Sapnis

Gāju. Biju ceļā no Līvānu piestātnes uz Dignājas Slīderiem, mūsu dzimts sensenajām mājām, kas gan jau manā laikā tika pārdēvētas par Daiņām. Šo ceļu savā mūžā biju gājis un braucis vai simtām reizes. Kā mazu zēnu jau tēvs mani ņēma līdz braukdams uz Līvānu tirgu, kur parasti mielojāmies ar kliņģeriem un citiem pilsētas gardumiem. Tad ātrie skrējieni manā jaunībā. Un tā līdz manām vecuma dienām, kad kājas jau gura nosoļojot šos sešus kilometrus. Nu atkal gāju – klusa iekšēja miera pilns, ne smaga, ne arī viegla, bet kā savādas neatvairāmas vajadzības mudināts.
Pie gāju Daugavas krastam, kur ceļa galā celtuve jau no neatminamiem laikiem. Jā, arī tagad tur viņa gaida gājējus un braucējus.
Vasaras novakars un šāda novakara miers. Daugava savos krastos vizuļo pretī skaidrajām debesīm kā kausēts metāls. Krastmalas atspoguļojas ūdenī. Tur Augšzemes zaļganais krasts – mēreni lēzens, ar savām druvām, kas pieiet pie paša krasta, un tur arī Latgales krastmala ar savu vienmuļo kailumu. Agrāk tur auga priedītes, bet nu tās nozudušas. Palikušas tikai grants bedres.
Daugava, Daugava un viņas ūdeņi – kāda nemitīga maiņa, bet arī kāda uzticīga pastāvība! Šie ūdeņi bez stājas plūst uz jūru, pavasaros iedami pāri krastiem, vasarā nokrizdamas zemu. Katrā gada laikā tie rāda citu seju, un arī katrā dienas stundā tie ir citādi. Kāds ir agrais vasaras rīts, kad viegla migliņa pār ūdeņiem un dzestra vēsma sitas tev vaigā, tāda nav pusdienas tveice, kad viļņi aicināt aicina atveldzēties, tāds nav arī vakars, kad skatoties pāri šim ūdens līdzenumam cilvēks ilgojas sapņot un mīlēt.
Daugava, Daugava – tāda viņa bija priekš simts gadiem, kad es minu viņas krastus, tāda arī priekš tūkstošiem, kad vikingi brauca savos kuģos no viena tāluma uz otru, piestādamies arī Daugavas krastam, te tirgodamies, laupīdami vai celdami savas pieturas vietas. Paies vēl tūkstoš gadi, bet Daugava paliks tā pati vecā paziņa, kādu to pirmo reizi redzēju savās bērnu dienās.
Agrāk, cikreiz Daugavai tuvojos, atgriezdamies no citurienes, tik manī bij tās domas: Tu vari būt kur būdams, un palikt cik ilgi gribēdams – Daugavu tu atrodi to pašu. Nemierīga un mainīga būdama, viņa patur savus krastus sargam, kā gudra tauta savas labās tradīcijas. Viņa pieredzējusi daudz, viņa atminas ledus laikmeta šļūdoņus, viņa nav aizmirsusi cilvēkus, kas pirmais parādījās šais krastos. Viņa zina, kādu valodu tas runāja. Daugava vēroja, kā radās varenais Dignājas pilskalns, kā cēla Jersikas pili, kā nodedzināja šo pilsētu. Daugavas atbilde tomēr un vienmēr ir bijusi – klusēšana.
Es stāvu uz celtuves, atspiedies uz margām. Viens pēc otra sarodas arī citi. Tur divi jaunekļi uz riteņiem, tad pajūgs un beidzot viegla automašīna. Nu uznāk svešais laivinieks, pagroza kaut ko, un mēs bez lieka trokšņa attālināmies no krasta. Es jūtu līdzbraucēju skatus uz mani vērstus, jo esmu citādi ģērbies, katrā ziņā vecmodīgi, un arī mani sejas vilcieni (panti, vaibsti) nevar būt tie paši. Tikai zirgs bija gluži tas pats un tāpat nosprauslojās. Rati trauslāki, laikam gan no izturīgākas vielas, no metāla un finiera, gumijas riepām. Iekšā sēdētājs – pasauss vīrs un viņam blakām mazs zēns. Vai tas nav mans tēvs, kas ar mani sev blakām atgriežas no Līvāniem? Nē, tas tomēr ir svešs. Vēl uzmetu skatu automašīnas braucējam, vēl pagriežu skatu uz jaunekļiem. Viņu sejas tā kā smalkākas nekā manos laikos, tā kā nervozākas, tomēr apvaldītas un pašapzinīgas. To grūto dzīvi, kādu redzēja mūsu tēvi, viņi nav baudījuši. Bet totiesu viņi ir klusāki un arī skumjāki. Mēs visi klusējām. Senāk tā nebija parasts. Arī sveši cilvēki, sastapušies kaut vai uz celtuves, uzsāka kādu sarunu. Cēlājs grozīja atkal kloķus, un celtuve ar slaidu līkumu piestājās pie nobrauktuves. Mēs bijām Augšzemes pusē'. Nebija cēlājam tā jāmocās, kā manā laikā, kad dažreiz velkot pret vēju – likās, nupat jau celtuve sāks slīdēt atpakaļ. Tikai vaigs viņam saulē un Daugavas vējos gan bija tāpat nodedzis un aprauts brūns.
Braucēji maksāja. Arī es izvilku no kabatas naudas gabalu, ar ko savā laikā varēju samaksāt par pārcelšanu, un sniedzu to cēlājam.
- Kas tā par naudu? – viņš, paņēmis naudu pirkstos, ierunājās. Tās bija cilvēka balss pirmās skaņas, ko es atkal dzirdēju. Un kamēr viņš pētīja naudas gabalu, man jau izšāvās caur smadzenēm doma: balss šim cēlējam gluži tāda pati, kā agrākajiem, pasmaga un apnicīga, jo diendienā jārunā viens un tas pats.
- Bet man citas nav…
- Labi vien būs! – iemeta savā kabatā un sāka rīkoties ar savu celtuvi.
Cik klusi nobrauca pajūgs – nošūpoja vien, cik viegli uzlidoja krastā mašīna, tikai mazu putekļu mākonīti saceldama, un arī jaunekļi, kā vēja pūsti, atradās krastā un pazuda. Nokāpu arī es, nesaprazdams, ko ātrumā varētu jautāt cēlājam. Apkārtne jau bija pazīstama, ceļš tāpat zināms.
Gabaliņu gāju pa krastu, kur kājinieki ieminuši gludu taciņu. Tātad simts gadus atkal cītīgi mīdīta šī taciņa. Arī ūdens zāles tur, lēzenās piekrastes tuvumā, palikušas uzticīgas savai dzīves vietai. Skatoties uz tām, man gribējās ieraudzīt, kā līdaka apsviežas turpat zāļu tuvumā, bet ūdens palika mierīgs. Jau tolaik zivju Daugavā bija tik maz, nu tās būs izbeigušās pavisam.
Tad nogriezos uz lielceļa. Te nu bija visapkārt Dignājas lauki un mājas. Tur Vandāni, tur Karkas, tur Lāči un Goči. Tās bija tās pašas mājas, lai arī tā kā svešādākas likās. Dārzi lielāki un kuplāki, ēkas kā vairāk noslēpušās mājas kokos. Bet bija arī pavisam jaunas mājas – jaunas lauku sētas, pat ar dārziem, un ar bērziem, ozoliem, liepām ap tiem, lai arī ne tik lieliem, kā vecajiem saimniekiem. Koku bija vairāk kā manā laikā, viss likās kuplāks un zaļāks. Jā, pat gar lielceļa abām malām bija labi paaugušies bērzi un liepas. Savs cilvēka mūžs šiem kokiem likās. Tā tad tomēr bijusi pacietība šos kokus uzaudzēt un nosargāt. Manā laikā šis labais pasākums neveicās, un iestādītie kociņi drīz vien pazuda, par lielām sirdssāpēm koku un skaistuma draugiem.
Ak jaukais dzimtenes lielceļš , ko nu es atkal gāju, nu koku apēnots un tāpēc divtik skaists un mīļš! Pat druvas no šāda lielceļa vērojot likās pievilcīgākas. Un cik gluds šis ceļš! Pat ratu iebrauktās rises nav manāmas. Es tīši pasperu ar kāju, kā pārbaudīdams, bet ceļa virsa ir cieta. Tas ir kādas vielas apbārstīts vai aplaistīts, lai sacietētu vai neirtu, kā senāk tas bija – rudeņos un pavasaros dubļi un dziļi iebrauktas rises, bet vasaras vidū putekļi un arī rises. Kur nu viegla un patīkama braukšana pa šo Dignājas ceļu! Tur jau Lūk atkal paskrēja garām kāda pelēka mašīna, tik viegli un klusi, kā lauku pele, pat bez senējās benzīna smakas.
Eju pa Daugavas lielceļu tālāk. Uzkalnē ticis – ieraugu Ģipterānu skolu. Tā mana pirmā skola. Kā kokos tā ieaugusi, cik plašs dārzs, sniedzas līdz pat kaimiņu mājām, un redzams tikai pelēkais jumts. Manā laikā dārzs bija mazs un arī liepas gar ceļmalu tikko saņēmušās dūšīgi augt. Ticis pretī skolai, redzu, ka skolas ēka arī jauna, pavisam cita celtne, daudz gaumīgāka par veco. Sākumā skolai bija pusotra stāva, pēc pirmā pasaules kara to pārtaisīja, tā ka bija veseli trīs stāvi. Bet nu atkal divstāvu celtne, tikai tā kā garāka un plašāka. Glīta, gaiša, jautra, kurpretī agrākā bija noliktavai vai kazarmai līdzīga.
Pie ceļmalas tiltiņa apstājos un skatos, acīm mīlinos. Man bija tikai desmit gadi, kad sāku uz šejieni staigāt. Tad deviņpadsmitais deva vietu divdesmitajam, bet nu jau divdesmit pirmā vidus. Šurp sastaigāju četrus gadus. Šais dienās varbūt izšķīrās mans liktenis, ka es nepaliku tēvu sētā, bet aizgāju pasaulē, dzīvoju pilsētā, tur atstādams sava mūža lielāko daļu, tomēr paturēdams ilgās pēc laukiem. Tā es tiku par sikspārni, kas lido kā putns, tomēr nepieder putniem.
Man stāvot tiltiņa malā un mulstot bērnības atmiņās, no skolas iznāk pavecs vīrs un tuvojas lielceļam. Galva kaila, vieglā pelēkā uzvalkā, vaļā kaklu. Mums jāsastopas, es nevairos. Ceļu cepuri, viņš klusi paloka galvu. Man jārunā. Atvainojies par viņa aizkavēšanu, es jautāju, vai še joprojām Ģipterēnu pamatskola?
- Jā, te ir Ģipterēnu skola … laukskola. Senāk gan te bijusi pamatskola, kā to vēsture pauž, bet nu ilgi gadi, kā laukskola.
- Tā gan. Bet kāda tur starpība? Es neesmu ļoti ilgus gadus še bijis un lūdzu manu nezināšanu saprast. Še bija mana pirmā skola.
- Lauku skola, īsi sakot, piemērota laucinieku bērniem – ar savu programmu, ar metodi, ar visu skolas dzīvi, ar uzdevumu un mērķi. Turpretī pamatskola bija tā vispārīgi, bet nevis kādai atsevišķai ļaužu grupai. Tur mācīja, kas bija parasts mācīt visā pasaulē, nejautājot, vai viss tas vajadzīgs arī latviešiem, un vēl latviešu zemniekiem.
- Tā tad pārgrozības uz labu.
- Bez šaubām. Senāk ar laucinieku bērniem bija tā, kā ar maziem putnēniem, kad tos bez laika izcilā no ligzdas. Tie nesēd vairs savā vietā, lec laukā un nositas. Arī jaunos lauciniekus, bet jo sevišķi vairāk apdāvinātos un čaklākos, kas labi mācījās, pacilāja gan, bet neko arī vairāk nedeva. Zini nu tikt ar savu nemieru galā. Un cik tur daudz lieka mācīja, kas tūlīt jāaizmirst.
- Tā bija, tā bija, tur Jums taisnība. Pat ebreju svētos rakstus mācīja. Bet kas ir Latvija un kas latviešu zemnieks, to nedzirdēja. Tas tik sen, tik sen… Kāda gan tagad mana pirmā skola?
Skolotājs, jo kas gan cits viņš varēja būt, saprata manu neizteikto vēlēšanos un aicināja uz brīdi ienākt, kaut gan viņam bijis nodoms drusku iziet.
Ieeju skolā tai pašā vietā, no kā spriežams, ka jaunā celta pa daļai uz vecajiem pamatiem, pat izmantojot daļu no vecajiem mūriem. Tā ieeja palika tai pat vietā. Izgājām cauri nelielai priekšiņai un bijām klasē.
- Šimbrīžam mums ir trīs klases un sešas darbnīcas, - to teicis, skolotājs ar skatu lika saprast, lai apskatu vien šo klasi, un tad viņš rādīs nākošo.
Klase nebija liela, katrā ziņā mazāka nekā manā laikā. Arī solu tur bija mazāk. Gar sienām stikloti skapji ar dažādiem mācības līdzekļiem. Kā muzejā. Sienu brīvo daļu noklāja zīmējumi. Tas viss praktisko zināšanu labākai iegaumēšanai. Tikai uz vienas sienas, kas bija aiz katedras, atstāta brīvāka vieta portretiem. To bija trīs – man nepazīstami cilvēki, zemnieka izskata. Kad aplūkoju tos, laipnais skolotājs piebilda:
- Tie mūsu pašu ļaudis – Dignājas pagasta darbinieki, kam nopelni sava pagasta un šis skolas labā. Te lūk šīs skolas atjaunotājs pēc 1979. gada šausmīgā kara, tur – skolas pirmais priekšnieks, kas savā amatā sabija veselus 38 gadus, un trešais – tagadējais pagasta vecākais, kam arī skolas ir sirdslieta. Mēs skolēniem mācām cienīt arī sava pagasta darbiniekus. Un tur – pagasta karte. Še ir iezīmēts katrs celiņš, katrs koku puduris. To arvienu apskatīdami – skolēni iepazīst savu pagastu tik labi kā savu pašu sētu, reizē ar to mācīdamies kļūt par savas dzimtenes patriotiem, kas ir tikai par labu visas tautas un valsts patriotismam.
- Bet valsts vīri, saimniecības un kultūras darbinieki, kara vadoņi?
- Dažus no tiem redzēsim otrā klasē.
Ejot pa koridoru, skolotājs pavēra dažas durvis, ļaudams tur uz brīdi ieskatīties:
- Te darbnīcas – koka darbiem, aušanai, citiem lauku sētas darbiem. Skola palīdz arī šai laukā.
Kāpām otrā stāvā. Arī otrās klases sienas bija pārliecīgi pieblīvētas – gan skapjiem, gan dažādām ģeogrāfiskām un vēsturiskām kartēm un zīmējumiem. Pie sienas bija arī Ulmaņa portrets, bez tam viņam līdzās vēl divi. Viens no viņiem tā kā redzētiem vaibstiem, trešais turpretī gluži svešs, kauču simpātiska izskata un patiesi cieņas cienīgs.
Šie trīs mūsu valsts dibinātāji vai atjaunotāji. Tur viens, kas to darīja 1918. gadā, tur otrais, kam grūtais uzdevums – pēc otrā pasaules kara, un tur trešais, kas pēc lielās 1979. gada katastrofas cēla jauno Latviju.
Klases sānos, pāri kartēm un zīmējumiem, arī bija pielāgotas vietas portretiem. Tur redzēju Krišjāni Baronu, Ernestu Brastiņu, tāpat vairākus man svešus, otru blakus sienu rotāja vairāki grupu gleznojumi. Vienā bija tautas atmodas laikmeta vīri ar J.Alunānu, Kronvaldu, Ausekli un citiem. Bija arī praktiķi, zinātnieki, mākslinieki. Labi izdevies bija Rainis dzejnieku grupā.
Man sevišķi interesēja, kas varēja būt tie vīri, kas bija novietoti Kr.Barona un Brastiņa tuvumā. Skolotājs to saprata un piebilda:
- Te nu četri: pirmais ar saviem nopelniem mūsu tautas dziesmu savākšanas un sakārtošanas darbā, otrais ar šo dziesmu izmantošanu jaunajai latvietības mācībai, trešo mēs uzskatām kā latvisma sistēmas izkārtotāju un ceturtais ir latviskās dievestības gaišais mācītājs. Tā šie pēdējie noslēdz to darbu, ko bija sākuši Barons un Brastiņš.
- Vai kāds no šiem vēl dzīvo?
- Nē, viņi visi jau veļu valstībā. Dievestības skaidrais tulks mira nesen,
lielā vecumā, atstādams daudz rakstu un runu.
- Runu? Vai tās nav uzrakstītas?
- Runas ir ierakstītas kodolā, tās mēs katrā laikā atkal varam noklausīties. Arī skolas bibliotēkā ir liels skaits runu. Senos laikos bija gramofonu plates, tagad tā lieta vienkāršāka.
Gan skatījos, bet tomēr arī steidzos. Tāpēc pagriezu skatu uz savu pavadoni. Tas arī virzījās uz durvju pusi un iedams teica:
- Kā pirmā klase runā tehniku un praktiku, tā šī apraksta bijušo un esošo, protams, vispirmā kārtā mūsu dzimteni un latviešu tautu ar viņas dižajiem. Vispasaules darbinieki laukskolā ir atstāti mierā, par tiem runā augstākas skolas, kad audzēkņiem jau ir vajadzīgā apziņa un saprašana.
Mani veda trešajā klasē, kas bija pret dienvidiem. Pirms nokļuvām līdz durvīm, jau izdomājās doma: pēc praktiskās un aprakstošās vēl trešā. Kas tā varētu būt? Manā laikā iztika ar pirmajām divām.
Durvis atvērās. Pirmais iespaids – ka tukšāka par iepriekšējām, tomēr savādas dzīvības pilna. Citāda, nekā ikdiena, tomēr pazīstama. Gan pazīstama, bet arī kas vairāk. Kā mākslas muzejs? Bet tādu mākslas muzeju nekur neesmu redzējis. Svētnīca? Bet arī tādu svētnīcu neesmu redzējis. Gaišs. Nekādu lieku mantu. Soli vienkārši, kā pieplakuši grīdai, lai netraucētu citu. Durvīm pretī – liela glezna – ģimenes grupa. Tēvs, māte, trīs dēli un trīs meitas. Bet kā viegls fons – daudz veļu valsts iemītnieku, vectēvi un vecmātes un tālie senči. Pati ģimene spilgta, spēcīga, tās veselība staro no katra locekļa, acis pilna dzīvības prieka, gudrība nolaižas uz tēva un mātes pieres.
Tai pašā acumirklī, kad gleznojumu ieraudzīju, man bez kādas skaidrošanas bija skaidrs: ģimene ir visas dzīves pamats. Šī kuplā, veselā, rosmīgā, priecīgā, gudrā ģimene ir visas nākotnes stūra akmens. Var droši celt māju. Sekos darbs, būs panākumi, staros ideāli, būs nākotne. Manu dvēseli kā gūstīt sagūstīja šī glezna un nelaida vaļā. Mani suģestēja spēks, kas bija tēva rokās un plecos, un modās arī dēlu augumos, un tāpat tā mātes laipnība, kas staroja no mātes acīm un lūpām. Arī meitas jau bija kā brīnišķīgi ziedi. Spēku apvaldīja un cilvēciskoja tēva gudrās acis, sievišķumu – mātes sirds cēlums, kas izteicās viņas rokā ap mazākās meitenes pleciem. Brīnišķai vajadzēja būt pasaulei, kas radījusi šo ģimeni, un tālāk veidosies tā pasaule, kurā dzīvo un strādā šie cilvēki.
Drusku atģidies, es vēroju, vai gleznas stūrī nebūs salasāms meistara vārds. To tur neredzēju, un atkal skolotājs paskaidroja, ka šis darbs esot – reprodukcija, pie tam no oriģināla, kas vairāku mākslinieku kopdarbs. Ne jau mākslas izstādei, bet tieši skolām domāts, tāpēc arī neviens mākslinieks to nesaistot ar savu vārdu. No tautas ņemts, tas tautai atdots, tāpat kā vecās tautas dziesmas. Tādas esot arī citās lauku skolās.
Es vēlreiz vēros gleznā un man nebija nekādu šaubu par latviešu tautas nākotni, kas savai jaunajai reliģijai bija atradusi šādu pamatu, kas patiesībā gan tas pats vecais tautas dziesmu gudrības pamats.
Darbinieku portretu šai klasē nebija. Šī telpa runāja par to, kas iet pāri atsevišķam darbiniekam, lai cik tas būtu cildens. Bet – bija vairāki citi attēli, ar glezniecisku svaigumu un spēku, tāpat ar zīmējuma stingrumu un skaidrību. Šais attēlos saturs bija stipri nereāls, kauču tā kā pa daļai kur redzēts un izsapņots. Tur baltu bērzu birzs, tomēr šie bērzi kā tautiskas svētnīcas sudraba pīlāri, un viss šīs gleznas kopiespaids – aicinājums pēc gara skaidrības un sirds cēluma. - Tur otrs gleznojums – jūras plašums, balti putni slaidiem spārniem, un – atkal izjūta: mūsu priekšā bezgala plašums un mēs lidojam tālāk, līdzi šiem putniem, bez stājas, bez mitas. – Trešais – latviešu lauku sēta – istaba, pagalms, agra rīta svaigums, bet viss tik mīļi, ka ne var pateikt. Šādas lauku mājas tēlu sirdī glabādams, tu nekad nebūsi Latvijai svešinieks. – Vēl cita glezna rādīja darba dzīvi druvā, bet tā, ka šis darbs bija kā pati dzīvošana un kā dievkalpojums. To skatot – cilvēku atstāja nemiera rūpes, kas būs rītu vai parīt? Vai nebūsi izsalcis, vai nepaliksi bez pajumtes? Darba svētība tev vienmēr dos vajadzīgo.
Acīmredzot – glezniecisko atbalstīja muzikālais, jo turpat sienas iedobumā redzēju dažus mūzikas instrumentus, gan nezinādams, kā tos nosauc.
Skolotājs piegriezās man ar paskaidrojumu:
- Redziet, šī klase jau pāri tehnikai un aprakstam, še jau ideāli un tālākais, kas vēl tikai dzimst dvēselē kā sāpīgas ilgas un kā priecīgas nojautas.
Man bija ap sirdi kā laimīgam mājās pārnācējam. Tad tomēr pa šiem simts gadiem mana dzimtene, mana tauta bija tikusi tik tālu, ka saprata… ka labam praktiķim un labam bijušā un esošā zinātājam iespējams pacelties pāri ikdienai – daiļuma, svētuma un ideālu pasaulē. To mācīja šī skola tai cauri vien izejot.
Mēs gājām. Kāpjot lejup, es jautāju, cik garš tagad skolas laiks?
- Tas nav cieti noteikts. Tas ir – pēc skolēna veselības, pēc gara spējām, pēc tā, uz ko viņam nesas prāts, vai ko nodomājuši vecāki. Vai skolēns paliks lauku dzīvē, vai skolosies citā skolā, vai ies pilsētā, vai kaut kā citādi. Tas viss kopā nosaka gadu, dienu un stundu skaitu.
- Tagad, - skolotājs turpināja, - skolai un skolotājam vieglāk, īpaši pēc televīzijas aparātu uzstādīšanas katrā lauku mājā. Daļu no mācībām nu varam pasniegt mājās. Še klasē es runāju, zīmēju uz tāfeles, vai rādu kaut ko, un skolēni savās mājās, pie skaļruņa un ekrāna to visu ir redz, ir dzird. Tā skola arvienu vairāk top par mācību kontrolētāju un palīgu mājas darbam.
Tālāk es jautāju, vai skola arvienu vēl ir jauniešu atrāvēja laukiem un dzinēja uz pilsētu, pat bez īsta mērķa, kā tas bija agrāk?
- Lauki gan joprojām dod savu daļu cilvēku pilsētai, jo dzimstība tur maza un pilsētnieku veselība tomēr nevar mēroties ar lauku spēku, tomēr ne skola tur vainīga. Skola palīdz kā tiem, kas paliek laukos, tā arī tiem, kas novietojas citur. Bez tam tagad pilsētnieks mazāk norobežojas no laukiem, kā tas bija agrāk.
- Kā to panāk?
- Te palīdz ne tikai vieglā satiksme. Arī skola ir audzinājusi šai tuvošanai. Pilsēta nu ir kā iešana attālākā darbā. Šai brīdī tu esi še, bet ja gribi – pēc stundas tu esi valsts otrā pusē. Dienu strādā pilsētā, bet nakti, ja gribi, pavadi lauku mājas gultā, kas ir tālu laukos. Parastajos gadskārtu svētkos, kā Jāņos, Ziemas svētkos – gandrīz vai visus pilsētniekus redz laukos, un valsts svētkos pa daļai otrādi. – Tagad skola neko nelauž, bet palīdz un audzina. Senāk gan, kā to mūsu vectēvi ir piedzīvojuši, dzīve uz laukiem bija kas viens, un skola – kas pavisam cits. Tagad tā nav. Skola un grāmata vairāk iekļaujas dzīvē. Protams, arī tagad pagadās visādi cilvēki, bet ne skola tur vainīga. Vismazāk skolai vainas pie cilvēka atsvešināšanas dzīvajai dzīvei.
Mēs bijām apstājušies trepju galā. Te – pēkšņi zvans, īsts skolas zvans, kas vēsta stundas sākumu vai beigas. Skan šis zvans brīžam stiprāk, brīžam klusāk, it kā pats zvanītājs skraidītu, gan tuvodamies, gan attālinādamies. Kur nu bija šis straujais zvanītājs? – Es jau gribēju jautāt skolotājam, bet kad pagriezos tuvāk, es viņu gandrīz vairs nesaredzēju. Viņš strauji izbālēja un pazuda, kā mēness pazūd gaišam rītam uzaustot.
Es pamodos. Mana sirds sita straujāk krūtīs. Es biju nomodā, bet man gribējās tikt atpakaļ savā sapnī. Aizvēru acis, centos bijušos tēlus nelaist projām. Gribēju redzēt vēl Daugavu, iet dzimtenes lielceļu, kur spēcīgie bērzi gar abām malām, gribēju vēl kavēties trešajā klasē. Ak pastāvēt ģimenes gleznojuma priekšā, kas bija kā svinīgs dievkalpojums!
Es ilgi nevarēju aizmigt.