Tiesnešu privilēģija palikt nesodītam – vai būs mūžīga?

Ja kāds no mums – pavāriem, šoferiem, celtniekiem, banku kalpotājiem un citiem “reņģu ēdājiem” – atļautos slikti strādāt, tad tiešais priekšnieks vienreiz aizrādītu, bet pie otrā gadījuma vairs neauklētos. Taisnošanās, ka es esmu vienkāršs nejēga un nezināju, kā pareizi jāstrādā, kalpotu uzreiz par pamatu bezierunu atlaišanai. Un, nedod Dievs, ja būtu vismazākais mājiens, ka darbs salaists grīstē apzināti, par saņemtu kukuli. Taču tiesnešiem viss ir savādāk. Par to pārliecinājies būs katrs, uz kura nekustamo īpašumu aci ir metis turīgs mafiozi, vai tiesā skatīta tikusi cita lieta, kurā pretējā puse tiesnesim var izteikt mājienu par “interesi”. Jūs pēkšņi ieraugāt, ka tiesnese paliek kurla un akla, un vispār neredz jūsu piesauktos likuma pantus. Spriedums ir tik dīvains, ka jūsu paziņas juristi vien groza galvas. Ja notiek brīnums, un pret šo tiesnesi tomēr uzsāk disciplinārlietu, tad tiesnešu disciplinārkolēģija par nelikumību vien maigi pabužinās galvu. Nejēga esot apzinājusies savu nejēgšanu, tāpēc neesot vajadzības izteikt aizrādījumu! Pietiekot ar apspriešanu. Piebilstams, ka nesaņemtais sods būtu “bargs” – piezīme vai rājiens. Salīdzināsim. Dažas minūtes vieglu izbaiļu tiesnesim. Un pretī – jums nodarītas ciešanas ilgu gadu garumā. Jūsu veselības sabendēšana, laika un naudas tēriņi! Šos resursus jūs labprāt ieguldītu pats savā nākotnē, bet jums to neļauj. Turpretī tiesnese un viņas ģimene dzīvo komfortā un kļūst arvien turīgāki.Katru nedēļu mēs uzzinām par kādu jaunu negodīgumu un patvaļu tiesās. Taču disciplinārlietas vai Ģenerālprokurora rīcība nez kāpēc neseko. Pēkšņi ir atklājies jau it kā zināmais – ka viss tiek nokārtots kuluāru sarunās. Lietas tiesa izspriež nevis pēc likuma, bet pēc interesēm. Telefona zvans aizstāj likumu.Visbēdīgākais, ka tā rīkojas, ja var ticēt publiskotajām telefonsarunām, arī Augstākās Tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs Pāvels Gruziņš. Cilvēks, kurš ar likumu ir noteikts par visgodīgāko visā Latvijā. Kuram par godīgumu no mūsu nodokļiem tiek maksāti brangi tūkstoši. Tieši P.Gruziņš ir tas cilvēks, kuram pieder galavārds par jebkura cita cilvēka vainu. Arī lietās par tiesnešu kukuļņemšanu vai nelikumīgu nolēmumu taisīšanu. Tiesiskā valstī tiesnešu kolēģijā nāktos izvērtēt katru gadījumu, kad apelācijas vai kasācijas instance atceļ spriedumu. Tas ir brāķis konkrēta tiesneša darbā.Par nelikumīga nolēmuma taisīšanu atbildību paredz Krimināllikuma 291.pants, par kukuļošanu – 323.pants, par sazvanīšanos (tirgošanos ar ietekmi) – 326-1.pants. Kriminālprocesa likums paredz pienākumu uzsākt kriminālprocesu, tiklīdz ir saņemtas ziņas, kas norāda uz iespējamu noziedzīgu nodarījumu. Ja pārbaudē ziņas neapstiprinās, tad kriminālprocesu izbeidz. Likums nosaka, ka lietas par tiesnešiem izskata personiski Ģenerālprokurors. Varētu domāt, ka likums tiek pildīts un kriminālprocesu pēc 291.panta ir tikpat daudz, cik ir sūdzību par klaji nelikumīgiem tiesas nolēmumiem. Gadījumā, ja neiegūst pierādījumus, ka nelikumīgais nolēmums taisīts apzināti (kurš būs tāds muļķis, ka atzīsies?), kriminālprocesu izbeidz. Tad pārkāpumu nodod izspriešanai disciplinārkolēģijā (nelikumība taču ir bijusi). Tādu secību paredz likums. Dzīvē gan notiek savādāk. Pirmkārt, iesniegumi par nelikumībām uz J.Maizīša galda nemaz nenonāk. Kā jau ir piedzīvots, tos vispirms “pārķer” virsprokurora Jura Pēdas departaments (ar šaubīgiem lēmumiem tajā ir izcēlusies prokurore Ramona Bērziņa) un “aizfutbolē” labi tālu. Nākamais “filtrs”, kurš neļauj dokumentiem nonākt uz J.Maizīša galda, ir tiesās izskatāmo lietu nodaļas virsprokurors Ēriks Kalnmeijers.Otrkārt, ja dokumenti par tiesnešu nelikumībām arī nonāk pie Ģenerālprokurora, tad “ieslēdzas” padomnieki. (Pat gribēdams, Ģenerālais pats nespēj izskatīt visu ienākošo sūdzību blāķus). Kā tas redzams grāmatā par aizkulišu telefonsarunām, pasūtīt Ģenerālprokurora parakstītu atzinumu, ka tiesneša izdarītais noziegums nav noziegums, ir bijusi ierasta prakse.Sūdzības par tiesnešu nelikumīgiem lēmumiem ir vai ik dienas, bet Ģenerālprokurora uzsāktu kriminālprocesu pēc KL 291.panta kā nav tā nav. Izskatās, ka sūdzības vispār netiek pārbaudītas. Kāpēc ?Dīvainu spriedumu pavadonis ir intereses. Precīzāk, kukulis. Kad to skaidri pateica Valsts prezidente V.V.Freiberga, sekoja īpatnēja M.Bičkoviča un Rīgas apgabaltiesas tiesnešu reakcija. Visi Latvijas tiesneši esot svēti! Kad KNAB tomēr pieķēra pie rokas B.Tāleri un I.Poļikarpovu, tiesnešu pārraugi un vadītāji saskatīja, ka kukuļņemšana nav pietiekams pamats, lai abas atbrīvotu no tiesneša amata!Pēdējo septiņu gadu laikā tiesnešu disciplinārkolēģija ir ieteikusi atbrīvot no amatiem tikai septiņus tiesnešus. Vidēji pie vienam gadā. Pamatā par dzeršanu. Kā Hipolits Miks. Parasts mirstīgais līdzīgā situācijā jau sen būtu cietumā, bet H.Miks gadiem turpināja savus “varoņdarbus”. Tiesnešu pašpārvalde ir gaužām bezzobaina. Tā padara par muļķiem tos tiesu priekšsēdētājus, kuri cenšas panākt likumību un ierosina disciplinārlietas. Nupat izskanēja fakts, ka visrupjāko cilvēktiesību pārkāpumu – pēdējā vārda nedošanu apsūdzētajam – tiesnešu disciplinārkolēģija uzskata par ievērības necienīgu sīkumu. Ja brutālu necieņu pret Eiropas Savienības likumiem un Latvijas starptautiskiem līgumiem atļaujas AT senatori, tad ko no viņiem var mācīties studenti ? Turklāt tiesnešu nelikumību lielākā daļa līdz disciplinārlietai nemaz nenonāk. Ja kāds ir lūdzis ierosināt pret tiesnesi disciplinārlietu, tam ir zināms Tiesu administrācijas Tiesu darba organizācijas departamenta direktores Dzintras Kullas un viņas vietnieces Tatjanas Bormanes stils: pataisīt melnu par baltu, un pat visrupjāko nelikumību pasniegt tik gludi samudžinātu, ka soda par patvaļu vietā vainīgajam būtu piešķirami eņģeļa spārniņi.Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Juris Stukāns saka skaidri – viņa pamatuzdevums esot aizstāvēt tiesnešus. Tā kā sūdzību par klajām nelikumībām Rīgas apgabaltiesā ir bezgala daudz, J.Stukāns ir sācis bēguļot, un ir atteicies no sākotnēji tik braši uzsāktās pilsoņu uzklausīšanas pirmdienās. Kā visi pārējie tiesu vadītāji, arī J.Stukāns norobežojas no tautas ar necaursitamu sekretāru sienu – lai tikai nebūtu jādzird par patvaļīgu tiesnešu radīto postu. Tieslietu ministrija iet vēl tālāk un skaidro, ka likums par iesniegumu un sūdzību izskatīšanas kārtību uz tiesu priekšsēdētājiem neattiecas. Pilsoņu sūdzības par nelikumībām tiem neesot jāuzklausa. Ja kādam nav naudas nolīgt advokātu rakstiskas sūdzības sastādīšanai, tad kāpēc lai tādu nabagu ņemtu vērā!Otra konceptuālā nostādne, ko īsteno Dz.Kulla un T.Bormane: tiesneša nelikumību izskatīšana disciplinārkolēģijā esot nepieļaujams spiediens uz tiesneša neatkarību. Tāpēc disciplinārlietas ierosināt nedrīkst! Ja kāds ir izdarījis KL 291.pantā paredzētu noziegums, esot jānogaida gads vai divi! Reaģēt uz tiesneša patvaļu drīkstot tikai pēc tam, kad Augstākās Tiesas Senāts būs pieņēmis lietā īpašu blakus lēmumu par nepieciešamību uzsākt disciplinārlietu. Lielāku cinismu ir grūti iedomāties. Likums jau tā garantē tiesnešu praktisku nesodāmību – ja disciplinārlieta nav uzsākta un izskatīta trīs mēnešu laikā (!) no pārkāpuma atklāšanās (sūdzības iesniegšanas) dienas, iestājas noilgums un tiesnesi sodīt nedrīkst. Nav zināms arī, ka Latvijas vēsturē kāds tiesnesis uz savu iniciatīvu būtu uzņēmies rakstīt ieteikumu, ka otrs tiesnesis ir sodāms !? Taču viss nostājas vietās, ja pavēro ceļus, no kurienes parādās jauno tiesnešu kandidāti. Atlasi veic T.Bormane (pēc vairākiem faktiem spriežot, viņa ir faktiskā noteicēja departamentā, kurā Dz.Kulla skaitās direktore). To, kādi cilvēki tiek virzīti par tiesnešiem, saskaņo kabinetu klusumā. Varam tikai zīlēt, vai izvērtēšana ir nopietna. Kur garantijas, ka pēc telefonieteikuma netiek virzīti “vajadzīgie”, bet godīgos un spējīgos atstājot “aiz borta” ? Dīvaini, ka tiesnešus izrīko Cēsu kolonijas bijusī uzraudze, atsauksmes par kuru nav glaimojošas. Absurdi, bet tik svarīgajos tiesnešu amatos, turklāt uz mūžu, Saeima ieceļ vispār bez apspriešanas un pat neprasot, kas ir šie cilvēki! Ja kāds tic, ka plānotā tiesnešu konference spēs ko mainīt, tad tam būtu jāpalīdz šo mērķi sasniegt. Godīgi cilvēki ir arī tiesnešu starpā. Tāpēc pirmais – izveidosim “balto sarakstu”! Lai sabiedrība zina, kuri no tiesnešiem ir taisnīgi, un ir ar nevainojamu reputāciju. Otrais. Cietušajiem no tiesu patvaļas vajadzētu turēties kopā. Trešais. Būtu jānosauc to tiesnešu un prokuroru vārdi, ar kuriem saistās klaji nelikumīgi lēmumi un netaisnīgi spriedumi.Gribētos cerēt, ka A.Guļāns un J.Maizītis spēs atbrīvoties no “galminiekiem”, kuriem telefona zvans aizstāj likumu. Būtu labi, ja Saeima atceltu trīs mēnešu noilgumu, kas padara tiesnešu disciplinārlietas bezjēdzīgas. Latvijā tiesnešu vairākums ir vēl kompartijas iecelti. Šķiet, tiem ir grūti pieņemt jauno ES domāšanu. Līdzšinējo draugu būšanu varētu novērst, ja disciplinārlietas par pārkāpumiem izlemtu komisija, kurā ietilptu arī ar “tiesnešu brālību” nesaistīti cilvēki. Rēķinoties ar sliktāko, ka arī šis tiesu skandāls beigsies kā parasti, “reņģu ēdājiem” vēl paliek iespēja iesniegt sūdzības Eiropas institūcijās. Ostaps Benders teica: slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās!

Kāpēc Latvijā noziegumu upuriem ir aizliegts runāt?

Bieži izskan dzelžains arguments: par personas X izdarīto noziegumu nedrīkst skaļi runāt, jo nav likumiskā spēkā stājies tiesas spriedums. Cilvēktiesības esot jāievēro. Šajā sakarā ir lietderīgi salīdzināt, kā Latvijas valsts izturas pret noziedznieku un viņa upuri. Pasteigšos ar secinājumu: Latvijas tiesu sistēma konsekventi aizstāv noziedzniekus, un vienlaikus nesaudzīgi vēršas pret noziegumu upuriem. Turklāt valsts garantē noziedzniekam tiesības, lai par viņa nodarījumu sabiedrībā neviens neuzzinātu. Vai netiek „šauts pār strīpu”? Vērtējiet paši. Apskatīsim dažus piemērus. Ņemsim LR Satversmes 91., 92. un 100. pantā garantētās tiesības. (91. pants. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. 100. pants. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību. 92.pants. Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā).Iedomāsimies, ka jūs esat kļuvis (kļuvusi) par upuri noziegumam. Kāds dzērumā ar auto ir jums uzbraucis, bet vēlāk ar ieroci tika draudējis jūs nogalināt. Jūs neesat bandīts un pašrocīgi nekārtojat izrēķināšanos. Tā vietā kā likumam paklausīgs pilsonis par notikušo ziņojat policijai. Kas sekos tālāk? Daudzu cilvēku pieredze liecina, ka policija, visticamāk, negribēs pūlēties. Atsūtīs jums atbildi ar atteikumu uzsākt kriminālprocesu. Sūdzēties prokuroram bieži vien ir bezcerīgi – prokurors skatīs tikai policijas savākto materiālu (kurš labākā gadījumā ir stipri nepilnīgs, bet sliktākajā – ar apzināti sagrozītiem faktiem), un uz šo nepilnīgo materiālu pamata arī atteiks uzsākt kriminālprocesu. Prokurora lēmums vairs nav pārsūdzams. Viss. Sūdzēties un prasīt notikuma izmeklēšanu jūs vairs nedrīkstat. Latvijas valsts ir pateikusi, ka Jūsu intereses aizstāvēt tā negrasās. Varat vienīgi vēl mēģināt vērsties KNAB, ja ir aizdomas, ka vainīgais iemaksājis kukuli, vai arī Valsts civildienesta pārvaldē, ja notikusi vienkārša amatpersonu nolaidība. Ievērojāt – ir notikusi akcentu pārbīde! Skaidrošanās turpmāk var notikt un notiks tikai par to, vai jūsu iesniegums ir ticis likumīgi pārsūtīts no vienas iestādes uz otru. Bet noziedznieka jums nodarītā pārestība tiek vispār nobēdzināta un aizmirsta! Kamēr jūs cīkstaties ar neizdarīgiem ierēdņiem, laiks strādā noziedznieka labā. Paies 2 vai 5 gadi (atkarībā no nodarījuma smaguma), un iestāsies noilgums. Pēc šiem gadiem amatpersonas bezkaislīgi (un gluži likumīgi) teiks, ka nekādu pārbaudi jūsu lietā vairs nevar veikt.Gadījumā, ja jums būs laimējies un lieta tomēr nonāks tiesā, un vainīgo notiesās, nez vai jūs kā nozieguma upuris varēsiet saņemt gandarījumu. Kā tas bieži notiek, saņemsiet katru mēnesi pa 1 latam, ar cerību, ka pārsimt gadu laikā vainīgais izmaksās visu spriedumā noteikto kompensāciju. Ja būsiet nepacietīgs, un lūgsiet tiesu iejaukties un panākt tās sprieduma reālu izpildi, visticamāk, saņemsiet atbildi, ka cietušā vēlmes tiesai nav saistošas. Vismaz tā tiesa atbildēja kāda nozieguma upurim Bauskā. Šķiet, jau iezīmējas atbilde, vai noziedznieki un to upuri Latvijā ir vienlīdzīgi tiesas priekšā. Būtu vēl jāpaskatās, cik vienlīdzīgi viņi ir likuma priekšā. Kas notiek, ja nozieguma upuris vēlas izmantot LR Satversmē garantētās tiesības uz vārda brīvību, un par notikušo noziegumu pastāstīt citiem? Izrādās, likums Latvijā prasa nozieguma upurim klusēt par notikušo. Jāklusē pat tad, ja noziedznieks ir notiesāts ar spēkā stājušos tiesas spriedumu. Ja nozieguma upuris netur noslēpumā noziedznieka vārdu, tad Latvijas valsts nozieguma upuri nežēlīgi soda. Piemērs no ikdienišķas tiesu prakses. Bauskā piedzēries šoferis Z.L. (arī mēs nedrīkstam skaļi pieminēt viņa vārdu !) sabrauca Inesi Šilteri. Bauskas tiesa atzina Z.L. par vainīgu un piesprieda viņam 3 gadus cietumsoda. Sabrauktā sieviete gandrīz gadu nogulēja uz gultas, no jauna mācījās staigāt. Šie necilvēcīgie pārdzīvojumi ieinteresēja medijus. Nozieguma upuris I.Šiltere nepaturēja noslēpumu un izpauda sava pāridarītāja vārdu. Par to Bauskas tiesa nekavējoties uzsāka pret daudzcietušo sievieti kriminālvajāšanu pēc Krimināllikuma 158.panta (!?). Medijiem Bauskas tiesas priekšsēdētāja skaidroja, ka likums aizsargā cietumnieka Z.L. godu.Krimināllikuma bēdīgi slavenais 158.pants saka: „Par tīšu goda aizskaršanu vai neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam”. Redzat, mazais vārdiņš „vai” sadala teikumu divās daļās un paredz divus dažādus noziegumus 1) goda aizskaršana; 2) neslavas celšana. Kas ir neslavas celšana jeb ļaunprātīga apmelošana, būtu skaidrs. Toties godu aizskar, kā redzējām piemērā augstāk, arī oficiālu ziņu publikācija – nozieguma apraksts un noziedznieka vārda nosaukšana. Ja ar medijiem sarunājas skaidrā prātā, t.i. tīši, tad iznāk, ka runātājs izdara noziegumu. Par ko runātājs liekams cietumā. Tādējādi ar KL 158.panta esamību Latvijas valsts garantē noziedzniekiem, ka viņu noziegumi tiks rūpīgi slēpti no sabiedrības. Likuma kļūda? Tad Saeimai tā būtu jālabo! Jo absurdā lieta Bauskas tiesā nav vienīgā. Latvijas KL 158.panta normas Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Terijs Deiviss nodēvēja par īpaši viltīgu iebiedēšanas veidu, ar ko apslāpēt kritiku. ("Diena", 10.05.07.). Tiešām, ja Civillikuma 2352-a pants paredz iespēju ikvienam tiesas ceļā atsaukt godu aizskarošas nepatiesas ziņas, tad kādēļ gan vajadzīgs KL 158.pants? Tur jau ir tas āķis! Civillikums paredz atsaukt tikai nepatiesas ziņas. Ziņu publicētājam tiesas sēdē ir jāpierāda, ka ziņas ir patiesas. Savukārt KL 158.pants paredz cietumsodu par patiesu ziņu publikāciju. Pierādīšanas priekšmets tiesas sēdē ir: vai sūdzētājs tiešām jūtas aizskarts. Ziņu autoram netiek dota iespēja tiesā pierādīt, ka ziņas ir patiesas, un tas arī tiesu neinteresē.Sakiet vēl, ka Latvijā ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā!Ja pret jums vērš vardarbību, tad varmākas seju jūs atcerēsieties līdz mūža galam. Juristi gan spiedīs jūs lietot neloģisku kalamburu: „šis Z.L., kuru es iespējami esmu redzējis, ir iespējami vainīgā persona, kura iespējami ir mani izvarojusi, ar to iespējami izdarot Krimināllikumā paredzētu noziedzīgu nodarījumu”. Lai saka juristi ko grib, bet jūs taču labāk zināt, kā bija! Varmācība ir noziegums un varmāka ir noziedznieks! Vismaz cilvēku vairākuma izpratnē. Tādēļ arī es šajā rakstā nejuridiski lietoju vārdu „noziedznieks”, ar to domājot „varmāka”. Bet viņa upuris ir un paliek upuris. Atzīst to juristi vai neatzīst.Pēc ES pieprasījuma Latvijas likumos ir ieviests diskriminējošas attieksmes aizliegums. Varētu saprast, ka tagad noziedznieks un viņa upuris ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Vismaz tā teikts LR Satversmē. Paskatīsimies, kā deklarētā vienlīdzība tiek īstenota Kriminālprocesa likumā. (KL 158.panta piemērošanas griezumā).Ja nozieguma upuris vēlas, lai pret varmāku tiktu uzsākts kriminālprocess, tad:1) tiek prasīts iesniegt izsmeļošu nodarījuma un nozieguma pazīmju aprakstu.2) policijai ir tiesības atteikt kriminālprocesa uzsākšanu.3) pārsūdzību par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu izskata prokurors bez iesniedzēja klātbūtnes. 4) uzsāktais kriminālprocess ceļā līdz tiesai iziet dubultu - policijas un prokuratūras – „vētīšanu”, un bieži tiek izbeigts. Noziedzniekam apsūdzētā statuss tiek noteikts tikai pēc rūpīgas visu pierādījumu izvērtēšanas.5) ja kriminālprocess tiek izbeigts, tad vainīgā datus Sodu reģistrā parasti neievieto. Redzams, ka no varmācības cietušo (piem., kuram tiek draudēts noslepkavot) valsts nostāda diskriminējošā stāvoklī. Cietušajam valsts liedz tiesības uz likuma un tiesas aizstāvību, ja to subjektīvu apstākļu dēļ nevēlas policija vai prokurors.Savukārt noziedzniekam, kurš savu upuri vēlas papildus vajāt pēc KL 158.panta, KPL nosaka sekojošas priekšrocības:1) ir atvieglota sūdzības iesniegšana (nav jāiesniedz notikušā apraksts un pamatojums, vienīgā prasība – lai ar arābu cipariem pareizi būtu uzrakstīts KL panta numurs 158. Papildus ir iespēja sūdzību jebkurā laikā papildināt.2) kriminālprocess tiek uzsākts, tiklīdz ir ienākusi jebkāda satura sūdzība, turklāt uzreiz smagākajā - kriminālvajāšanas stadijā tiesā, apejot policiju un prokuroru.3) ja tomēr ir atteikts uzsākt kriminālprocesu, tad pārsūdzību izlemj trīs tiesneši apgabaltiesas sēdē, uz kuru obligāti uzaicina iesniedzēju. Viņam ir iespēja klātienē pamatot savu viedokli un sēdes laikā iesniegt papildus pierādījumus.4) policijas un prokuratūras „vētīšana” un likumības kontrole, kas parasti ir obligāta, privātās apsūdzības lietās nenotiek vispār. Pļāpīgais nozieguma upuris nekavējoties tiek atzīts par apsūdzēto, un tiek tiesāts bez konkrētas apsūdzības uzrādīšanas (!) un bez iepriekšējas pārliecināšanās, vai sūdzībā minētie apstākļi maz patiesībā ir bijuši. 5) ja kriminālprocess tiek izbeigts sakarā ar upura attaisnošanu, tad nevainīgās personas dati tiek iekļauti tiesāto personu uzskaitē Sodu reģistrā un glabāti mūžīgi.Šo absurdo sistēmu, kas garantē negodīguma triumfu, ieviesa jaunais Kriminālprocesa likums, un tai ir apzīmējums „privātās apsūdzības lieta”. Kāpēc ne „privātā sarunāšana”? Tagad sagaidāms, ka negodīgi tiesneši savā starpā „privāti” sarunās un tikpat „privāti” notiesās, piemēram, „Tiesāšanās kā ķēķis” izdevēju pēc KL 158.panta. Kā redzējām, kriminālvajāšanai pietiek ar vienu pieņēmumu, ka Lato Lapsa, iespējami, ir atbildīgs par grāmatu, kura, iespējami, ir aizskārusi kāda, iespējami, godu. Tieslietu ministrs G.Bērziņš maijā izteicās, ka lūgšot Saeimu svītrot absurdo 158.pantu no Krimināllikuma. Šis pants ir ne tikai viltīgs veids, kā apspiest kritiku, bet arī, kā redzējāt, ir klaji neatbilstošs LR Satversmei. No tiesu prakses būtu izslēdzama gan privāta sarunāšana, gan privātas apsūdzības.