Sarakste starp Dāvi Torni un pakalpojumu sniegšanas kompāniju sakarā ar nokavēto maksājumu.

No: Jana Dille Datums: Wed 8 Oct 2008 12.19pm Kam: Dāvis Tornis Temats: Nokavētais maksājums Cien. Dāvi, Mūsu dokumentācija vēsta, ka jūsu kontā ir nokavēts maksājums un parāds uz doto brīdi sastāda 233.95 LVL. Ja Jūs jau esat veicis konkrēto maksājumu, tad, lūdzu, sazinieties ar mums tuvāko 7 dienu laikā, lai apstiprinātu maksājumu. Ar cienu, Jana Dille. No: Dāvis Tornis Datums: Wed 8 Oct 2008 12.37pm Kam: Jana Dille Temats: Re: Nokavētais maksājums Cien. Jana, Pašlaik esmu bez jebkādiem finansiāliem līdzekļiem, tāpēc nosūtu Jums šo zirnekļa zīmējumu. Manā skatījumā šī zīmējuma vērtība sastāda 233.95 LVL, līdz ar to es uzskata, ka visi jautājumu ar manu parādu ir atrisināti. Labu vēlot, Dāvis. No: Jana Dille Datums: Thu 9 Oct 2008 10.07am Kam: Dāvis Tornis Temats: Nokavētais maksājums Cien. Dāvi, Paldies, ka sazinājāties ar mums. Taču diemžēl mēs nevaram pieņemt Jūsu zīmējumu kā maksājumu, līdz ar to Jūsu parāds vēl joprojām sastāda 233.95 LVL. Lūdzu, sazinieties ar mums tuvāko 7 dienu laikā, lai apstiprinātu to, ka maksājums ir veikts un ka visas saistības ir izpildītas. Ar cieņu, Jana Dille. No: Dāvis Tornis Datums: Thu 9 Oct 2008 10.32am Kam: Jana Dille Temats: Re: Nokavētais maksājums Cien. Jana, Tad es vēlētos saņemt savu zirnekļa zīmējumu atpakaļ, lūdzu. Labu vēlot, Dāvis. No: Jana Dille Datums: Thu 9 Oct 2008 11.42am Kam: Dāvis Tornis Temats: Re: Re: Nokavētais maksājums Cien. Dāvi, Jūs pats nosūtījāt man zīmējumu. Vai vēlaties, lai es to jums pārsūtu atpakaļ? Ar cieņu, Jana Dille. No: Dāvis Tornis Datums: Thu 9 Oct 2008 11.56am Kam: Jana Dille Temats: Re: Re: Re: Nokavētais maksājums Cien. Jana, Jā, lūdzu. Labu vēlot, Dāvis. No: Jana Dille Datums: Thu 9 Oct 2008 12.14pm Kam: Dāvis Tornis Temats: Re: Re: Re: Re: Nokavētais maksājums Attached No: Dāvis Tornis Datums: Fri 10 Oct 2008 09.22am Kam: Jana Dille Temats: Kā zirneklis tas ir? Cien. Jana, vai Jūs esat pārliecināta, ka tas ir zīmējums, ko Jums nosūtīju? Šim zirneklim ir tikai septiņas kājas un, manuprāt, es nevarētu pieļaut tik bērnišķīgu kļūdu, kad es to zīmēju. Labu vēlot, Dāvis. No: Jana Dille Datums: Fri 10 Oct 2008 11.03am Kam: Dāvis Tornis Temats: Re: Kā zirneklis tas ir? Cien Dāvi, Jā, tas it tas pats zīmējums. Es nokopēju to no Jūsu epasta un nosūtīju to Jums atpakaļ. Dāvi, Jūsu kontā vēl joprojām ir 233.95 LVL iztrūkums. Lūdzu, veiciet maksājumu pēc iespējas ātrāk. Ar cieņu, Jana Dille. No: Dāvis Tornis Datums: Fri 10 Oct 2008 11.05am Kam: Jana Dille Temats: Automātizētā atbilde Paldies, ka sazinājāties ar mani. Pašlaik es esmu prom, ceļoju laikā, atgriezīšos pagājušajā nedēļā Labu vēlot, Dāvis. No: Dāvis Tornis Datums: Fri 10 Oct 2008 11.08am Kam: Jana Dille Temats: Re: Re: Kā zirneklis tas ir? Labdien, Esmu atpakaļ. Esmu izlasījis visus Jūsu epastus un pieņemu, ka zīmējums ir mans, pat neskatoties uz vienu trūkstošo kāju. Saprotu, ka tieši trūkstošās kājas dēļ Jūs atteicāties pieņemt manu zīmējumu, bet arī nepacentāties to novērst, lai neaizskartu manas jūtas. Kā rezultātā es Jums nosūtu izlabotu zīmējumu ar pareizu kāju skaitu kā pilnu maksājumu nenomaksātajam rēķinam. Es ticu, ka tas atrisinās mūsu domstarpības. Labu vēlot, Dāvis. No: Jana Dille Datums: Mon 13 Oct 2008 2.51pm Kam: Dāvis Tornis Temats: Re: Re: Re: Kā zirneklis tas ir? Cien. Dāvi, Kā jau esmu paziņojusi, ka mēs nepieņemam zīmējumus kā maksājumus par nenomaksātiem rēķiniem. Mēs pieņemam bankas čekus, naudas pārskaitījumu, kā arī skaidru naudu. Lūdzu, veiciet maksājumu šonedēļ, lai izvairītos no turpmākajām soda sankcijām. Ar cieņu, Jana Dille. No: Dāvis Tornis Datums: Mon 13 Oct 2008 3.17pm Kam: Jana Dille Temats: Re: Re: Re: Re: Kā zirneklis tas ir? Es Jūs lieliski saprotu un veikšu maksājumu šonedēļ, ja vien neaizmirsīšu to izdarīt. Bet tā kā Jūs nepieņēmāt arī otru manu zīmējumu, es Jūs lūdzu atgriezt to man pēc iespējas ātrāk. Tas bija muļķīgi uzskatīt, ka es varu Jums piedāvāt kaut ko pilnīgi bezvērtīgu, izniekot Jūsu laiku un tad piešķirt tam tik lielu vērtību. Labu vēlot, Dāvis. No: Jana Dille Datums: Tue 14 Oct 2008 11.18am Kam: Dāvis Tornis Temats: Re: Re: Re: Re: Re: Kā zirneklis tas ir? Attached * Piezīme: Balstīts uz patiesiem notikumiem. Galveno varoņu vārdi ir mainīti. ** Interesants fakts: eBay izsolē zīmējums tika pārdots par 15 tūkst. ASV dolāru.

Piedzīvojumi Rīgas 3. mūzikas internātskolā

Ieskats Jāņa Gannosa atmiņās – komentāros par Latvijas 25 gadiem… – un VDK. Jānis Gannoss *2015. g. 21. aprīlī 12:37 Jau 1982.gada rudenī pirms Brežņeva nāves dažiem Latvijā, tai skaitā Rīgas 3.internātskolas vēstures skolotājam Arvīdam Barvikam, čeka piedāvāja dibināt sociāldemokrātisko partiju Latvijā, bet viņš atteicās . Neļāva arī saviem 8.klases audzēkņiem internātā iepazīties ar uz kopmītnēm Stūres ielā piesūtīto krievisko filmiņu, kuras viena daļa kritizēja PSKP, bet otra daļa aicināja dibināt jaunu partiju. Arvīds Barviks jau divus gadus nedzīvoja kopmītnēs. Vēstulei bija Maskavas zīmogs, Rīgas zīmoga nebija. Piesūtīto materiālu aiznesa piesūtītājiem uz čeku atpakaļ. Oficiālā vēsture, neraksta arī par 1987.gada novembra notikumiem Latvijā. Ārzemju radio vēstīja, ka 10 ASV senatori atbalsta Latvijas neatkarības centienus. Pirmo reizi visi oficiālie LPSR mēdiji skaļi atkārtoja šo vēsti, protams, nosodot to kā jaukšanos Latvijas iekšpolitikā. Darba vietās tika rīkoti darbaļaužu mītiņi pret ASV jaukšanos Latvijas lietās. Galvenais mītiņš notika pie Strēlnieku pieminekļa Vecrīgā, kur pēc dedzīgas LPSR aizstāvēšanas pret ASV iejaukšanos tapa nomētāta ar olām aktrise Vija Artmane, viņai pēc tam bija jāiet uz 4.poliklīniku tīrīties. Kāds vēstures paradokss ! Rīgas 3.mūzikas internātskolā, kuras teritorijā tagad ir ASV vēstniecība ( LPSR “Sputņika” vadītāja čekiste direktore no 1988.gada janvāra Maija Milovidova-Leipciga to izkārtoja ), šis mītiņš izgāzās, to redzēja no Ļeņina rajona izglītības nodaļas atsūtītā biedrene Tērauda. Skolēni atteicās parakstīt tukšas lapas. Skolotājas brīdināja viņus, ka būs nepatikšanas viņiem un viņu vecākiem. Par izgāšanās grēkāzi padarīja nevis čekistu pakalpiņu miljonāra Gerkena brāli matemātiķi un fiziķi Jāni Gerkenu- skolas partijas sekretāru, bet vidusskolas vēstures skolotāju Arvīdu Barviku, kurš demonstratīvi nepiedalījās mītiņā, tā parādīdams nevēlēšanos kalpot sātaniskām varām un idejām. Pateicoties Dievam, Arvīds Barviks panāca, ka izteikto rakstisko brīdinājumu izglītības nodaļas vadītāja Olga Šeremeta atceļ. Taču kādu bija jāsoda- noņēma no amata skolas direktoru Sociālistiskā Darba Varoni Franci Kokinu ( lai Dievs mielo viņa dvēseli ), kurš par to tikai priecājās, jo vairs nebija jāpiesedz Jāņa Gerkena ( tagad Tukuma pansionāta iemītnieks ) un Andra Skārda ( tagad nelaiķis ) zādzības. Par skolas direktori 1988.gada janvārī atnāca strādāt Maija Milovidova, kura jau 1987.gada septembrī, zinādama, ka viss brūk, savā “Sputņika” vietā gribēja iekārtot Arvīdu Barviku, kurš viņai atteica. Šobrīd Maija Leipciga ir klusi noņemta no amata. *Jānis GANNOSS Latvijas un pasaules vēstures, sociālo zinību, filozofijas, politikas un tiesību skolotājs

Kā valoda pārvērta cilvēci?

Biologs Marks Peigls dalās ar aizraujošu teoriju, par to, kāpēc mēs, cilvēki, izveidojām mūsu sarežģīto valodas sistēmu. Viņš min, ka valoda ir "sociālās tehnoloģijas" sastāvdaļa, kas ļāva senajām cilvēku ciltīm piekļūt jaunam varenam rīkam: sadarbībai. M.Peigls teica: "Katram no jums piemīt visvarenākā, visbīstamākā un graujošākā prasme, ko dabiskā izlase jebkad izstrādājusi. Tā ir neiroaudio tehnoloģija, ar kuru var pārprogrammēt citu cilvēku prātus. Es, protams, runāju par valodu, jo tā ļauj ievietot domu no sava prāta pa tiešo kāda cita prātā, un viņi var mēģināt darīt to pašu, nevienam no jums neveicot ķirurģisku operāciju. Tā vietā, jums runājot, jūs patiesībā lietojat semetrijas formu, kas nemaz nav atšķirīga no jūsu televīzijas pults.Vienīgi šī ierīce paļaujas uz infrasarkanās gaismas pulsiem, jūsu valoda paļaujas uz pulsiem, vai mācīties no citu kļūdām - iegūt no citu gudrības. Un tāpēc tie vienu un to pašu lietu dara atkal un atkal un atkal. Faktiski mēs varētu doties miljons gadu senā pagātnē un šīs šimpanzes darītu to pašu, ar tiem pašiem kokiem vilktu ārā termītus, un izmantotu tos pašus akmeņus, lai atvērtu riekstus. Tas varētu skanēt augstprātīgi vai pat lepni. Kā mēs to zinām? Jo tieši tā darīja mūsu priekšteči - Homo erectus."

Šo tulkojumu uz Latviju atveda Rasma Rozīte

Osta sākās ar kosmosu. Un proti, ar planētu melodijām un dziesmām un ar dievišķo piramīdu uz augšu un uz leju. Augšējai piramīdai vienmēr ir zvaigzne, tā sauktā spēcīgā planetāriskā enerģijas pulsēšanas zīme. Šie pulsi staro uz zemi. Nākamā ir kosmosa zīme, bet ne piramidālā formā. Šeit augšā un apakšā trūkst piramīdas, jo iešķēlumi ir daudz zemāk. Šīs ir tīras kosmiskās vibrācijas, sfēru mūzika un sfēru mūzikas informācija. Visu sauļu un planētu skaņas, te atkal ir lielas planētas, kas izstaro informāciju un virpuļo kā krusti ap sevi. Šeit tālāk turpinās kosmiskā informācija šīs ir dažādas plāksnes (līmeņi) “Mana tēva mājā ir daudz mājokļu”. Tātad sākums ir kosmosā. Visa josta ir pilnīgi kosmiska informācija. Tālāk ir mūsu saules sistēmas informācija. Tātad ne tikai lielā kosmosa pasaules telpas, bet tagad mēs nonākam mūsu saules sistēmā. Šeit ir septiņas planētas, informācija par septiņām čakrām, par septiņām dienām, grāmatu ar septiņiem zīmogiem. Šeit ir arī RNS un DNS septiņnieka šūnu kods. Šeit atrodas visa DNS un RNS programma. Tātad cilvēces ģenētiskais kods. Šīs ir tā saucamo kosmisko spēku enerģijas formas, proti, Dievu spēks. Tajā ietīti sauļu virpuļi. Tagad seko četras svastikas. Tie ir četri elementi. Debesis netiek radītas, tikai solārais spēks, no kā lielā ātrumā cēlusies visa radība. Debesis atrodas šajā un augšējā piramīdā. Tā ir akāša jeb debesis. Tās radās kā virpulis jeb pakāpieni. Piramīdai ir virsotnīte. Te sākas cita kosmiskā informācija. Šeit ir slīps krustiņš. Šie ir pilnīgie savienojumi. Tas nozīmē, ka dvēselei ir savienojums un informācija ar visu pasaules telpu, līdz debesīm, līdz Dievam. Viss pārējais ir bezgalīgi daudz planētas, kas ietekmē mūsu zemi un visu universu, bet kuras mēs vēl nepazīstam. To sauc par eņģeļu dziesmu. Šī zīme ar divām zirgu galvām pa labi un pa kreisi redzama bieži. Tas nozīmē – CILVĒKS un DIEVS ir VIENS. No šīs zīmes radās krusts TAO. Šīs ir jūsu senču dziesmas. Šī ir jūsu vēsture, jūsu stāstījums, no kurienes jūs nākat. Jūs neesat no Eiropas. Jūs neesat eiropeiska tauta. Jūs ilgi esat dzīvojuši Indijā, tātad Āzijā. Jūs esat gan āriska grupa, bet jums nav nekāda sakara ar āriešiem. Jūsu vēsture ir līdzīga vēdām. Šajā jostā ir visa informācija. Šī ir jūsu grāmata, šī ir jūsu programma. Jums bija jāiet krustā. Līvzeme. LĪ nozīmē debesu, dievišķā tauta. Jums bija pieejama visa debesu informācija. Šī ir zīme, ka eņģeļi ar jums tikās. Šī ir absolūta informācija. Jūs bijāt tik svēta tauta, ka jūsu senči bija spējīgi sazināties ar eņģeļiem. Eņģeļi jums paši mācīja mīlestību, žēlsirdību un brālību. Šīs trīs bija jūsu lielākās vērtības. Trīs lielie spēki. Agrāk jūs esat dzīvojuši augstu kalnos. No turienes jūs nonācāt lejā jeb tikāt nosviesti lejā. Šī piramīda apakšā ir pildīta ar informāciju un augšā ir atkal virsotnīte. Virsotne uztver dievišķo enerģiju. Jūs nākat no sniegiem bagātas zemes, kalnājā, kurā jūs esat dzīvojuši ir bijis ļoti daudz sniega, tas nozīmē daudz enerģijas. Atkārtojas kosmiskais krusts. Atkārtojas enerģijas informācija un staru uztveršana. Jums ir ļoti daudz kopīga ar inkiem, “ar zemi vidienē”, ar seno zemi. Šeit redzamas, ka jums bija arī atlantiskie spēki. Šeit ir piramīda uz leju, šeit ir pakāpieni, mistērijas. Dieva tēvs, Dieva dēls, Dieva Svētais gars. Šeit atrodas jūsu mistērijas. Mistēriju spēles, kādas jums bija. Tām būtu jābūt saglabātām vēl jūsu vecajās dziesmās. Eņģeļi jums atnesa trīs iniciācijas. Šeit ir trīs pakāpieni, kuri jums jāiet. Jostai ir daudz kopīga ar Meksiku jeb indiānisko. Tā bija viena tauta, kas sadalījās. Viņi nesaucās indiāņi. Šeit ir vairākas SIRIUSA zīmes. Tas nozīmē, ka Sīriuss bija jūsu saule, kad dzīvojāt savā iepriekšējā zemē. Jums jāpēta Sīriuss. Sīriusam ir divas saules. Šīs te ir sliedes, šie mazie krustiņi. Toreiz jūs saņēmāt savu gaismu no Sīriusa. Kas izprata trīsvienību un saņēma iniciāciju GARĀ, DĒLĀ un TĒVĀ, tas tika apmācīts kosmiskajos noslēpumos un sasniedza augstu apziņu, kurā GARS, DĒLS un TĒVS ir viens. Šeit jau pie jums ir teikts par KRISTU. Jūsu informācija bija, ka KRISTUS nāks no Sīriusa. Te atkal atkārtojas planētas, kas izstaro savu informāciju uz jums. Šeit ir četras, te divas svastikas. Saule ir pagriezusies. Jūs esat nonākuši citā saules lokā. Ir noticis kaut kas kosmisks. Varbūt kosmiska katastrofa, kuras dēļ saule ieņēmusi citu vietu. Jūs esat dabūjuši citu sauli Sīriusa vietā. Enerģijas ir samazinājušās. Jūsu rīcībā ir palikušas vairs tikai divas lielas enerģijas. Sīriusa spēks ir saglabājies, enerģijas ir sadalījušās, izšķīrušās. Sākuma enerģija, sākuma kosmiskā informācija nav saglabājusies. Kāds kosmisks notikums jūs ir sadalījis, sadalījis arī jūsu tautu. Kaut kur uz zemes ir jābūt tautai, kurai ir līdzīgas zināšanas kā jums un kas pieder jums. Jūs tikāt dalīti un jums palika vairs tikai divi lieli spēki. Tautas otrā daļa paņēma pārējo līdz. Šeit arvien parādās planetāriskā informācija. Jūsu tiesība bija liela. Eņģeļi vēl arvien nokāpa pie jums un palīdzēja jums. Jūs vienmēr ticējāt DIEVAM un DIEVS jums palīdzēja. Jūsu priesteri vēl arvien saņēma informāciju no sfērām un planētām. Jūs bijāt ļoti svēta tauta. Tagad parādās ļoti interesantas zīmes. Šeit ir meandrs. Meandra cilpas ir tikai grieķiem, inkiem un tautām vidienē. Indijā valdīja grieķu ķēniņš Miniloss. Meandra spēks sniedzās toreiz tālu līdz Āzijai. Tagad jūs esat atgriezušies pavisam atpakaļ savā vecajā dzimtenē. Nezinu kādēļ jūs esat pārbīdīti. Tagad jūs esat pēkšņi nonākuši mežiem un zvēriem bagātā vidē. Tas droši vien parādās arī jūsu dziesmās. Visu to izdarīja kāda liela komēta, kāda liela zvaigzne. Tai jūs sekojāt un nonācāt tajā zemē. Tagad enerģijas ir saistītas ar šo zvaigzni. Šī lielā zvaigzne, šī lielā komēta noteica jūsu dzīvi. Jūs vadījāties pēc tās. Jūs nākat no Ziemeļindijas. Tagad pie jums bija zirgu upuri. Zirgs bija vissvētākais dzīvnieks. Upurēt zirgu jums bija briesmīgi, jo zirgs pie jums vēl tagad ir svēts. Zirgus upurēja, lai novērstu likteni. To darīja tikai Ziemeļindijā. Šeit atkal parādās kosmiskā informācija. Jums bija lieli priesteri, kas prata lasīt kosmiskos spēkus. Jums bija ļoti augstas mistērijas un lieli priesteri. Redziet atkal šī zīmes. Te ir vairāki F un T ar roku. Tie ir DIEVI. Šeit pie jums nākuši Dievi, ne tikai eņģeļi. Tātad astronauti no debesīm. Vai redzat šeit starpību? Viss ir līdzīgs tomēr dažāds. Piramīdas vienmēr ir atšķirīgas, šī ir lielākā. Tā ir vairāk aizpildīta. Nekas neatkārtojas. Sekojošās zīmes stāsta, ka jūsu apziņa bija tik augsta, ka jūs spējat grozīt likteni ar gaismas skaņām. Jūsu dievišķie dzirdēja dievišķas lietas. Jums bija ļoti augstu attīstīta garīgā astronomija un astroloģija. Līdz šejienei kosmiskā informācija vēl nekad nav pārtrūkusi. Šeit parādās pavisam jauna zīme. Tagad jūs esat kļuvuši par tautu, kurai savas mistērijas bija jāslēpj. Tagad bija ļoti daudz slepenu zinību, slepenās skolas. Viss iegāja slepenās svētvietās. Jūsu liktenis bija ļoti smags un citas lielās tautas jūs verdzināja. Tam arī jābūt jūsu dziesmās. Radās slepenas brālības. Redziet šeit tiltiņu. Jūs sevi nekad neesat zaudējuši ne savu Dievu, ne savas zināšanas. Šeit arvien vēl ir planētu informācija. Tagad parādās pavisam jauns musturs. Šis ir neiedomājams enerģijas spēka režģis. Jums bija visaugstākais enerģijas tīkls virs zemes. Jūs varējāt satikties ne tikai ar Dieviem un eņģeļiem, bet jūsu zemē bija arī enerģijas vietas, kurās atradās tempļi, stupas un obeliski, ar ko jūs varējāt pievilkt kosmiskos spēkus. Šīs te ir koku zīmes. Jums bija lieli svētie koki. Jūs arī piedalījāties, kad pasaules osis Ētrasil zemei atdeva visu apziņu. Sarkanā ir zemes informācija, baltā ir kosmiskā. Jums bija milzīgs enerģijas režģis un tas jums ir vēl šodien jūsu zemē. Redziet, šeit pēkšņi tas kļūst balts. Piramīdas šeit ir pavisam aizpildītas. Šeit piramīdai jau ir krustā sišanas zīme. Tā ir pavisam citāda. Piramīdas šeit ir pilnas ar viediem cilvēkiem. Ir radušies lieli svēti centri. Tie arī vēl šodien eksistē jūsu zemē, arī ja jūs to vairs nezināt. Tātad šeit ir M. Šeit dievišķā māte jums ir dāvājusi lielu atklāsmi. Kad jūs kļuvāt kristieši, Marijai droši vien pie jums bija dziļa nozīme. Jūs esat Mātes tauta. Tam arī būtu jāparādās jūsu dziesmās. Jau Lemūrijas, MV laikmeta beigās jūs bijāt tauta. Tātad bezgala sena tauta. Šeit redzams, ka planetāriskās zināšanas neizzūd. Līdz šim tās arvien vēl redzamas. Sfēru mūzika, spēki, dziedāšanas spējas un zināšanas – viss ir jūsu tautā. Eņģeļi paši jums mācīja ārstniecību. Savienojums ar debesīm nemainās. Cilvēki un Dievi ir vienoti, viņi nešķiras. Te ir saules vārti, caur kuriem jūs esat gājuši, tāpat kā TIHUANAKĀ (Meksikā). Lielie saules vārti. Šeit zināšanas ir nākušas vēl no saules pašas. Gajatrimantra ir pie jums tikusi dziedāta. Jūsu senajās dziesmās ir tikusi apdziedāta saule. Jūs esat gājuši caur saules vārtiem. Šeit ir arī Mēness vārti. Jūs esat izmantojuši saules un mēness vārtus kosmiskajai informācijai. Līdzīgi kā STENEHEDGEI KARN K. Redziet, šeit nezinātājam tas varētu izskatīties pilnīgi vienāds, bet viss ir citāds, atšķirīgs. Šeit ir informācija par kādas svētas pilsētas plānu. Šī ir svētās pilsētas ŠAMBALAS zīme. Vai nu jūsu tautai bija priesteri no Šambalas jeb jums bija savienojums ar Šambalu vai arī jūs bijāt daļa no Šambalas tautām. Šis ir svētās pilsētas Šambalas plāns, kurā uzturējās tikai priesteri, svētie un dievi. Tālāk savienojums ar debesīm, tas nav pārtrūcis. Jūsu priesteri, dievi un eņģeļi paliek. Jūs spējāt lasīt orākulu. Šī ir Dieva acs. Te parādās lielā kosmiskā katastrofa. Milzīga planēta nes ko pavisam jaunu arī lielajā enerģijas režģī. Šeit kosmiskā apziņa, kosmiskās zināšanas, kontakts ar dieviem un eņģeļiem. Te redzam OMO zīmi. OMO ir nākamais KRISTUS, kosmiskais Kristus. Šeit ir krusts. Šī ir zvaigžņu informācija uz zemes jau ar kosmiskā Kristus zīmi. Šeit jūsu pilsētas un tempļi jau celti krusta zīmē. Tām apkārt ir enerģijas lauki jūsu kosmiskās zināšanas tiek sargātas. Tālāk nav vairs planetārās apziņas, bet dievišķā apziņa. Piramīda kļūst liela un ir aizpildīta, tāda kā Meksikā. Šajā piramīdā ir sešas mistēriju vietas. Šeit ir karmas zīme. Cilvēki saprata karmu un dzīvoja dievišķās inkarnācijas zīmē. Tagad zināšanas sniedzas vairs tikai pa Dieva kāpnēm un vēstījumi kļūst citādi. Kāpnes iet pa citiem enerģijas laukiem. Piramīda kļūst lielāka. Tai pāri meandrs. Jūs nosaka āriešu tautas. Uz zemes ir jauns sakārtojums, ko izraisījušas zvaigznes, kas tagad parādījušās. Jums bija zināmas deviņas planētas, ne tikai septiņas. Un tagad mēs atkal nonākam pie deviņām. Dievišķie astronauti jūs bieži apmeklē. Zvaigznes jūs vēl arvien nosaka. Šī josta ir svētie raksti un kas to prot lasīt ir svēts. Jūs esat svēta un augsta tauta. Šajā te zīmē jūs uzvarēsiet. Redzat, te viss tiecas uz debesīm. Jūsu liktenis nekad nebūs zemes liktenis, bet vienmēr kosmosa un debesu liktenis. Ja jūs paliksiet pie sava Dieva, viņš jūs vienmēr uzklausīs, jo liekas, ka viņš jūs bezgala mīl. Jūsu tauta nav sākusies dzīvnieciskajā, bet jau sirmā senatnē jums bija ļoti augsta attīstības pakāpe. Šī josta patiesībā ir svēta grāmata un to agrāk nēsāja tikai priesteri. To sēja šādā veidā: priekšā mezglu un tad pāri. “Apjozieties, jo jūs esat mani!” Priesteriem bija balti tērpi un tam apkārt josta. Un tad vēl bija trīsstūrains lakatiņš. Jā, jūs esat svēta tauta. Eņģeļi jūs mācīja. Jums bija Rišiji. Agrāk tā ir bijusi milzīga tauta un tai ir bijis sakars ar Šambalu. Šī josta ir tīri enerģijas raksti un tā ir bezgalīgi veca.

Kas bija IMANTS LEŠINSKIS un ko viņš TOMĒR PASPĒJA PATEIKT?

Kas bija IMANTS LEŠINSKIS un ko viņš TOMĒR PASPĒJA PATEIKT? – Tapešu palīmju foto. 1991.

Noklusēšana četru gadu garumā

Noklusēšana četru gadu garumā Autors: Nikolajs Avens. 1997. gada 14. maijs Pašnāvība Brīvības pieminekļa pakājē 1993.gada 18.maija rītā (trīs nedēļas pirms 5.Saeimas vēlēšanām), lai kā toreiz centās ierēdnieciskie noklusinātāji, bija «...sitiens sabiedrībai, lai tā sāktu domāt» (D.Zvirbule, Diena, 1993.gada 22.maijā). Nelaiķis Ādolfs Buķis, izklājis plakātu notikuma vietā, savu nāvi pārvērta politiskā apsūdzībā. Par vainīgajiem pašnāvībā bija nosaukti I.Godmanis, E.Repše, M.Vulfsons. Aizgājējs atstāja arī vēstuli. Par šādām informācijām publicētājus apvainoja pretvalstiskā histērijā, jo, lūk, tādējādi sekmējot varaskārajiem sazvejot vēlētāju balsis. «(..)pilsoņi(..) vēl nespēj atšķirt graudus no pelavām» - tā D.Lemešonoks Lauku Avīzē 1993.gada 21.maijā. Taču - vai šī pamācība neliek atcerēties piecdesmitgadīgās pagātnes pamatbausli par pūļa tumsonību un partijas avangarda lomu? Aizgājēju, pēc ziņām masu informācijā, «paslēpa» jau trešajā dienā, bet faktiski - vēlāk, klusu un slepenībā. Sabiedrība, ja reiz asinis izlijušas pieminekļa pakājē, ir tiesīga zināt nelaiķa atstātās vēstules saturu, tiesīga zināt valsts institūciju pārbaudes rezultātus (pēc informācijas masu medijos - tāda komisija bija sastādīta), nevis aprobežoties ar dažu žurnālistu subjektīvajiem vērtējumiem. Uz lietuviešu patriota kapa, kurš 1991.gada janvāra notikumu laikā sadedzināja sevi Maskavā, Sarkanajā laukumā, netrūkst ziedu. Ādolfs Buķis sevi ziedoja tautai, vismaz tā viņš saprata. Var jau būt, ka liktenīgais solis ir bijis kļūmīgs, bet var arī būt, ka Ādolfs Buķis jau toreiz, pirms četriem gadiem, redzēja tālāk un skaidrāk par savu līdztautiešu vairākumu. «Grāmatā pieminu Ādolfu Buķi, kurš 1993.gada 18.maijā nošāvās pie Brīvības pieminekļa. Manuprāt, šis cilvēks upurēja sevi nākotnes vārdā... Es gribētu, lai latviešu tauta nopietnāk padomātu par šo upuri,» - tā intervijā saka Antons Benjamiņš (Latvijas divdesmito un trīsdesmito gadu «preses karaļa» Antona Benjamiņa mazdēls) laikrakstā Lauku Avīze 1997.gada 9.maijā. Kādu cenu mēs vēl maksāsim par patiesības noklusēšanu? Vai jānāk jauniem upuriem? Dievs, pasargi mūs no «noklusinātājiem»!

“Pieminekļi un monumentālā celtniecība Latvijā 30. gados”

Vaidelotis Apsītis: “Pieminekļi un monumentālā celtniecība Latvijā 30. gados” Pieminekļos un monumentālajā celtniecībā visuzskatāmāk parādās valsts garīgās un materiālās pasaules izpausme. Nav samērojami tie neatkarīgās Latvijas divdesmit divi gadi ar lielo kultūras tautu tūkstošgadīgajām tradīcijām. Tomēr arī mums ir ko lepoties. Un šodien, atskatoties uz sasniegto, mēs nevaram neatzīt Kārļa Ulmaņa ieguldījumu valsts dzīvē visā Latvijas pastāvēšanas laikā. Un, redzot straujo valsts uzplaukumu, īpaši viņa vadības gados, nebūt nav nejaušība, ka, šo laika posmu pieminot, mēdz teikt — tas notika Ulmaņlaikā. Latvija Pirmā pasaules kara rezultātā bija smagi cietusi — pilnīgi iznīcināta rūpniecība, pārstājusi eksistēt ārējā tirdzniecība. Vairāk nekā pusē no Latvijas pagastiem bija notikusi karadarbība. Laukos daļēji vai pilnīgi nopostītas 182 854 ēkas. Zaudētas izcilas kultūras vērtības. Jau 1918. gadā Kārlis Ulmanis “Baltijas Lauksaimniekā” raksta: “Lauku mājas ir tautas šūpulis.” Tas ir apgalvojums, kas kļūs par vienu no galvenajiem viņa valstsvīra darbības virzieniem. Realizējot zemes reformu un likvidējot kara gadu postījumus, uzceltas un atjaunotas 440 923 lauku ēkas. Bija padomāts arī par laukstrādniekiem. Tās bija arī Kārļa Ulmaņa rūpes. Viņš aizrāda: “Lauku sētā nedrīkst trūkt telpas ērtai dzīvei. Katram pieaugušam cilvēkam vajadzīgs savs kambaris, vajadzīga sava privāta dzīve.” Jau pieminētajā “Baltijas Lauksaimniekā” Kārlis Ulmanis pievērš uzmanību lauku sētas estētiskajam izskatam. “Jaunie laiki,” saka viņš, “ir godā cēluši senos tikumus — arī cenšanos pēc daiļuma un tīrības pašā lauku sētā un tās apkārtnē. Cik skaistas, viesmīlīgas un patīkamas ir mājas, kuras ieslīgst lapu zaļumā (kuras pavasarī nogrimst ķiršu, ābeļu un citu augļu koku ziedu kupenās, kur vasarā atrodam atspirdzinošu pavēni), kur rudens pusē bagātīgi atrodam sārtos, veselīgos augļus. Vai pie jūsu mājām arī ir labi kopts dārzs?” Plašu atskaņu un atsaucību sabiedrībā gūst Kārļa Ulmaņa aicinājums — “Dēstiet kokus, piedalieties Mežadienās!” Atklājot 1936. gada Mežadienas, viņš saka: “Lai katrs tad atceras, ka aug kur kupls koks, kura saknes sien un saista arī pašu dēstītāju pie mūsu mīļās, dārgās zemes! Tad nu mēs pamazām sāksim būt liecinieki tam, ka visskaistākās ir mūsu mājas, mūsu apkārtne, viss pagasts un beigu beigās — arī visa mūsu zeme.” Vēl šodien visviet — gan ceļā uz Kurzemi, Vidzemi, latgaļu un sēļu zemi — saglabājušās birzis un alejas kā Ulmaņlaika gara liecinieces. Jau 1912. gadā Kārlis Ulmanis, vēl atrazdamies Amerikā, raksta uz dzimteni: “Gādāsim par prāta un dvēseles gaismu!” Tam uzdevumam kalpos neatkarīgās Latvijas laikā uzceltās jaunās gaismas pilis — pamatskolas Carnikavā, Zilupē, Ilūkstē. Zemgales kviešu druvu ieskautu pamatskolu ieguva Penkules bērni. Jaunas skolas uzceltas visos Latvijas novados — Kandavā, Pālē, Liepājā, arī Brocēnos, Jaunburtniekos, Galgauskā, Galēnos, Meirānos, Gulbenē, Bauskā, Rūjienā, Rēzeknē, Jelgavā, Cēsīs. Jaunas skolu ēkas paceļas arī Rīgā. 1937. gadā Kārlis Ulmanis piedalās skolu izlaiduma aktā Valkā. Ar lepnumu viņš tajā var paziņot, ka pēdējos 3 gados pabeigtas 283 jaunas skolas, t.i., 93 skolas katru gadu. Saimnieciskās dzīves rosība izpaudās arī kultūras un ārstniecības iestāžu celtniecībā. Tās ir monumentālas celtnes, kas ne vien cēlušas nacionālo pašapziņu, bet ienesušas lielas izmaiņas Latvijas lauku un pilsētu ainavā. Viena no tādām — dižākā — uzcelta Daugavpilī. Tas ir Vienības nams, kurā zem viena jumta apvienoti teātris, tirdzniecības centrs, restorāns, viesnīca, peldbaseins, arī administratīvas iestādes. Savu uzdevumu Vienības nams daļēji izpilda vēl šodien. Lielas sabiedriskas ēkas — tautas nami, aizsargu nami — uzceltas arī Madonā, Jelgavā, daudzos apriņķu centros. Dažos gados jaunas viesnīcas ieguva Rēzekne, Jelgava, Cēsis, Valmiera, Rūjiena. Skaistāko viesnīcu, reizē arī dziedniecības iestādi, ieguva Ķemeri. Ļaužu veselības uzlabošanai kalpo tādas celtnes kā Tērvetes sanatorija, Žēlsirdīgo māsu skola Rīgā u.c. Savu tautas namu Mazirbē ieguva lībiešu tauta. Kaut arī galvenais celtniecības apjoms bija virzīts uz laukiem, nozīmīgas izmaiņas Ulmaņlaiks ienesa arī galvaspilsētā: jaunajos savrupmāju rajonos nomalēs, kā arī lielajos īres namos. Jaunākās atziņas dzīvokļu celtniecībā tika ieguldītas municipalitātes celtajās mājās. Lai varētu mērķtiecīgi ievirzīt visas tautas saimniecības, kultūrvides aizsardzības uan arhitektoniskās dzīves nozares kā valstī kopumā, tā arī Rīgā, 1936. gadā Ministru kabineta tiešā pakļautībā nodibināta Nacionālās celtniecības komiteja, kuru no 1938. gada vadīja Kārlis Ulmanis. Tās uzdevumos ietilpa arī pienākums ienest celtniecībā “nacionālo garu”. Pie šādas prasības nepieciešams pakavēties tuvāk. Divdesmit neatkarīgās Latvijas gadi bija pavēruši ceļu vēstures pētīšanai. Vēstures pieminekļu apzināšanas, vākšanas un aizsardzības funkcijas jau 1923. gadā bija nodotas Pieminekļu valdei. Tās pakļautībā nodibināts Brīvdabas muzejs, kas kļuva par mūsu tautas materiālās un garīgās kultūras dārgumu krātuvi, par nozīmīgu ieguldījumu nacionālās pašapziņas stiprināšanā. “Krāsim un sargāsim visu, kas liecina par mūsu senču gara stiprumu,” atgādināja Kārlis Ulmanis, apmeklējot Brīvdabas muzeju 1935. gadā. Varam pateikties par paveikto darbu, apzinoties, ka Otrā pasaules kara un lauksaimniecības kolektivizācijas gados daudzas no tām vērtībām, kas muzejā saglabātas, mūsu kultūras vēsturei būtu zudušas. Ar iepriekš teikto izskaidrojama Kārļa Ulmaņa attieksme pret Latvijas galvaspilsētu, sevišķi pret tās centrālo daļu — Vecrīgu. Tā — gan vēl tajos senajos laikos, kad tā bija visa Rīga, gan vēlākajos, kad to apskāva pēdējo gadsimtu apbūves rajoni, vienmēr ir bijusi pilsētas pulsējošā sirds. Nepārtraukti augošās ekonomiskās, sociālās un politiskās prasības gadsimtu gaitā ienesa jaunas apbūves formas ar jaunām stilistiskām iezīmēm, kas vairoja arī tās māksliniecisko pievilcību. Laikmets nomainīja laikmetu, atstādams Vecrīgā jaunas pēdas. Daudzviet nojaucot mazvērtīgo apbūvi, nomainījušās vismaz trīs māju paaudzes. Šo “tradīciju” vēlējās turpināt arī Ulmaņlaikā. Lai vēsture šo rīcību attaisno vai nosoda! Pašvaldību darbinieku sanāksmē 1936. gadā Kārlis Ulmanis griežas pie klausītājiem, paskaidrodams, ka “Nacionālās celtniecības komiteja (..) varēs ar gaišu, uz nākotni vērstu skatu strādāt un vadīt Rīgas celšanas darbu. Un, ja jūs gribētu acīm saredzamus un taustāmus pierādījumus tam (..), tad ejiet un pastaigājiet pa Rīgas ielām, pa Vecrīgas ielām. Kad jūs tur staigāsit, kad jūs vienam otram paprasīsit, tad jūs gan dabūsit zināt, kas jums Rīgā tagad jāskatās. Un tad arī pie tās pašas reizes atvadieties no visa vecā, no vecos laikos celtās bezkrāsainās materiālistiskās Rīgas”. Seko Rīgas lielvecākā Liepiņa aicinājums — vecajam un nederīgajam, un neglītajam no pilsētas centrālās daļas ir jānozūd, lai dotu vietu jaunām celtnēm, ielām, laukumiem. Nākotnes valsts vārdā tiek nojaukti kvartāli starp Melngalvju namu un 11. novembra krastmalu, pie Māras baznīcas, 13. janvāra ielā pie Vaļņu ielas, Smilšu un Zirgu ielā. Ne visi bija vienisprātis. Bet tiem rīdziniekiem, kas par veco ēku noplēšanu uztraucās, laikraksts “Rigasche Rundschau” atbildēja, apzīmēdams šo pasākumu par “die Befreiung der Monumente des Altertums von allen proletarischen Krimskrams” (RR 1937, 57). No 1935. līdz 1938. gadam Vecrīgā nojauca 42 dzīvojamās ēkas un 28 saimniecības ēkas. Atbrīvotajos kvartālos uzcelti Kara muzejs, Finansu ministrija; plašākam skatam atvērās Arhibīskapa katedrāle — Doma baznīca. Neīstenotas palika divas nozīmīgas celtnes — Rīgas pilsētas valdes nams un Pasta krājkase. Veco namu vietā uzcelts Armijas ekonomiskais veikals, Vecrīgas tuvumā — Tiesu pils un tipogrāfijas jaunceltnes Dzirnavu un Blaumaņa ielā. Bet Kārlim Ulmanim skats sniedzās arī tālākā nākotnē. Nerealizēta palika iecere par laikmetam veltīta pieminekļa — arhitektoniska un ainaviska ansambļa celtniecību Pārdaugavā, bijušajos Daugavas senlejas klajumos. Tas vēl ieceres stadijā ieguva simbolisku, valsts varas apliecinošu nosaukumu — Uzvaras laukums, nosaukumu, kas pārdzīvojis karus un okupācijas gadus, saglabājies līdz mūsdienām. Nozīmīgs notikums ir Lauksaimniecības akadēmijas un Latvijas lauksaimniecības kameras pārvietošana uz atjaunoto un paplašināto Jelgavas pili, kas vienlaikus ar šo notikumu iegūst Viestura piemiņas pils nosaukumu. Valsts saimniecisko rosību atspoguļo arī daudzas rūpnieciska rakstura celtnes. Laukos tās ir pienotavas Bēnē, Neretā, Skujenē, Oktē un daudzviet citur, cukurfabrikas Jelgavā, Krustpilī, Liepājā. Tikai bagāta valsts ar cerīgu skatu nākotnē varēja uzcelt un piepildīt tādus piecus milzīgus Centrāltirgus paviljonus, kuros saplūda lauku darbarūķu un Dzintarjūras zvejnieku sagādātais cienasts rīdzinieku galdam. Ar skaudību atceramies šos gadus, kad, paēduši paši, sviesta muciņas ripinājām kuģos, lai pretim saņemtu zeltu. Nav lielākas celtnes, kas Latvijas neatkarības gados būtu sniegusi tik daudz, kā Ķeguma spēkstacija. Tās celtniecībai kopš pamatakmens likšanas svinībām 1937. gadā uzmanīgi sekoja Prezidents. Guldot pamatakmeni Daugavas gultnē, viņš saka: “Tas ir vissvarīgākais un plašākais pasākums mūsu dabas bagātību izmantošanā, un zinām, cik lielas izmaiņas tas ienesīs mūsu dzīvē.” Latvijas arhitektūrā laikmets ir sarežģītu procesu atspoguļotājs. Nacionālās celtniecības komitejas likumā Valsts prezidents ietvēra atziņu, kas prasa “nostiprināt celtniecības darbā latviski nacionālo garu”. Meklējumos izpaužas katra arhitekta radošā individualitāte, kas ietverta tautas celtniecībai raksturīgajās vienkāršajās būvmasās, pārdomātā plānojumā un tautas tradīcijām tuvajā kolorītā. Tas saskatāms galvenokārt mēģinājumos ieviest to nelielajos apjomos, piemēram, “Jautrajā odā” Ķemeros, biedrību namos, savrupmājās, dažkārt arī nelielu skolu vai dzelzceļa staciju celtniecībā. Senās koku celtniecības tradīcijas īpašu vērienu iegūst monumentālajās koka būvēs — Latvijas vispārējo dziesmusvētku estrādēs. Meklējumi latviskās arhitektūras izpratnei vairāk sastopami sabiedrisko un administratīvo ēku iekštelpās. Nereti tie sasniedz monumentālu dižumu un romantisku intimitāti. Kā viengabalains arhitektūras, monumentālās glezniecības, mākslas metālkalēju, mēbeļnieku, tekstilmākslinieku, vitrāžistu un citu mākslas nozaru mākslinieku darba apliecinājums redzams bijušajā Rakstnieku pilī Siguldā. Latviešu stilizētās ornamentikas un kolorīta bagāts izmantojums redzams arī Finansu ministrijas, Tiesu pils, Kara muzeja jaunceltnēs, trīsdesmitajos gados uzceltajās banku ēkās provincē un viesnīcās. Seno arhitektūras tradīciju atblāzma redzama arī slēgtajā vasaras koncertzālē Dzintaros, Izglītības ministrijas interjeros, Latvijas sabiedriskajā klubā (RLB piebūvē) un citur. Savdabisks mēģinājums ieviest latviešu arhitektūras un mākslas tradīcijas redzams 1938. gadā paveiktajā Rīgas pils — valsts prezidenta rezidences pārbūvē. Tās rezultātā, sevišķi galvenajās reprezentācijas telpās, parādās laikmetam raksturīgās latviskās telpas izpratne. 1936. gadā Prezidents dod padomu: “Tikai viena kultūra Latvijā var būt — latviskā kultūra — un nav vietas nekādai citai domai, kā tikai tai, ka vienas valsts robežās var būt viena kultūra un mūsu Latvijas valsts robežās vieta ir tikai latviskai kultūrai. Šī latviskā kultūra var būt ļoti iecietīga, tā var ļaut rasties arī vienam otram atzarojumam vai arī citādai izskaņai. Tikai latviskais novelk robežu un visam citam vajag ietilpināties šajā latviskajā kultūrā un ne otrādi.” Ar šādu apziņu veidota Rīgas pils jaunā Svētku zāle. Tā ir arhitektoniska ilūzija par senlatviešu virsaišu saieta telpu — ar monumentāliem stilizētiem rustikālā baroka formās veidotiem griestiem, monumentālām gleznām, pieskaņotiem telpas iekārtas priekšmetiem. Kaut arī piecdesmit gados daudzas pils mākslinieciskās vērtības gājušas zudumā vai bojātas, ir saglabājies unikāls laikmeta daiļamatniecības liecinieks — latvisku mēbeļu garnitūra. 1938. gadā Rīgas pils iegūst Trīs zvaigžņu torni. Trīs zvaigznes — valsts laicīgās varas simbols — sasaucas ar trim zelta gaiļiem — kristīgās pasaules apliecinātājiem Jēkabā, Pēterī un Arhibīskapa katedrālē. It kā noslēdzies Kārļa Ulmaņa ceļš no Bērzes “Pikšām” līdz Trīs zvaigžņu tornim. Droši vien Prezidents nu pārdomā, kur radies šis spēks, kas ļāva Latvijai dzimt un tik strauji izaugt. Vai mīlestībā pret dzimto zemi, zemnieka sētu, gadsimtos saglabātajiem tikumiem? Vai cieņā pret tiem, kas nezaudēja ticību savai tautai, atdodami tai savu dzīvību? Tikko bija beigušās Latvijas atbrīvošanas cīņas, kad grupa brīvības cīnītāju ierosina Rīgā uzcelt Brīvības pieminekli. Atklāts 1935. gada 18. novembrī, tas atgādina daudzu gadsimtu garumā saglabātās ētiskās saknes un mākslas tēlos apliecina Pirmajā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās iegūtās brīvības vērtību. Izcilā ansambļa atklāšanā piedalās arī toreizējais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Jau kopš pirmajiem valsts pastāvēšanas gadiem viņš atgādina, ka “visi darbi nobāl un paliek mazi to varoņu darbu priekšā, kuri par Latvijas un Latvijas valsts tapšanu ir savas galvas ķīlā devuši, (..) kurus mūža miegā aijā sirmās Daugavas sēru dziesma Nāves salas malā, kurus sedz garās balto krustu rindas Brāļu kapos. Viņi, mūsu svētie, kuriem uz mūžu paliek mūsu pateicība”. Šos vārdus kritušajiem varoņiem Kārlis Ulmanis veltīja 1920. gada 1. maijā — tikai dažus mēnešus pēc pēdējā svešzemju karavīra padzīšanas no Latvijas. Šī tautas garīgās pasaules izpausme, kurā apvienojās tēvijas mīlestība un gadsimtos saglabātās mirušo piemiņas tradīcijas, jau pirmajos pēckara gados tika apliecinātas materiālā formā. Bijušo cīņu vietās un daudzos Latvijas novados uzcelti pieminekļi, novietotas piemiņas zīmes kritušajiem varoņiem — Ķekavā, Slokā, Ķemeros, Ogrē, Mālpilī, Smārdē, Līgatnē, Asaros, Ložmetējkalnā un citur. It kā sirdsbalss aicināta, Latvijā radās jauna mākslas nozare — memoriālā māksla. Tie bija lielāki vai mazāki ansambļi gan Valkā, Balvos, Cēsīs, Raunā, Rūjienā, Dzelzavā, Rēzeknē, Džūkstē, gan daudzviet citur. Lielais vairums no tiem padomju gados ir iznīcināti vai bojāti. Savu atjaunošanu gaida piemineklis pirmajam Valsts prezidentam Jānim Čakstem Jelgavā, Uzvaras piemineklis Cēsīs, piemineklis Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem Valkā un citi. Mēs varam būt gandarīti, ka Rēzeknē atkal pāri visam novadam svētīto krusta zīmi pacēlusi Latgales Māra, ka rūjienieši nav aizmirsuši savu Sējēju un Tālavas taurētāju, ka Dobelē savu vietu atkal ieņēmis piemineklis Latvijas atbrīvotājiem. Šajās Latvijas svētvietās spēku smēlis Kārlis Ulmanis. Ieradies pie pulkveža Kalpaka pieminekļa Airītēs 1934. gadā, viņš paziņo, ka nācis izteikt “savu, valsts un tautas pateicību” par atdotajām dzīvībām varonīgajā brīdī. Katru gadu 11. novembrī un 18. novembrī Kārlis Ulmanis kopā ar valdību ir Brāļu kapos — šajā visizcilākajā memoriālajā ansamblī, kritušo karavīru piemiņas vietā, augstākajā latviešu kultūras apliecinātājā. Brāļu kapos Valsts prezidents Kārlis Ulmanis ieradīsies arī tajās Latvijas traģiskajās dienās, kad Latvija kļūst par upuri lielvalstu sazvērestībai. Vienatnē Prezidents pēdējo reizi dosies gar kritušo karavīru vadiem, rotām un pulkiem. Galvu noliecis Mātes Latvijas priekšā, Kārlis Ulmanis vēl nenojauš, ka varmācīga roka arī viņu atraus no dzimtenes. Bet ir palicis viņa paveiktais darbs — labākais apliecinājums tam, ko viņam uzticīgā, augstas morāles un dziļu tikumu apveltītā Latvijas tauta paveikusi mierīgajos valsts uzplaukuma gados. Referāts nolasīts zinātniskajā konferencē “Kārlis Ulmanis un viņa laiks” Rīgā 1997. gada 2. septembrī

Raksts no interneta dzīlēm. Banānu vilinājums.

Cienījamie lasītāji, neslēpšu, ka slavenajam latvju režisoram Eduardam Smiļģim 1935. gadā, kad viņš bija vizītē Maskavā, iznāca dažādas nepatikšanas ar vairākām sievietēm. Smiļģis pats, protams, nekādā ziņā nav vainīgs, vienkārši dažām krievu aktrisēm nu ļoti gribējās tikt uz Latviju. No viņu, šo skatuves darbinieču, puses arī viss it kā bija kārtībā, jo viņas taču bija "izbraucamās". Par „izbraucamām” (выездные) abu dzimumu personām Padomijā dēvēja tos laimīgos sarkanās elites pārstāvjus, kuriem čeka bija lēmusi regulāri šķērsot robežu - kapitālisma virzienā un atpakaļ. Minētās biedrenes tad nu bija pilnīgi "izbraucamas", bet, neskatoties uz to, latviešu iestādes viņām nez kādēļ nedeva ilgotās vīzas, un lika rūgti vilties paredzamajos nodomos. Iesākumam apgaismosim Smiļģa "sieviešu gadījumu" ar numuru viens. Bet notika tas konkrēti 1935. gada 7. janvārī, tieši dienu pirms lielā latvju viesa ziedu nolikšanas gājiena pie dižā līķa mauzoleja – un galvenajā laukumā - un PSRS sirdī. Arhīva lietā, ko rotā grifs "Не подлежит оглашению", un arīdzan atskaitē, ko sarakstījusi VOKS (Всесоюзное общество культурной связи с заграницей). Pirmās daļas dāma biedrene E.Poļakova, šis nepatīkamais atgadījums izklāstīts sekojoši: "Pie Nemiroviča-Dančenko viņu (Eduardu Smilģi. - В. D.), pieņēma b. Šlugleits. Gandrīz vai pirmie Šlugleita vārdi bija: "Abet kāpēc šitie jūsu baltie nelaida uz Rīgu manu sievu Viktorīnu Krīgeri? Jūs taču viņu pazīstat? Viņa uzrakstīja rakstu par emigrāciju viņu avīzēm." Smiļģa kungs tad nu pavērās biedrā Šlugleitā ar neizpratnes pilnu skatienu un uzsvērti atteica: "Bet es taču esmu Latvijas valdības pārstāvis un mana ierašanās pierāda, ka mūsu valdība vēlas nostiprināt kultūras sakarus, nevis tos saraut. Starp citu, ja jūs gribat, es varu izmeklēt šo lietu." Līdz ar to sarunai tika pielikts punkts. Cienījamie lasītāji, es tagad pavisam vairs nevaru pateikt, kādi dibināti aizspriedumi bija Latvijas valstij pret aktrisi Viktorīnu, bet no iepriekšteiktā ir skaidrs, ka Baltijas apmeklējums kurai katrai biedrenei tik viegli vis neizdevās. Labāk gan tas veicās biedrenēm, kuras slēpās Rietumos aiz vispārzināmu slavenu kundzeņu tēla. Tā, piemēram, 1930. gadā Latviju absolūti netraucēti apciemoja kāda izcila avantūriste ar spilgtām mākslinieces dotībām. Skaidrības labad - īsa informatīva atkāpe... Un notika tā, ka drīz pēc tam, kad 1930. gada janvārī čekas mobilā nodaļa nolaupīja pašu ROVS (Krievu vispārējās karavīru savienības) vadītāju ģenerāli Kutepovu, viņa vietā šis lielākās un spēcīgākās baltemigrantu organizācijas priekšgalā stājās ģenerālleitnants Jevgeņijs Millers. Bet Millera tuvs paziņa un manipulētājs bija ģenerālis Nikolajs Skobļins, kurš tūlīt pēc Kutepova nolaupīšanas sāka sirdīgi strādāt padomju izspiedzes labā. Un te nu mēs nonākam pie fakta, ka vīra paraugam sekoja arī viņa sieva - pazīstamā dziedone un politiska pavedinātaja Nadežda Pļevickaja. Sovjetu izlūkdienesta Centra dokumentos šo laulāto pāri slepenības nolūkos dēvēja par "Fermeriem". Lūdzu - piemērs no arhīva: "Centrs. Andrejam. Nosūtu trīs "Fermera" vēstules! "Fermeris" izbrauc decembra sākumā (1930.g. - B. D.) kopā ar "Fermeriem" turnejā uz Latviju (..) Vaceks. Vīne." Un tamlīdzīgi. Paši saprotiet. Ar šo autors grib teikt, ka viena otra slepeno lietu darbiniece savus Rīgas mērķus sasniedza itin viegli. Nevarētu gan teikt, ka visas sievietes, kas divdesmitajos un trīsdesmitajos gados ieradās Baltijā no sarkanajiem austrumiem, būtu bijušas galīgi nevaldāmas Dzintarjūras valstu grāvējas. Lai nu kā, bet dažai biedrenei, kuru modrie čekas filtru saimnieki palaida pasaulē rietumu virzienā, bija arī mērenāki nodomi un dabiskākas tieksmes. Kāda padomju pilnvarotā pārstāvja (vēstnieka) sieva mūsdienās atceras, ka ierašanās Tallinā viņai toreiz nozīmējusi vispirms izraušanos no materiāli grūtās un morāli nomācošās dzīves PSRS. Viens no spilgtākajiem pārdzīvojumiem bijis mazas igauņu bodītes redzējums vecpilsētā: „Vitrīnā atradās daudzas siera, desu, šķiņķu šķirnes un konservu kalni: slavenās Rīgas šprotes, sidrabainās Rēveles ķilavas, kūpināti zuši, lasis. Milzums dārzeņu un augļu. Man tas šķita kā brīnums. Nekad savā mūžā nebiju redzējusi tādu pārpilnību. Un tas viss — vienā mazā bodītē! Pundurvalstiņā! Šeit es pirmoreiz redzēju un nobaudīju apelsīnus un banānus. Manai paaudzei banāni šķita pasaku augļi, gluži kā Hesperīdu āboli. Par kaut ko neticamu mēs mēdzām sacīt: tas ir banāns!” Iespējams, ka līdzīgas izjūtas un noskaņojumi dominēja arī to padomju elites pārstāvju sievu, meitu un radinieču rindās, kas divdesmito gadu sākumā saradās Rīgā un Jūrmalā. Žurnālists Bernhards Lamejs atmiņu grāmatā "Rīgas kaķu ķēniņš" uzskata, ka viens no būtiskākajiem dzinuļiem šī "skudru pūžņa" tapšanā ap padomju Krievijas sūtniecību toreiz esot bijis bads aiz Zilupes visā savā brutālajā kailumā. Bet, lai arī Lamejam zināmā mērā ir taisnība, tomēr jāpiezīmē, ka, spriežot pēc iebraukšanas dokumentu fotogrāfijām, visas šīs Rikova, Sverdlova, Tomska u.с. padomju politbirojnieku apkaimes sievietes neizskatās esam pašas izbadējušākās visā sarkanajā impērijā. Gluži vienkārši - boļševiku elite izmantoja savas privilēģijas. Proletārisko dzīvības spēku uzkrāšana "baltajā" Baltijā jau toreiz sāka veidoties par vienu no Kremļa varasvīru un attiecīgo sieviešu tradīcijām. Līdzās „politbirojniecēm” Baltijā pie Dzintara jūras palaikam grozījās arī "neredzamās frontes" ērgļu līdzgaitnieces. Un, ja profesors Edgars Andersons raksta, ka ‘"nav tikpat kā nekādas informācijas par padomju Varšavas sūtniecības faktisko kontrolētāju no 1921. līdz 1923. gadam Kalnarutki”, tad ar jo īpašu prieku jāatzīmē, ka šā noslēpumainā Kalnarutka sievas parādīšanās Rīgā tomēr ir atstājusi stipri reljefas pēdas - gan arhīvu dokumentos, gan arī politpārvaldes fotogrāfijās, kur šī biedrene redzama visā viņai iespējamajā daiļumā... Man patīk Komentāri (1) Karmena Mangusa6. apr 2009 00:58 Interesanti, un pie avotiem,pie avotiem arī arī esi veldzējies. šodien Polaris grāmatnīcā vēl speciāli paskatījos kādi Karamzina un aiz viņa nākamā lielā krievu vēsturnieka,manis minētā S.M.Solovjova grezni liela gabarīta izdevumi ir pieejami, pavēru Solovjovu patreiz pieejamajā izdevumā, pilnīgi kaut kas cits. Tas sējums kurš man ir no 1991.g.ir daļa no 18 sējumu izdevuma,tas liek domāt,ka šis jaunais greznais izdevums diez vai ir adekvāts tam apjomam, neticu ka varēja saspiest vienā,kaut arī lielā grāmatā 18 iepriekšējos sējumus. Speciāli paskatījos atbilstošo sadaļu un tā bija tomēr citādāka. Nez kā viņi sastāda un sagatavo šo veco autoru darbus izdošanai. Nemaz nebrīnītos,ka tur ar tiek darīts,kā nu katrai redakcijas kolēģijai labpatīk.Jauki ka tavā pasniegumā var palasīt visādas interesantas epizodes. Starp citu ja runājam par aktrisēm kuras darbojās boļševiku labā bēdīgi slavena bija Čehova. Un diezgan divdomīgas ir atmiņas par mūsu pašu latviešu ievērojamu mākslas personu spietošanu ap padomju sūtniecību = tas pats Smiļģis, L.Bērziņa, utt.

SPIEGI, tepat. - Senāks raksts.

Spiegošana ir daždien mazievērota starptautiskās politikas daļa, tā sākās tad, kad parādījās valstis – sāncenses un, jādomā, pastāvēs līdz laikam, kad cilvēce taps patiesi vienota, ja taps. Derētu atcerēties, ka vārds „Spion” (spiegs) nāk no viduslaiku, 15.gadsimta leksikas. Toreiz tā dēvēja gan tikai svešos, ienaidnieka puses okšķerus un slepenos slēpjamu ziņu zagļus. Oficiālos dokumentos Eiropā apzīmējums „spiegs, špions” figurē kopš 1813.gada, kad tas pirmoreiz minēts Bavārijas ķēniņvalsts sodu grāmatā. Bet 1874.gadā Briselē kopā sanākušo valstu konferencē spiegošana jeb špionāža tika jau starptautiski tiesiski atzīta par atļautu kara vešanas līdzekli… Mūsdienās, jēdzienu „spiegs” medijos bieži vien lieto apzīmējot jebkura specdienesta jebkurus darbiniekus. Principā tomēr paliek spēkā cildenāka jēdziena „izlūks” lietojums attiecībā uz tiem slepenas informācijas meklētājiem, kas darbojas attiecīgu starptautiski atzītu demokrātisku likumu robežās (un pierobežās), kā arī izmanto pieļaujamas metodes un saglabā uzticību un lojalitāti savai valstij. Savukārt par „spiegiem” joprojām un biežāk mēdz dēvēt nedemokrātisku valstu un noziedzīgu režīmu kalpus, kas iegūst informāciju ar nepieļaujamām metodēm, ignorējot jebkādu likumību, pie tam nereti arī viegli pārdodas, kļūst par dubultaģentiem. Var uzdot sev jautājumu, vai tiešām šodien spiegu, izlūku un specdienestu uzturēšana ir nepieciešama, vai viņu iegūtā informācija vispār vēl ir nozīmīga, jeb tas ir tikai tāds relikts no iepriekšējiem laikiem? Itāļu „La Repubblica” šai sakarībā nesen atgādināja lasītājiem, ka pēc Berlīnes mūra krišanas pirmie, kurus pārņēmušas dziļas šaubas par savas nodarbošanās nākotni, bijuši tieši viņi – pasaulē otrās senākās profesijas pārstāvji – spiegi un spiedzes no visu zemju slepenajiem dienestiem. PSRS zudība likusi bažīties tiem, ka politiķi pēc demokrātiskās pasaules galvenā pretņa atkrišanas varētu sākt drastiski sašaurināt specdienestu darbību. Arī pasaules valstu sabiedrībai aizvien tīkas paprātot: vai ir vērts maksāt slepenajiem, kuri progresīvu pārmaiņu pasaulē dažam rādās arvien mazāk nepieciešami? Tomēr daudzu valstu – ASV, VFR, franču, spāņu, itāļu un arī Krievijas specdienestu pārstāvji 1990. gads neatmeta centienus publiski pierādīt, ka viņu nodarbei būtībā viss vēl tikai priekšā. Un panāca savu. Interesanti, ka tieši padomju KGB bijušais un pēdējais priekšsēdis ģenerālis Leonīds Sebaršins 1997.gadā kādā apspriedē Romā aicināja savus bijušos aroda biedrus Rietumos nepieļaut liktenīgu kļūdu, pasludinot slepenos dienestus par visnotaļ tikai „aukstā kara” apstākļiem piederīgu produktu… „Slepenie dienesti, – viņš skaidroja, – ir pastāvējuši vienmēr, kā miera, tā kara laikā, jo to mērķis ir paredzēt konfliktu izraisīšanos un apgādāt savu valsti ar informāciju, kas var izrādīties noderīga to novēršanai…” Visi bijušie pretinieki labprāt pievienojās šādam viedoklim. 11. septembra torņu sagraušanas traģēdija ASV un nepieciešamība izvērst cīņu ar terorismu jau pavisam noteikti ļāva atkal „legalizēt” izlūkošanu pasaulplaši . Jāuzsver, ka izlūkošanas, spiegošanas pastāvēšanai izšķirošs ir un paliek cilvēka faktora nozīmīgums šai nodarbē, to nekad nevarēs „uzticēt” (tikai un pat) vissarežģītākajām mašīnām un tehnoloģijām. Katrs izlūkdienests, liels vai mazs, loģiski, cenšas izveidot savu, aptverošu un unikālu datu „banku”, izveidot uzticamu un profesionālu aģentu loku, mobilizēt savus slepenās informācijas un analīzes resursus. Svarīgi, lai šajā darbā nerastos graujoša, valsts drošību apdraudoša konkurence ar citām informatīvā resursa turētājām korporācijām savā, iekšējā nacionālajā sistēmā. Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora vietnieks Uldis Dzenītis 2010.gada 19.aprīlī Ulda Dreiblata un Rituma Rozenberga veidotajā intervijā „Neatkarīgajai Rīta Avīzei” atbildēja uz jautājumu: Kur beidzas diplomāts, uzņēmējs, žurnālists un sākas spiegs? „Arī es esmu domājis par to, kur beidzas klasiskā diplomātija un sākas aģentūras darbs. Dažreiz šī robeža ir grūti tverama, taču nezin kāpēc valstis tomēr uztur izlūkdienestus .Lai arī tas maksā dārgi, dārgāk nekā diplomāti. Pareizā atbilde ir ļoti vienkārša: informācija, kuru var iegūt internetā, ir vērtīga un apjomīga, taču, strādājot konkrētā valstī, izlūkdienestam gan aģentūras, gan tehniskām metodēm jāiegūst apstiprinājums vai apsteidzoša informācija publiski pieejamai informācijai. Izlūkdienesta jēga ir iegūt papildu informāciju, kas apstiprina vai noliedz klasisko diplomātisko informāciju, kura iegūta kaut vai caur ārpolitiskajiem kanāliem. Šāda informācija vairs netiek iegūta ar atklātām metodēm, bet gan, piemēram, slēptā iztaujāšanā, kurā tiek runāts par visdažādākajiem jautājumiem. Taču starp tiem ir tikai viens jautājums, kurš interesē sarunu partneri, un tas sarunā tiek iepīts nemanot aptaujas brīdī. Tiek izmantota arī aģentūras informācija. Tā ir tā pati informācija, ko iegūst diplomāti, bet izlūki to iegūst ar citām metodēm. Arī 21. gadsimtā izlūkdienestiem ir jēga.” SAB direktora vietnieka teiktais sasaucas ar bijušā VFR federālā izlūkdienesta Bundesnachrichtendienst (BND) prezidenta Dr. Hansa – Georga Vīka (Hans – Georg Wieck) pausto lekcijā „Slepenais dienests demokrātijā – vai tas ir iespējams?”, ko viņš nolasīja Latvijas Universitātē 2009.gada 24. novembrī. (Dr. Vīks uzturējās Latvijā pēc manis vadītā Baltijas – Ziemeļu pētījumu centra ielūguma.) „Demokrātiskā valstī, – viņš uzsvēra, – specdienesti ir nepieciešami, lai konsultētu valdību, parlamentu par būtiski svarīgām lietām (vai to niansēm) attiecībā uz valsts un tās pilsoņu drošību, labklājību, mieru… Tas ir kļuvis īpaši svarīgi sakarā ar globalizācijas straujo attīstību. Pat uz vistuvāko sabiedroto informāciju ne vienmēr var pilnībā paļauties. Tāpēc vajadzīgs savs un augsti profesionāls specdienests. ” Pēdējo pārdesmit gadu laikā izlūkošana kā arods un māksla, un zinātne daudzējādā ziņā ir mainījusies. Modernajā pasaulē ekonomiskajai, militārajai un politiskajai spiegošanai vairs nav tā baisā oreola, kas bija „aukstā kara” laikā. 21. gadsimta specdienestu darba metodes kļuvušas rafinētākas. Un viena no nosacīti jaunām metodēm, kuras izmanto gandrīz visu valstu izlūkdienesti, ir darbs ar sabiedrību . Mūsdienās vairs nav nekā neparasta faktā, ka it kā superslepenai organizācijai ir sava mājaslapa internetā un preses dienests. Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests (SVR — kr. val. Služba vņešņei razvedki) ,piemēram, kopš 2000. gada pat piešķir prēmijas par labāko sava darba atspoguļošanu literatūrā un mākslā. Katram specdienestam savā valstī ir jāveido adekvāts dienesta tēls, jāatrod un jāsagatavo savi topošie, uzticamie izlūki. Medijos pašlaik turpinās diskusijas 10 iekritušo krievu spiegu sakarā. Britu pretizlūkošanas MI – 5 bijušais direktors Stīvens Landers, piemēram, uzskata, ka nesen no ASV izraidītie spiegi nemaz jau nu nav tik bezvainīgi un pat smieklīgi neveiksminieki, kā tos pasteidzās iztēlot daudzi komentētaji Rietumos. “Tāds tēls ir sava veida aizsegs. Viņi ir ļoti profesionālas un draudīgas mašīnas skrūvītes.” Nelegāļu izmantošana – bīstama spiegošanas forma, ka Padomju Savienība “aukstā kara” gados izkopa līdz pilnībai. Tādiem cilvēkiem ir mērķis gadiem ilgā laikā iegūt kādu valstiski nozīmīgu amatu, lai varētu efektīvi izspiegot svešu valdību. Īstenībā pēc iesaistes veida un uzvedības sabiedrībā tie jau ir jauna tipa spiegi. Liels skaits nelegāļu pēc Stīvena Landera ziņām darbojas valstīs, kurām ir robežas ar Krieviju… Pēc viņa vārdiem, pēdējā laikā vērojams arī t.s. “īsto” krievu aģentu aģentu – “legāļu” – ar diplomātisko vai citu piesegumu – aktivitātes uzplaiksnījums. Pašlaik viņi darbojoties tikpat intensīvi kā “aukstā kara” laikos. ( https://www.newsru.com/world/17aug2010/illegals.html?utm_source=draugiem.lv&utm_medium=say&utm_campaign=post_1921494945) Nobeigumā atgādināšu, ka Rīga jau vēsturiski ir viens no aktīviem nedraudzīgu izlūkdienestu darbības centriem. Tagad, piemēram, pateicoties mūsu specdienestiem, sabiedrībai ir kļuvis zināms, ka tepat Rīgā, kafejnīcā „Nostaļģija” pie Līvu laukuma ar Krievijas ārējās spiegošanas virsnieku Sergeju Jakovļevu ir ticies ilgu cietumsodu saņēmušais Hermanis Simms. Viņš, būdams Igaunijas Aizsardzības ministrijas Drošības nodaļas vadītājs, iztirgoja (daži simti līdz 1000 eiro mēnesī) Krievijai NATO noslēpumus. Savulaik tepat, šais pašās ielās savu nožēlojamo nodevēja gaitu uzsāka arī Stigs Vennerstrēms – viens no redzamākajiem padomju aģentiem „aukstā kara” gados, bijušais Zviedrijas militārais atašejs PSRS un ASV, Zviedrijas Gaisa kara spēku (GKS) pulkvedis. Izdevniecības nams „Russkaja razvedka” 2000.gadā uzsāka sēriju par saviem spiegiem izcilniekiem, izdodot tieši viņam veltītu grāmatu ar nosaukumu „Aukstā kara liesmās” (?). 1934. gadā toreiz jauno zviedru GKS leitnantu Stigu Vennerstrēmu, kas bija atbraucis uz Rīgu apgūt krievu valodu, slavenajā „kontinentālā tipa” Rīgas kafejnīcā „Otto Švarcs” savervēja padomju militārās izlūkdienesta kapteinis Sergejs Ivanovičs … Vēlāk sekoja viņa gadiem ilgā riebšana NATO. Vennerstrēms tiek uzskatīts par cilvēku, kas nodarījis vislielāko zaudējumu arī Zviedrijas aizsardzībai laikā pēc 2.pasaules kara. Viņš, protams, slikti beidza… Rakstā minētās atsauces pārkopēšana: https://www.newsru.com/world/17aug2010/illegals.html?utm_source=draugiem.lv&utm_medium=say&utm_campaign=post_1921494945 На Западе рано посмеялись над русскими шпионами-неудачниками: они опасны, предупредил экс-глава MI5 время публикации: 17 августа 2010 г., 15:20 | последнее обновление: 07 декабря 2017 г., 08:56 Выдворенные из США русские шпионы далеко не так беспомощны и смехотворны, как поспешили представить их многие комментаторы на Западе. Так считает бывший директор британской контрразведки Стивен Ландер, возглавлявший MI5 шесть летПо его мнению, то, что разоблаченные агенты не выглядят сколько-нибудь опасными и кажутся неудачниками - это часть захватывающей игры. "Вот почему русские часто преуспевают в шпионском деле. Выдворенные из США русские шпионы далеко не так беспомощны и смехотворны, как поспешили представить их многие комментаторы на Западе. Так считает бывший директор британской контрразведки Стивен Ландер, возглавлявший MI5 шесть лет вплоть до 2002 года. В документальной передаче о русских шпионах на BBC он заявил, что сам факт существования сети российских нелегалов - то есть, шпионов, работающих без дипломатического прикрытия, - ни в коей мере не предмет для насмешек. По его мнению, то, что разоблаченные агенты не выглядят сколько-нибудь опасными и кажутся неудачниками, - это часть захватывающей игры. "Вот почему русские часто преуспевают в шпионском деле: такой образ - это своего рода прикрытие. Они - винтики машины, очень профессиональной и грозной", - считает Ландер. - ФОТО всей "шпионской десятки" - Эксперт восстановил биографию шпиона Лазаро: 34 года на службе у разведки - Британцы попытались перевербовать Анну Чапман Использование нелегалов - это опасная форма шпионажа, доведенная до совершенства Советским Союзом в годы холодной войны, рассказывает экс-глава контрразведки. Внедрение агентов происходит постепенно, в течение длительного времени и практически незаметно для страны-объекта шпионажа. Перед такими людьми ставится цель спустя годы получить какую-нибудь государственную должность, чтобы эффективно шпионить за правительством. Либо они становятся во главе локальной шпионской сети, куда вербуют агентов другие, и которая контролируется из третьей страны, возможно, даже офицером спецслужб, который все равно работает без официального прикрытия. То, что Россия до сих пор использует нелегалов, полностью оплачивая их деятельность, несомненно должно быть предметом серьезного беспокойства для Запада, в том числе для Великобритании, считают эксперты. Так, бывший замглавы британской разведки MI6 Джерри Уорнер не сомневается, что множество нелегалов действуют в соседних с Россией странах - прежде всего на Украине и в Грузии. По его словам, в последнее время отмечается всплеск активности "настоящих" русских агентов - то есть, шпионов под прикрытием. Сейчас они действуют столь же интенсивно, как в разгар холодной войны, утверждает бывший разведчик. Единственное, что изменилось с тех времен - это цели шпионов. Теперь они во многом лежат в экономической плоскости, поскольку современная Россия хочет укрепить свою стратегическую позицию в мире за счет своих энергоресурсов. "Таким образом, все, что могло бы дать русским преимущество в данной сфере, заслуживает расходов на шпионаж", - говорит бывший координатор отделов безопасности и разведки при британском правительстве Дэвид Оманд. Кроме того, русские уделяют внимание коммерческим и военным секретам, но последние всегда и так были в центре шпионской игры, заключают эксперты. Хроника шпионского скандала Напомним, что шпионский скандал разгорелся в конце июня. Были задержаны 10 подозреваемых в шпионской деятельности на Россию - Анна Чапман, Ричард и Синтия Мерфи, Хуан Лазаро и Вики Пелаэс, Майкл Зотолли, Патриция Миллз, Михаил Семенко, Доналд Ховард Хитфилд и Трейси Ли Энн Фоли. Через два дня полиция Кипра задержала еще одного подозреваемого - 55-летнего Роберта Кристофера Метсоса, предполагаемого финансиста и руководителя группы. Он был арестован в международном аэропорту Ларнаки при попытке вылететь в Будапешт. Однако 30 июня Метсос исчез после освобождения под залог. Его до сих пор ищут. Позднее кипрские власти обвинили США в том, что ему удалось скрыться, так как они не получили вовремя необходимых сведений о важности преступлений, которые инкриминируются этому человеку. Изначально слово "шпионаж" в обнародованных документах следствия не фигурировало, но СМИ и официальные власти сразу окрестили скандал шпионским, а задержанных - шпионами. 29 июня власти США предъявили десяти подозреваемым в шпионаже обвинения по двум делам, связанным с осуществлением незаконных разведопераций на территории США в пользу РФ. Девять человек также обвинили в заговоре с целью отмывания денег. Как сообщили в администрации США, аресты стали результатом многолетнего расследования, которое вело Федеральное бюро расследований (ФБР) США, прокуратура Южного округа Нью-Йорка и отдел контрразведки Управления национальной безопасности Минюста. В итоге США и РФ договорились, что Соединенные Штаты вышлют их из страны и передадут российским властям. Россия, в свою очередь, обещала освободить четверых лиц, отбывающих тюремные сроки на ее территории. Президент РФ Дмитрий Медведев подписал указ о помиловании Александра Запорожского, Сергея Скрипаля и Игоря Сутягина, которые были ранее осуждены за шпионаж в пользу иностранных разведок, а также Геннадия Василенко. В начале июля в столице Австрии Вене состоялся обмен, причем все прошло довольно буднично, прямо в аэропорту, на глазах авиапассажиров. После того, как это произошло, стало известно, что семь фамилий в списке высланных из США поменялись. Так, суд в Нью-Йорке сообщил, что депортированы Владимир и Лидия Гурьевы, Михаил Куцик и Наталия Переверзева, Андрей Безруков и Елена Вавилова, Михаил Васенков. Только трое из задержанных работали под своими настоящими именами - Вики Пелаэс, Анна Чапман (урожденная Кущенко) и Михаил Семенко. Спустя несколько дней стало известно, что из США выслали одиннадцатого провалившегося агента 23-летнего Алексея Каретникова, тоже заподозренного в шпионаже. Он приехал в США и устроился на работу в Microsoft. Официально его выслали из-за истечения срока действия его визы. В конце июля стало известно также об аресте еще одной россиянки из-за попытки вывоза в РФ военного оборудования без соответствующего разрешения со стороны властей. 24-летнюю Анну Ферманову арестовали 15 июля в аэропорту Джона Кеннеди в Нью-Йорке. Пресса сразу же окрестила ее "второй Анной Чапман". В марте Ферманову остановили при посадке на отправлявшийся в Москву самолет и нашли в ее багаже три прибора ночного видения для винтовок на общую сумму 15 тысяч долларов. Запрещенные к вывозу приборы Ферманова купила через интернет. Все три устройства были изъяты, а девушка, по образованию косметолог, но работающая преподавателем английского языка, освобождена с условием, что она будет арестована по возвращении в США, что и было сделано впоследствии. В начале августа в США были опубликованы списки вещей, найденных в домах шпионов при обыске. Пресса и адвокаты обвиняемых назвали находки не очень убедительными - было лишь небольшое число предметов, которые можно увязать с разведдеятельностью. Подробнее: https://www.newsru.com/world/17aug2010/illegals.html?utm_source=draugiem.lv&utm_medium=say&utm_campaign=post_1921494945

Ziņojums par baltvācu nacionālsociālistiem Kurzemē.

svētdiena, 2011. gada 12. jūnijs

Ziņojums par baltvācu nacionālsociālistiem Kurzemē.

Politiskās pārvaldes Liepājas rajona priekšnieka Grīnberga dienesta atzīme.

Liepājā, 1937.g.29.sept.

Pēc Liepājas rajonā esošām aģentūras ziņām, rajona robežās un arī vispār Latvijā pastāv illegālā vācu – nacionālsociālistu kustība [1], kura sprauduse mērķi organizēt un apvienot vietējos vācu tautības iedzīvotājus, pilnīgi pakļaujot tos Vācijā valdošam nacionālsociālisma garam un iepotējot uzskatu, ka katra vācieša vienīgā tēvija un valsts ir Vācija, neskatoties uz to kādā valstī viņš dzīvotu.

Vācu nac.soc. kustība rajona robežās galvenā kārtā ir attīstījusies Liepājā un Kuldīgā; bez tam šīs kustības mazākās grupas un atsevišķas personas darbojās vietās, kur dzīvo samērā daudz vācieši /kolonisti/ piemēram: Kalvenes, Virgas, Kūrmales, Planicas, Padures, Rendas un Ranķu pagastos.

No vācu biedrībām, kurās itsevišķi plaši tiekot izvesta nacionālsociālistu propaganda, minamas:

1)      Vācu jaunatnes savienības Latvijā [2](Verband deutscher Jugend in Lettland) Liepājas, Kuldīgas un Krusatu – Drogu (Kalvenes pag.) nodaļas;

2)      Vācu baltiešu darba savienības Liepājas un Kuldīgas nodaļas, kuras ietilpst organizācijā Vācu baltiešu tautas savienība Latvijā (Deutsch- Baltische Volksgemeinschaft);

3)      Vācu baltiešu zemes sargu un 13.Tukuma kājnieku pulka atvaļināto karavīru biedrības [3] Liepājas un Kuldīgas nodaļas;

4)      Biedrība „Darbs un atpūta” [4]Liepājā un

5)      vācu- baltiešu jauniešu biedrība „Wandervogel” Liepājā.

Bez tam vācu nacionālsociālistu idejas tiekot propagandētas arī starp vācu – baltiešu skautu organizācijas Latvijā (Pfadfinder Bund [5]) dalībniekiem Liepājā. Atzīmējams, ka „Pfandfinderbund’s” nav pievienojies Latvijas skautu centrālai organizācijai, bet pieslējies kā atsevišķa grupa vācu jaunatnes savienībai. „Pfadfinderbund’s” ir reģistrēta un darbojās uz atsevišķu statūtu pamata.

Arī citās vācu organizācijās, kuras Liepājas rajona robežās pastāv un darbojās nevajadzīgi lielā skaitā – Liepājā 30, Kuldīgā 14, Saldū 2, Kuldīgas apriņķī 2, Aizputē 4 un Liepājas-Aizputes apriņķī 3, - cenšās iespiesties nac.soc.kustības aktīvi dalībnieki, un, ieņemot dažādus amatus šo organizāciju pārvaldes orgānos, izved nac.soc.ideju propagandu, nolūkā pakļaut šo biedrību un organizāciju biedrus nacionālsociālisma iespaidam un pievērst tos illegālai kustībai , tā saucamam „Bewegung’am”.

Sevišķa vērība tiekot piegriezta nac.soc. ideju propagandai vācu jaunatnē, neizslēdzot vācu pamatskolu pēdējo klašu skolēnus. Par pēdējiem kustības vadītāji gan izsakoties, ka tie neesot pilnvērtīgi kustības dalībnieki, jo ejot vēl latviešu „pavadā”. Turpretīm, Vācu vecāku savienības ģimnāziju audzēkņi tiekot audzināti „vācu jaunā garā” un pa lielākai daļai pilnīgi iekļaujoties nac.soc.kustībā.

Lai sekmīgāk izvestu nac.soc.propagandu un iepotētu tā saucamo „ cīņas garu”, vācu jaunatnes savienības Liepājas nodaļas un vācu – baltiešu skautu organizācijas pulciņu „St.Georg”, „Wiking” un „Geusen” telpās , Liepājā, Stendera ielā 5, tiekot noturētas biedru sanāksmes, kurās minēto organizāciju biedriem, starp kuriem atrodas arī vācu mācības iestāžu audzēkņi, tiekot nolasīti referāti nac.soc.kustības garā un izvestas dažādas nodarbības, kā: militāra rakstura vingrojumi un karaspēles, pie kam nodarbību laikā tiekot dziedātas arī vācu karavīru un Vācijas nacionālsociālistiskās partijas cīņas dziesmas.

Starp citām, vienu šādu „karaspēli” ar vācu jaunatnes savienības Lipājas nodaļas valdes priekšsēdētāja un augstāk minēto skautu pulciņu priekšnieka Ēricha Runge ( 51.g.vecs, pensionēts skolotājs) piekrišanu š.g. 18.septembrī sarīkojuši Vācu – baltiešu skautu organizācijas Latvijā pulciņu „Wiking” un „Geusen” dalībnieki, kuri reizē sastāv kā biedri arī Vācu jaunatnes savienībā. Šīs „spēles” gaita bijusi sekojoša: pēc iepriekš izstrādāta plāna š.g. 18.septembrī plkst. 20-os Vācu jaunatnes savienības Liepājas nodaļas mitekļa pagalmā Liepājā, Stendera ielā 5, spulcējušies augstāk minētās skautu organizācijas dalībnieki – „Geusen” grupas vadītājs Kārlis-Heincs KOZLOVSKIS, 19 gadus vecs, „Wiking” grupas vadītājs Ferdinands KUNSTS, 19gadus vecs, vācu ģimnāzijas 1.klases skolnieks, Vācu jaunatnes savienības Liepājas nodaļas valdes loceklis un „Wiking” grupas dalībnieks –nodaļas vadītājs Teodors-Gerhards MARKS, 22 gadus vecs un minēto skautu pulciņu dalībnieki Feliks MEIKE, 18 gadus vecs, ģimnāzijas III klases skolnieks, Arnolds GERHARDS, 19 gadus vecs, Aleksandrs CHILKOVS, 17 gadus vecs un Pauls LUCS, 15 gadus vecs, ģimnāzijas V.klases skolnieks. Kārlis –Heincs KOZLOVSKIS ar viņa piekrišanu sasiets no pārējiem ar striķiem, ietīts brezentā un iecelts smagā automobilī, kuru šinī braucienā vadījis tā īpašnieks Verners SPROGE, 24 gadus vecs, vācu biedrības „Wandervogel” biedrs, un nogādāts bijušos Liepājas apcietinājumu kazemātos pie „Olimpijas” laukuma. Grupas „Wiking” dalībniekam Arnoldam GERHARDAM, 16 gadus vecs, bijis uzdots paziņot tās pašas grupas dalībniekam Rūdolfam ŠVARCAM, 16 gadus vecs, lai tas savukārt paziņo pārējiem biedriem uzdevumu meklēt „nolaupīto” KOZLOVSKI. Saistītā KOZLOVSKA novietošanu kazemātos redzējušas vairākas zvejnieces, kuras par notikušo ziņojušas policijai, izsakot aizdomas, ka notikuse slepkavība un upuris novietots kazemātos. Policija „spēles” dalībniekus pie kazemātiem aizturējuse un nogādājuse iecirkņa telpās lietas apstākļu tuvākai noskaidrošanai.

Arī šīnī lietā no rajona ievadīto izziņu pagaidām noskaidrots, ka inscinējums „cilvēka nolau”īšana" sarīkots ar iepriekšminēto organizāciju vadītāja Ericha RUNGE piekrišanu.

No izziņas tālākās gaitas izriet, ka vācu baltiešu skautu pulciņu  „St.Georg”, „Wiking” un „Geusen” priekšnieks Erichs RUNGE faktiski skaitās tikai kā izkārtne, bet visu šīs organizācijas darbību, kā lemšanu par  jaunu biedru uzņemšanu, dažādu sarīkojumu noturēšanu un citu organizatorisko darbu kārto un vada nepilngadīgie biedri Kārlis – Heincs KOZLOVSKIS un Ferdinands KUNSTS, kuri pēc aģentūras ziņām aktīvi darbojoties illegālā vācu nacionālsociālistu kustībā.

Tāpat ar izziņu noskaidrots, ka vācu jaunatnes savienības telpās nolasīti tendenciozi referāti, starp citu, arī par rases jautājumiem. Referātus lasījuši vācu jaunatnes savienības Liepājas nodaļas valdes loceklis Teodors – Gerhards MARKS un skautu pulciņa „Wiking” vadītājs Ferdinands KUNSTS. Bez tam biedru sanāksmēs dziedātas vācu kareivju, vācu nac.soc.partijas cīņas dziesmas, starp citām sekojošas: „ Volk, ans Gewehr”[6], „Lore”[7], „Wohlauf, Kameraden”[8], „Die blauen Dragoner”[9], „ Und wenn wir marschieren”[10], „Brüder in Zechen und Gruben”[11], „Der Hitler Gardist”[12], „Vom Barette schwank die Feder”[13], „Der Gott, der Eisen wachsen liess”[14], „Märkische Heide, märkische Sand”[15], „Wir traben in die weiten (Berittene SA)”[16], kuras iespiestas pie kratīšanas š.g. 25.septembrī atrastā pie Arnolda GERHARDA brošūrā „Kampfliederbuch der Nationalsozialistichen Deutscher Arbeiter Partei.”[17] Vācu jaunatnes savienības un arī augstāk minēto pulciņu dalībniekiem mācīta un vēlāk biedrības telpās dziedāta arī Heinricha BOSSE [18], dzīv.Rīgā, kurš pēc aģentūras ziņām skaitoties kā illegālās vācu nac.soc.kustības centra darbinieks sacerētā dziesma „ Es geht ein Ruf durch baltische Land”[19].

Bez tam pie kratīšanas pie Vācu jaunatnes savienības Liepājas nodaļas valdes locekļa Teodora – Gerharda MARKSA atrasts bibliotēkas saraksts, kurā ieviestas nacionālsociālistiska satura grāmatas un periodiski izdevumi, kuri izdoti Vācijā.

Starp bibliotēkas sarakstā ieviestiem izdevumiem atradās arī tādi, kuru ievešana un izplatīšana  Latvijā aizliegta. Piemēram: „ Die Wehrmacht”, „Führerblätter der Hitler Jugend”, „Wille und Macht”, „Volk and Reich”, „Pimpf im Dienst”, „ Deutschland zwichen Nacht und Tag”, „Deutsche Arbeit fanget an!” [20] un žurnāls „Jungvolk”[21]. Pēc MARKSA paskaidrojumiem, viņš sarakstā minētās grāmatas un citus izdevumus, kurus saņēmis no Vācijā dzīvojošiem radiem, esot devis lasīt saviem pazīstamiem un arī Vācu jaunatnes savienības un skautu organizācijas „Pfadfinderbund” biedriem, bet pēdējā laikā bibliotēku esot iznīcinājis.

Sakarā ar ievadīto izziņu, līdz lietas apstākļu tuvākai noskaidrošanai no rajona apcietināti un ar maniem š.g. 25.un 26.septembra lēmumiem apcietināti un ievietoti apcietinājumā zemāk minētie Vācu jaunatnes savienības un Vācu baltiešu skautu organizācijas Latvijā biedri:

1)      Kārlis Heics KOZLOVSKIS, dzim., 1918.g.26.jūnijā, dzīv.Liepājā, Peldu ielā 42, atslēdznieka māceklis;

2)      Ferdinads KUNSTS, dz.1918.g. 23.janv., dzīv.Liepājā, Loču ielā 6, Vācu vecāku  savienības ģimnāzijas I.klases audzēknis.

3)      Teodors Gerhards MARKS, dz.1915.g. 12.maijā, dzīv.Liepājā, Ausekļa ielā 6, apdrošināšanas sabiedrības aģents- māceklis, un

4)      Feliks MEIKE, dz. 1919.g. 1.jūnijā, dzīv.Liepājā Ulriha ielā 18, Vācu vecāku savienības ģimnāzijas III,klases audzēknis.

Pielikumā: manā dienesta atzīmē minēto dziesmu tekstu noraksts.

Piezīmes:

Avots, LVVA, 3724.f.,1.apr., 11236.l.,263.lp

1.       Bewegung –Kustība, 1933.g. izveidota ilegāla baltvācu nacionālsociālistu organizācija, darbojās Latvijā un Igaunijā, vadīja Rīgas advokāts Erhards Krēgers (Kroeger)

2.       Pastāvēja no 1929. -1939.gadam.

3.       Verein der ehemaligen Angehorigen derr Baltischen Landeswer und 13. Tukumschen Infarterie Regiments “Baltischer Landeswerverein” Vācbaltu biedrība – darbojās no 1921. -1941.

4.       Darbojās no 1934. – 1939.gadam

5.       Resp. Skautu savienība.

6.       Tauta pie ieročiem!”arī - „Siehst du im Osten das Morgenrot” {Redzi austrumos rīta blāzmu ]1931, Arno Pardun) nacistu marša dziesma. Sk. http://www.youtube.com/watch?v=Z4bJ9zmsL9A&feature=related

7.       Bernhard Kutsch marša dziesma. Sk. http://www.youtube.com/watch?v=uRphYgLyCPE

8.       Faktiski – „ Worlauf, Kameraden, aufs Pferd, aufs Pferd.” (Uz priekšu biedri, zirgos, zirgos! Friedrich Schiller/ Christian Jakob Zahn, 1797) Vācu karavīru dziesma http://www.youtube.com/watch?v=0Q11miS4_X8

9.       „Zilie dragūni” (G. W. Harmmsen/ H. Hertel, 1914) – vācu karavīru dziesma. http://www.youtube.com/watch?v=2gzWl8XaPow

10.    „Un kad mēs maršējam” (Walter Gättke 1922) vācu karavīru dziesma; http://www.youtube.com/watch?v=Z23vBw-PsrA

11.    „Brāļi šahtās un karjerās” nacistu dziesma. http://www.youtube.com/watch?v=68AO0S4_A74

12.    „Hitlera gvards” – nacistu dziesma.

13.    „ Uz beretes līgojās spalva” Heinrich von Reder/Hein Thum, 1893) – vācu karavīru dziesma. http://www.youtube.com/watch?v=wqsa7Y8wIoc

14.    Burt. „Dievs, ļauj dzelzij krāties!” (E.M.Arnd/ A. Methfessel, 1813)- vācu karavīru dziesma. http://www.youtube.com/watch?v=lZFLSE0lKzc

15.    „Brandenburgas virsājs, Brandenburgas smilts” G.Büchenschütz, 1923, vācu dziesma, šodien – Brandenburgas fed.zemes himna. http://www.youtube.com/watch?v=1D4-wa2I7rQ

16.    Mēs rikšojam tālāk! (SA jātnieki) – nacistu dziesma.

17.    „Nacionālsociālistiskās Vācu strādnieku partijas cīņas dziesmu grāmata”

18.    Dr. Heinrich Bosse – teologs, NSDAP Dancigas laikraksta „Der Danziger Vorposten” (Dancigas priekšpostenis) pārstāvis Rīgā, no 1937. -1939.gadam  mācītājs jauniešu organizācijās. Sk.H.Wittram. Deutschbaltische Theologen zwichen völkischer Sogkraft und reformatorischer Besinnung in Lettland und Estland in der 1930 er Jahren. In: M.Garleff (Hg). Deutschbalten, Weimarer Republik und Drittes Reich. Band1. – Köln, Böhlau Verlag, 2008. - S.235. – 240.

19.    Burt. „Lai skan sauciens caur Baltijas zemi” (sk. Es geht ein Ruf durch baltische Land)

20.    „Vērmahts”, „Hitlera jaunatnes vadoņa lapa”, „Griba un vara”, „ Tauta un valsts”, „ Pimpfi [HJ jaunākie 10-14.gadu vecie biedri]  dienestā”, „Vācija starp nakti un dienu”, „Vācu darba sācies!”

21.    „Jaunietis” – Hitlera jaunatnes [HJ] laikraksts.