latvija un kas latviešu zemnieks, to nedzirdēja. Tas tik sen, tik sen… Kāda gan tagad mana pirmā skola?
Skolotājs, jo kas gan cits viņš varēja būt, saprata manu neizteikto vēlēšanos un aicināja uz brīdi ienākt, kaut gan viņam bijis nodoms drusku iziet.
Ieeju skolā tai pašā vietā, no kā spriežams, ka jaunā celta pa daļai uz vecajiem pamatiem, pat izmantojot daļu no vecajiem mūriem. Tā ieeja palika tai pat vietā. Izgājām cauri nelielai priekšiņai un bijām klasē.
- Šimbrīžam mums ir trīs klases un sešas darbnīcas, - to teicis, skolotājs ar skatu lika saprast, lai apskatu vien šo klasi, un tad viņš rādīs nākošo.
Klase nebija liela, katrā ziņā mazāka nekā manā laikā. Arī solu tur bija mazāk. Gar sienām stikloti skapji ar dažādiem mācības līdzekļiem. Kā muzejā. Sienu brīvo daļu noklāja zīmējumi. Tas viss praktisko zināšanu labākai iegaumēšanai. Tikai uz vienas sienas, kas bija aiz katedras, atstāta brīvāka vieta portretiem. To bija trīs – man nepazīstami cilvēki, zemnieka izskata. Kad aplūkoju tos, laipnais skolotājs piebilda:
- Tie mūsu pašu ļaudis – Dignājas pagasta darbinieki, kam nopelni sava pagasta un šis skolas labā. Te lūk šīs skolas atjaunotājs pēc 1979. gada šausmīgā kara, tur – skolas pirmais priekšnieks, kas savā amatā sabija veselus 38 gadus, un trešais – tagadējais pagasta vecākais, kam arī skolas ir sirdslieta. Mēs skolēniem mācām cienīt arī sava pagasta darbiniekus. Un tur – pagasta karte. Še ir iezīmēts katrs celiņš, katrs koku puduris. To arvienu apskatīdami – skolēni iepazīst savu pagastu tik labi kā savu pašu sētu, reizē ar to mācīdamies kļūt par savas dzimtenes patriotiem, kas ir tikai par labu visas tautas un valsts patriotismam.
- Bet valsts vīri, saimniecības un kultūras darbinieki, kara vadoņi?
- Dažus no tiem redzēsim otrā klasē.
Ejot pa koridoru, skolotājs pavēra dažas durvis, ļaudams tur uz brīdi ieskatīties:
- Te darbnīcas – koka darbiem, aušanai, citiem lauku sētas darbiem. Skola palīdz arī šai laukā.
Kāpām otrā stāvā. Arī otrās klases sienas bija pārliecīgi pieblīvētas – gan skapjiem, gan dažādām ģeogrāfiskām un vēsturiskām kartēm un zīmējumiem. Pie sienas bija arī Ulmaņa portrets, bez tam viņam līdzās vēl divi. Viens no viņiem tā kā redzētiem vaibstiem, trešais turpretī gluži svešs, kauču simpātiska izskata un patiesi cieņas cienīgs.
Šie trīs mūsu valsts dibinātāji vai atjaunotāji. Tur viens, kas to darīja 1918. gadā, tur otrais, kam grūtais uzdevums – pēc otrā pasaules kara, un tur trešais, kas pēc lielās 1979. gada katastrofas cēla jauno Latviju.
Klases sānos, pāri kartēm un zīmējumiem, arī bija pielāgotas vietas portretiem. Tur redzēju Krišjāni Baronu, Ernestu Brastiņu, tāpat vairākus man svešus, otru blakus sienu rotāja vairāki grupu gleznojumi. Vienā bija tautas atmodas laikmeta vīri ar J.Alunānu, Kronvaldu, Ausekli un citiem. Bija arī praktiķi, zinātnieki, mākslinieki. Labi izdevies bija Rainis dzejnieku grupā.
Man sevišķi interesēja, kas varēja būt tie vīri, kas bija novietoti Kr.Barona un Brastiņa tuvumā. Skolotājs to saprata un piebilda:
- Te nu četri: pirmais ar saviem nopelniem mūsu tautas dziesmu savākšanas un sakārtošanas darbā, otrais ar šo dziesmu izmantošanu jaunajai latvietības mācībai, trešo mēs uzskatām kā latvisma sistēmas izkārtotāju un ceturtais ir latviskās dievestības gaišais mācītājs. Tā šie pēdējie noslēdz to darbu, ko bija sākuši Barons un Brastiņš.
- Vai kāds no šiem vēl dzīvo?
- Nē, viņi visi jau veļu valstībā. Dievestības skaidrais tulks mira nesen,
lielā vecumā, atstādams daudz rakstu un runu.
- Runu? Vai tās nav uzrakstītas?
- Runas ir ierakstītas kodolā, tās mēs katrā laikā atkal varam noklausīties. Arī skolas bibliotēkā ir liels skaits runu. Senos laikos bija gramofonu plates, tagad tā lieta vienkāršāka.
Gan skatījos, bet tomēr arī steidzos. Tāpēc pagriezu skatu uz savu pavadoni. Tas arī virzījās uz durvju pusi un iedams teica:
- Kā pirmā klase runā tehniku un praktiku, tā šī apraksta bijušo un esošo, protams, vispirmā kārtā mūsu dzimteni un latviešu tautu ar viņas dižajiem. Vispasaules darbinieki laukskolā ir atstāti mierā, par tiem runā augstākas skolas, kad audzēkņiem jau ir vajadzīgā apziņa un saprašana.
Mani veda trešajā klasē, kas bija pret dienvidiem. Pirms nokļuvām līdz durvīm, jau izdomājās doma: pēc praktiskās un aprakstošās vēl trešā. Kas tā varētu būt? Manā laikā iztika ar pirmajām divām.
Durvis atvērās. Pirmais iespaids – ka tukšāka par iepriekšējām, tomēr savādas dzīvības pilna. Citāda, nekā ikdiena, tomēr pazīstama. Gan pazīstama, bet arī kas vairāk. Kā mākslas muzejs? Bet tādu mākslas muzeju nekur neesmu redzējis. Svētnīca? Bet arī tādu svētnīcu neesmu redzējis. Gaišs. Nekādu lieku mantu. Soli vienkārši, kā pieplakuši grīdai, lai netraucētu citu. Durvīm pretī – liela glezna – ģimenes grupa. Tēvs, māte, trīs dēli un trīs meitas. Bet kā viegls fons – daudz veļu valsts iemītnieku, vectēvi un vecmātes un tālie senči. Pati ģimene spilgta, spēcīga, tās veselība staro no katra locekļa, acis pilna dzīvības prieka, gudrība nolaižas uz tēva un mātes pieres.
Tai pašā acumirklī, kad gleznojumu ieraudzīju, man bez kādas skaidrošanas bija skaidrs: ģimene ir visas dzīves pamats. Šī kuplā, veselā, rosmīgā, priecīgā, gudrā ģimene ir visas nākotnes stūra akmens. Var droši celt māju. Sekos darbs, būs panākumi, staros ideāli, būs nākotne. Manu dvēseli kā gūstīt sagūstīja šī glezna un nelaida vaļā. Mani suģestēja spēks, kas bija tēva rokās un plecos, un modās arī dēlu augumos, un tāpat tā mātes laipnība, kas staroja no mātes acīm un lūpām. Arī meitas jau bija kā brīnišķīgi ziedi. Spēku apvaldīja un cilvēciskoja tēva gudrās acis, sievišķumu – mātes sirds cēlums, kas izteicās viņas rokā ap mazākās meitenes pleciem. Brīnišķai vajadzēja būt pasaulei, kas radījusi šo ģimeni, un tālāk veidosies tā pasaule, kurā dzīvo un strādā šie cilvēki.
Drusku atģidies, es vēroju, vai gleznas stūrī nebūs salasāms meistara vārds. To tur neredzēju, un atkal skolotājs paskaidroja, ka šis darbs esot – reprodukcija, pie tam no oriģināla, kas vairāku mākslinieku kopdarbs. Ne jau mākslas izstādei, bet tieši skolām domāts, tāpēc arī neviens mākslinieks to nesaistot ar savu vārdu. No tautas ņemts, tas tautai atdots, tāpat kā vecās tautas dziesmas. Tādas esot arī citās lauku skolās.
Es vēlreiz vēros gleznā un man nebija nekādu šaubu par latviešu tautas nākotni, kas savai jaunajai reliģijai bija atradusi šādu pamatu, kas patiesībā gan tas pats vecais tautas dziesmu gudrības pamats.
Darbinieku portretu šai klasē nebija. Šī telpa runāja par to, kas iet pāri atsevišķam darbiniekam, lai cik tas būtu cildens. Bet – bija vairāki citi attēli, ar glezniecisku svaigumu un spēku, tāpat ar zīmējuma stingrumu un skaidrību. Šais attēlos saturs bija stipri nereāls, kauču tā kā pa daļai kur redzēts un izsapņots. Tur baltu bērzu birzs, tomēr šie bērzi kā tautiskas svētnīcas sudraba pīlāri, un viss šīs gleznas kopiespaids – aicinājums pēc gara skaidrības un sirds cēluma. - Tur otrs gleznojums – jūras plašums, balti putni slaidiem spārniem, un – atkal izjūta: mūsu priekšā bezgala plašums un mēs lidojam tālāk, līdzi šiem putniem, bez stājas, bez mitas. – Trešais – latviešu lauku sēta – istaba, pagalms, agra rīta svaigums, bet viss tik mīļi, ka ne var pateikt. Šādas lauku mājas tēlu sirdī glabādams, tu nekad nebūsi Latvijai svešinieks. – Vēl cita glezna rādīja darba dzīvi druvā, bet tā, ka šis darbs bija kā pati dzīvošana un kā dievkalpojums. To skatot – cilvēku atstāja nemiera rūpes, kas būs rītu vai parīt? Vai nebūsi izsalcis, vai nepaliksi bez pajumtes? Darba svētība tev vienmēr dos vajadzīgo.
Acīmredzot – glezniecisko atbalstīja muzikālais, jo turpat sienas iedobumā redzēju dažus mūzikas instrumentus, gan nezinādams, kā tos nosauc.
Skolotājs piegriezās man ar paskaidrojumu:
- Redziet, šī klase jau pāri tehnikai un aprakstam, še jau ideāli un tālākais, kas vēl tikai dzimst dvēselē kā sāpīgas ilgas un kā priecīgas nojautas.
Man bija ap sirdi kā laimīgam mājās pārnācējam. Tad tomēr pa šiem simts gadiem mana dzimtene, mana tauta bija tikusi tik tālu, ka saprata… ka labam praktiķim un labam bijušā un esošā zinātājam iespējams pacelties pāri ikdienai – daiļuma, svētuma un ideālu pasaulē. To mācīja šī skola tai cauri vien izejot.
Mēs gājām. Kāpjot lejup, es jautāju, cik garš tagad skolas laiks?
- Tas nav cieti noteikts. Tas ir – pēc skolēna veselības, pēc gara spējām, pēc tā, uz ko viņam nesas prāts, vai ko nodomājuši vecāki. Vai skolēns paliks lauku dzīvē, vai skolosies citā skolā, vai ies pilsētā, vai kaut kā citādi. Tas viss kopā nosaka gadu, dienu un stundu skaitu.
- Tagad, - skolotājs turpināja, - skolai un skolotājam vieglāk, īpaši pēc televīzijas aparātu uzstādīšanas katrā lauku mājā. Daļu no mācībām nu varam pasniegt mājās. Še klasē es runāju, zīmēju uz tāfeles, vai rādu kaut ko, un skolēni savās mājās, pie skaļruņa un ekrāna to visu ir redz, ir dzird. Tā skola arvienu vairāk top par mācību kontrolētāju un palīgu mājas darbam.
Tālāk es jautāju, vai skola arvienu vēl ir jauniešu atrāvēja laukiem un dzinēja uz pilsētu, pat bez īsta mērķa, kā tas bija agrāk?
- Lauki gan joprojām dod savu daļu cilvēku pilsētai, jo dzimstība tur maza un pilsētnieku veselība tomēr nevar mēroties ar lauku spēku, tomēr ne skola tur vainīga. Skola palīdz kā tiem, kas paliek laukos, tā arī tiem, kas novietojas citur. Bez tam tagad pilsētnieks mazāk norobežojas no laukiem, kā tas bija agrāk.
- Kā to panāk?
- Te palīdz ne tikai vieglā satiksme. Arī skola ir audzinājusi šai tuvošanai. Pilsēta nu ir kā iešana attālākā darbā. Šai brīdī tu esi še, bet ja gribi – pēc stundas tu esi valsts otrā pusē. Dienu strādā pilsētā, bet nakti, ja gribi, pavadi lauku mājas gultā, kas ir tālu laukos. Parastajos gadskārtu svētkos, kā Jāņos, Ziemas svētkos – gandrīz vai visus pilsētniekus redz laukos, un valsts svētkos pa daļai otrādi. – Tagad skola neko nelauž, bet palīdz un audzina. Senāk gan, kā to mūsu vectēvi ir piedzīvojuši, dzīve uz laukiem bija kas viens, un skola – kas pavisam cits. Tagad tā nav. Skola un grāmata vairāk iekļaujas dzīvē. Protams, arī tagad pagadās visādi cilvēki, bet ne skola tur vainīga. Vismazāk skolai vainas pie cilvēka atsvešināšanas dzīvajai dzīvei.
Mēs bijām apstājušies trepju galā. Te – pēkšņi zvans, īsts skolas zvans, kas vēsta stundas sākumu vai beigas. Skan šis zvans brīžam stiprāk, brīžam klusāk, it kā pats zvanītājs skraidītu, gan tuvodamies, gan attālinādamies. Kur nu bija šis straujais zvanītājs? – Es jau gribēju jautāt skolotājam, bet kad pagriezos tuvāk, es viņu gandrīz vairs nesaredzēju. Viņš strauji izbālēja un pazuda, kā mēness pazūd gaišam rītam uzaustot.
Es pamodos. Mana sirds sita straujāk krūtīs. Es biju nomodā, bet man gribējās tikt atpakaļ savā sapnī. Aizvēru acis, centos bijušos tēlus nelaist projām. Gribēju redzēt vēl Daugavu, iet dzimtenes lielceļu, kur spēcīgie bērzi gar abām malām, gribēju vēl kavēties trešajā klasē. Ak pastāvēt ģimenes gleznojuma priekšā, kas bija kā svinīgs dievkalpojums!
Es ilgi nevarēju aizmigt.